Signe Lagzdiņa: Armand, kā tu raksturotu – kas īsti ir "Sansusī" un kas tevī mainījies kopš pirmā festivāla?
Armands Siliņš: Būtībā jau katrs gads nāk ar kaut ko jaunu. Ir sadaļas, kas paliek un par kurām sirds kļūst mierīgāka, bet tajā pašā laikā katru reizi ir kaut kas jauns, kas atkal uzdzen asinis.
Kā tev šķiet, vai līdz ar "Sansusī" mainās arī cilvēki?
Armands Siliņš: Esmu ievērojis, ka auditorija mainās –
kā es saku, katram ir savs "Sansusī".
Daži vienreiz atbrauc, un nākamās reizes vairs nē. Un notiek arī pretēji. Ir cilvēki, kuri gadus piecus mēģina šeit atbraukt, un tad nu beidzot arī kaut kā nokļūst. Arī mūsu komanda laiku pa laikam paplašinās – ienāk jaunas sadaļas. Šogad, piemēram, ir digitālā puse, kas pievērš jaunus cilvēkus. Ilze, kura bija jau pagājušogad, šoreiz pievienojusies ar spēli un kļūst arvien vairāk iesaistīta.
Ilze, kas jums ir "Sansusī"?
Ilze Bergmane: Man "Sansusī" ir piedzīvojums – gan dabā, gan mūzikas un mākslas pasaulē.
Pagājušogad man viens no lielākajiem pārsteigumiem bija tas, cik "Sansusī" ir dažāds, cik ļoti tajā var atrast sevi.
Bet piedzīvojums laikam ir jebkas, ko mēs dzīvē darām, un, to darot, izvēlamies to tiešām izbaudīt pa īstam – it īpaši, ja tas ir kaut kas jauns vai citādāk darīts nekā ikdienā. Manuprāt, "Sansusī" kontekstā piedzīvojums ir viss festivāls, tikai šajā gadījumā mēs to varbūt pastiprinām, radot konkrētas pieredzes. Ja skatās, piemēram, no mākslas skatpunkta – tā būtu izrāde vai individuāla performance. Mūsu spēles saredzu kā kaut ko līdzīgu. Ja tu ļaujies, tā ir sava veida performance, kurā esi galvenais cilvēks.
Runājot par digitālo pusi. "Sansusī" savā septītajā gadā būs spējīgs ieiet jebkura cilvēka pagalmā, iespraukties jebkur, ja vien kāds to vēlēsies un atvērs savu viedierīci. Armand, vai tas vispār būtu noticis, ja ne šādu apstākļu ar "Covid-19"?
Armands Siliņš: Jāatzīst, ka jau iepriekšējos gados esam saņēmuši aicinājumus festivālu pārraidīt digitāli, jo ir cilvēki, kuri tīri fiziski netiek uz festivālu, jo atrodas kaut kur citur. Bet mēs vienmēr esam mēģinājuši izvairīties no tā, "Sansusī" pozicionējot kā īpašu pieredzi, kas piedzīvojama uz vietas.
Bet – jā, ieradās "korona" un pateica, lai padomājam vēlreiz (smejas). Tad arī sākām domāt, kā "Sansusī" varētu izskatīties digitāli.
Bija skaidrs, ka tā nevar būt vienas kameras pārraide no skatītāju aizmugurējām rindām, un esam radījuši vairākus veidus, kā to pārraidīt. Esam nonākuši pie trim: viens būs filmētais materiāls – tāds, kādi ir mūsu "pianistu kautiņi", kas pieejami platformā "LMT Straume". Otrais veids – speciāli veidota digitālā skatuve, kur, kā izteicās speciālisti, tiek likta virsū renderēta animācija. Trešais veids – cilvēki tiek iesaistīti pašā pasākumā.
Kas ir renderēta animācija?
Armands Siliņš: Izklausās ļoti sarežģīti, bet doma ir izmantot pēc iespējas vienkāršākas tehnoloģijas, kas mums pieejamas ikdienā. Piemēram, ‘zoom’ videokonferencēs esam ieraduši lietot aizmugurējos foniņus. Šī tehnoloģija būs diezgan līdzīga, tikai tā tiks pielāgota konkrētam koncertam un konkrētiem skaņdarbiem. Mākslinieku grupa strādās pie tā, lai tas vizuāli saskanētu ar muzikālo materiālu.
Bet mūzika būs tā, kas skanēs realitātē?
Armands Siliņš: Jā, visas būs reālās pārraides un tiešraides.
Protams, tie arī mums ir jauni izaicinājumi – saprast, kā šīs lietas strādā kopā, kā skaņotājiem un gaismotājiem sadarboties ar digitālo pārraižu komandu.
Esam pavadījuši diezgan ilgu laiku, meklējot risinājumus.
Runājot par to trešo variantu, cilvēku iesaistīšanos pasākumā. Ilze, pieņemu, ka tas būs piedzīvojums, kurā varēs iesaistīties visas paaudzes, vai ne? Tā būs vēl kāda īpaša platforma "Sansusī" piedāvājumā.
Ilze Bergmane: Tas, kā izpaudīsies interaktīvā vide, laikam visvairāk būs saistīts tieši ar mūsu spēli. Tā, protams, ir radīta tieši septītajam festivāla gadam, arī nosaukums ir ļoti vienkāršs - ""Sansusī" spēle 7". Mēs parasti esam ļoti "oriģināli" ar saviem spēļu nosaukumiem (smejas). Spēle tiks spēlēta interaktīvi, izmantojot WhatsUp aplikāciju. Tai var pieteikties, iegādājoties tiešraides biļeti vai arī spēlēt šo spēli, atrodoties uz vietas festivālā. Piedalīties tajā varēs visa ģimene, ieskaitot gan mazākus, gan lielākus bērnus. Iespējams, daļu no spēles pat vieglāk būs izspēlēt, ja tuvumā būs bērni, jo dažkārt bērna prāts strādā daudz citādāk nekā pieaugušo prāts.
To noteikti varēsit spēlēt visā "Sansusī" ciltī, ja vien izveidosit savu mazo mājas festivālu – saliekot kopā vairākas ģimenes, to noteikti varēsiet spēlēt kopā.
Spēle noteikti būs saistīta ar dzīvu komunikāciju, kas, manuprāt, Latvijas sabiedrībā ir ļoti interesanta lieta – kā mēs komunicējam viens ar otru. Manuprāt, skaistākā lieta, ko, iespējams, nepiedzīvos festivāla apmeklētāji uz vietas, būs iespēja spēli spēlēt caur brīvprātīgo acīm un varbūt arī kāda mākslinieka acīm – tā būs pievienotā vērtība, ko cilvēks uz vietas tik ļoti neiegūs, bet
galu galā būs ļoti skaists pārsteigums, par kuru es neko nedrīkstu teikt, jo man tas ir aizliegts...
Koncertu laiki, mākslinieki, programmas, kā jau aizvien "Sansusī", ir noslēpumā tītas. Armand, bet vai vari ieskicēt savas šībrīža sajūtas? Pēc pirmā vai otrā festivāla teici – ja "Sansusī" pārvērtīsies par lielu festivālu ar pārāk daudziem cilvēkiem, lūdzu, atgādiniet man šī kameriskā festivāla sākotnējos uzstādījumus un mērķus... Kā jūties šobrīd, kad nevis kādam ir jāatgādina tavi vārdi par ierobežoto apmeklētāju skaitu, bet kad vienkārši citu iespēju nemaz nav?
Armands Siliņš: Es šajā situācijā atkal redzu labo. Jo tie, kuri šogad festivālā būs uz vietas, savās sajūtās varēs atgriezties festivāla pirmsākumos. Mūsu pamatuzdevums bija radīt festivālu ar domu atbalstīt latviešu māksliniekus.
Šogad mums bija iespēja "Sansusī" pārcelt uz nākamo gadu, taču izvēlējāmies pārprogrammēt tā programmu un balstīt to tikai uz latviešu māksliniekiem.
Tā ka šogad pamatdoma bija atbalstīt gan latviešu māksliniekus, gan neatņemt "Sansusī" sekotājiem iespēju pabūt festivālā, jo ārkārtējās situācijas laikā bija daudz jautājumu – būs vai nebūs. Kādu laiku arī mēs paši domājām, kā rīkoties. Tomēr beigu beigās mums pašiem bija interesanti palūkoties interaktīvās vides virzienā, kas mums pašiem ir kā eksperiments.
Mēs paši sev esam pozicionējuši, ka tas notiks tikai vienu reizi, bet kas zina...
Vai cilvēki, kuri festivālā jau bijuši, var cerēt, ka pamatā tas būs tas pats "Sansusī", kas iepriekš?
Armands Siliņš: Šogad programma vairāk būvēta uz muzikālā materiāla. Cilvēki jau bija ieraduši, ka "Sansusī" esam pārvērtuši par multimākslu festivālu. Tad nu šogad atgriežamies pie saknēm, pie mazā cilvēku skaita uz vietas, arī skatuves ziņā būsim mazliet mazāki – teritorija mazliet, mazliet sašaurinājusies. Tajā pašā laikā – runājot par pieredzi,
ideja jau tapa, vienkārši pārprojicējot domu, kas ir "Sansusī" – tas ir festivāls, kas notiek vienā lielā pagalmā. Tāpēc mums ļoti loģiska šķiet doma, ka ikviens var uztaisīt savu "Sansusī" un katrs pats kļūt par tā rīkotāju.
Cilvēki bieži taisa dārza ballītes un latvieši šajos jautājumus ir sevišķi atraktīvi... Tāpēc ticu – katrs uztaisīs unikālu "Sansusī", turklāt tāda veida, par kādu mēs pat iedomāties nevaram! Būtu interesanti paskatīties, kā cilvēki organizēs to savā pagalmā...
Un visi, kuri to darīs, aicināti to iemūžināt un dalīties sociālajos tīklos!
Armands Siliņš: Ļoti gaidīsim šādus stāstus – varbūt tiešām kāda ideja no viena maza pagalmiņa pārceļos uz "Sansusī" lielo pagalmu.
Pavisam nesen "Sansusī" pabija Cēsīs. Maza viedokļu apmaiņa notika sociālajos tīklos, šo to varēja dzirdēt. Armand, tu vari sniegt savu komentāru?
Armands Siliņš: Mērķis ir sasniegts, visi runā ... (smejas) Bet galvenais mērķis, protams, ir tas, kas notiek uz vietas. Šis ir tikai efekts, teiksim tā, pret kuru man nav iebildumu, ka cilvēki to apspriež un viņiem ir viedoklis.
Protams, personīgi man gan kā vadītājam, gan kā māksliniekam ir savs viedoklis par to, kas cilvēkam ir vai nav jāsniedz no skatuves, bet šo viedokli es varu atstāt pie sevis.
Bet idejiski es zinu – daudzi lauž šķēpus par slaveno pianistu kautiņu Cēsīs, taču mannā uztverē tas bija viens no interesantākajiem un dzīvākajiem "kautiņiem", kāds vispār bijis "Sansusī" vēsturē.
Tas nozīmē, ka šo būs grūti pārspēt?
Armands Siliņš: Mērķis nav pārspēt. Ja runājam tieši par "kautiņiem", tad katrs no tiem ir ļoti individuāls, jo katrs no māksliniekiem pasniedz to, kas viņš ir vai nav, vai to, ko viņš grib vai negrib radīt. Jo nav jau noteikumu. Vienīgais noteikums – ja piedalies otrreiz, neizmanto skaņdarbus, ko esi jau izmantojis iepriekš. Un vēlamais ir pabeigt ar vienu kopēju skaņdarbu, lai gan Cēsu gadījumā tā nebija. Tāpēc es teiktu, ka tas bija ļoti, ļoti dzīvs un ļoti, ļoti īsts "kautiņš". Tieši tāpēc "kautiņi" ir interesanti, ka nav paredzami, un vienmēr viss būs atkarīgs no cilvēkiem, kuri kāpj uz skatuves. Tāpēc arī to saucam par sava veida improvizētu koncertprogrammu diviem vai vairākiem mūziķiem. Katrs kautiņš ir ļoti īpašs ar to, ka vienmēr atšķirsies no citiem – tu nekad nezini, ko sagaidīt.
Domāju, vienu lietu vēl tu varētu atklāt, sakot "jā" vai "nē". Vai šajā "Sansusī" būs pirmatskaņojumi vai pirmatskaņojums?
Armands Siliņš: Jā.
