Programmā skanēja Pētera Čaikovska Sestā simfonija (“Patētiskā”) Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un diriģenta Andra Pogas sniegumā, kā arī Maksa Bruha Pirmais vijoļkoncerts ar Kristīnes Balanas solo.
Koncerts reizē bija ekskluzīva ieraksta atvēršanas svētki. Vinila platē ir izdots koncertieraksts no 1972. gada 7. jūlija, kad Mariss Jansons pirmoreiz Dzintaru koncertzālē uzstājās ar Maskavas Valsts simfonisko orķestri, diriģējot Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju “No jaunās pasaules”.
Reti kuru diriģentu klasiskās mūzikas pasaulē tā mīlēja un apbrīnoja kā Marisu Jansonu (1943–2019). Gan klausītājiem, gan mūziķiem viņa diriģētie koncerti vienmēr bija īpaši gaidīts notikums, kas pacēla vairākus metrus virs zemes un atvēra vārtus uz tādām mūzikas virsotnēm, kurām pietuvojušies tikai izcilākie meistari.
Savā darba mūžā diriģentam bijuši vairāki izloloti orķestri – Ļeņingradas Filharmonijas orķestris karjeras sākumā, vēlāk 20 gadus meistars veidojis Oslo Filharmonijas orķestra skanējumu, Amerikā viņa žests atstājis paliekošus nospiedumus Pitsburgas orķestra skanējumā. Eiropā viņa vārds zelta burtiem ierakstīts Amsterdamas Karaliskā ’’Concertgebouw’’ un Bavārijas Radio simfoniskā orķestra vēsturē. Un kā viesdiriģentu viņu allaž gaidīja prasīgākie un izcilākie pasaules orķestri, tai skaitā Vīnes un Berlīnes filharmoniķi.
Godinot maestro piemiņu, šajā ekskluzīvajā vinila platē izdots koncertieraksts no 1972. gada 7. jūlija, kad Mariss Jansons pirmoreiz Dzintaru koncertzālē uzstājās ar Maskavas Valsts simfonisko orķestri,
diriģējot Antonīna Dvoržāka Devīto simfoniju “No Jaunās pasaules”.
Maskavas Valsts simfoniskais orķestris ir viens no vecākajiem orķestriem Krievijā, dibināts 1943. gadā. Orķestris pirmatskaņojis arī vairākus Sergeja Prokofjeva un Dmitrija Šostakoviča opusus, tāpat uzstājies ar gandrīz visām 20. gadsimta Padomju Savienības izpildītājmākslas zvaigznēm.
Čehu romantiķa Antonīna Dvoržāka hrestomātiskā simfonija “No Jaunās pasaules” ir bijis ļoti nozīmīgs opuss gan Marisa Jansona, gan arī viņa tēva, leģendārā diriģenta Arvīda Jansona dzīvē. Mariss simfoniju vēlāk ieskaņoja vairākkārt ar saviem orķestriem un daudzas reizes iekļāva koncertprogrammās – arī savam tēvam veltītajā koncertā Latvijas Nacionālajā operā 2014. gadā, kad diriģents viesojās Rīgā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri. Šīs mūzikas cilvēcīgais raksturs, jūtu patiesīgums un lirika tik ļoti piestāv Marisam Jansonam, kurš diriģējot vienmēr tiecās radīt īpašu atmosfēru, skart cilvēku dvēseles un komunicēt ar klausītājiem emociju valodā.
Intervijā Berlīnes filharmoniķu digitālajā koncertzālē 2012. gadā Mariss Jansons par Dvoržāka Devīto simfoniju teicis: “Man tas ir traģisks skaņdarbs, jo es tajā jūtu tik daudz skumju. Simfonijā ar dejas motīviem ieskanas arī prieks, bet tur tomēr ir tik dziļas ilgas.
Dvoržāks aizbrauca uz ASV un sasmēlās dažādus iespaidus, ko atspoguļoja arī savā mūzikā, bet visu laiku tomēr var just ciešanu pilnu dvēseli, kas skan cauri teju katrai tēmai. Iespējams, ka es šo slaveno simfoniju redzu citādi, nekā to uztver lielākā daļa, bet personīgi es tieši tā izjūtu šo mūziku.”
Mariss Jansons savas bērnības vasaras pavadīja Jūrmalā, un tieši Dzintaru koncertzālē viņš pirmo reizi dzirdēja uzstājamies 20. gadsimta klasiskās mūzikas izcilības. Toties ar vijoļspēli sākās radošiem panākumiem bagātais Marisa Jansona ceļš mūzikā. Viens no tuvākajiem diriģenta komponistiem visas dzīves garumā bija Pēteris Čaikovskis.
“Es Čaikovska mūzikā jūtu dziļus pārdzīvojumus, dramatismu, dvēseles mokas, tāpēc tur ir tik daudz emociju, kas piesista tūkstošiem klausītāju,’’ teicis Mariss Jansons. Komponista mūža nogales šedevrs, ’’Patētiskā’’ simfonija, ir sirdi plosošs stāsts par dzīvības, cerības un nāves likteņratiem. Diriģenta Andra Pogas pārliecinošais Čaikovska simfonijas lasījums saviļņojis klausītājus jau iepriekš gan Latvijā, gan ārzemēs pie citiem orķestriem.
Vēsturnieki Maksi Bruhu dēvē par “minora meistaru”, bet klausītājus viņa mūzika uzrunā ar bagāto iztēli, skaisto vienkāršību un plašo emociju buķeti, kas piestāv romantisma strāvojumam. Tieši tāds arī ir Bruha Pirmais vijoļkoncerts, veltīts 19. gadsimta slavenajam vijoļvirtuozam Jozefam Joahimam, kurš Bruha opusam veltījis šādus vārdus: “Tas ir vācu visbagātīgākais un visvaldzinošākais vijoļkoncerts”.
Vijolniece Kristīne Balanas ir viena no tām latviešu mūziķēm, kurai vārti uz pasaules skatuvēm atvērušies pakāpeniski. Kristīnes vijoļspēle skanējusi Berlīnes un Parīzes filharmonijā, Bārbikena centrā Londonā un citās prestižās koncertzālēs. Laikraksts “The Times” raksturojis latviešu vijolnieci Kristīni Balanas kā “žilbinoši virtuozu” mūziķi. Maksa Bruha Pirmo vijoļkoncertu Kristīne Balanas un Andris Poga jau ar panākumiem kopīgi atskaņoja šī gada pavasara sākumā, koncertā ar prestižo Londonas filharmonisko orķestri.
Andris Poga ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents kopš 2013./2014. gada sezonas. No 2021./2022. gada sezonas Andris Poga būs arī Stavangeras Simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Pēdējos gados īpaši uzplaukusi arī diriģenta starptautiskā karjera, viņš uzstājies ar augstākā līmeņa Eiropas orķestriem: Ziemeļvācijas Radio (NDR) Elbas filharmonijas orķestri, Vīnes Simfonisko orķestri, “Minhenes filharmoniķiem”, Berlīnes Vācu simfonisko orķestri, NHK Tokijas SO, “Drēzdenes filharmoniķiem”, Leipcigas “Gewandhaus” orķestri un citiem.
