Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Pa ceļam ar Klasiku” par virtuozo klavieru partiju un pārdesmit sitaminstrumentu izmantojumu stāsta abi solisti – pianiste Agnese Egliņa un sitaminstrumentālists Edgars Saksons.
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Agnese, Tālivaldis Ķeniņš tavā repertuārā nav nekāds retums: vismaz divi koncerta žanra darbi, arī virkne kamermūzikas. Vai tu piekrīti raksturojumam, kādu Tālivaldis Ķeniņš pats sev ir sniedzis – “esmu nelabojams romantiķis”?
Agnese Egliņa: Visticamāk, ka jā, tomēr es saskatu arī neromantiskākas notis, man liekas, ka viņš ir arī diezgan moderns un laikmetīgs komponists, līdz ar to var ļoti labi apvienot.
Arī šajā koncertā ir lēnā daļa, kurā ir šis skaistais romantisms, tomēr malējās daļās ir diezgan daudz enerģijas, vitalitātes un, protams, artistiska spožuma.
Tā ir diezgan virtuoza mūzika, kur gan pianistam, gan sitaminstrumentālistam ir ļoti laba saspēle ar orķestri.
Ir pat vajadzīgi divi solisti, lai šo vienu no četrpadsmit Tālivalda Ķeniņa koncertiem varētu cieņpilni atskaņot, un zināms arī, ka Tālivaldis Ķeniņš ļoti labprāt ir spēlējis tenisu, un īpaši viņam patikušas tieši dubultspēles. Edgar, kā ir šajā koncertā – vai to sportisko azartu un dubultspēļu prieku arī var sajust?
Edgars Saksons: Jā. Žēl, ka nav iespējams pašam Tālivaldim pajautāt, kas ir bijis viņa draugs Kanādā, kam viņš veltījis visus savus opusus. Principā visus skaņdarbus viņš raksta vienam, augstākais – diviem sitaminstrumentālistiem, bet instrumentu skaits ir 20–30.
Koncerta video varēs redzēt, kā tas izskatās uz skatuves – kad instrumenti aizņem apmēram desmit metrus garumā un tad tu tur skraidi starp viņiem tā kā tāds mazs zaķītis dārziņā.
Ir ļoti interesanti spēlēt šo mūziku, viņa ir krāsaina, interesanta, ātra un atraktīva. Bet, jā, tie ir kādi divdesmit instrumenti vienam.
Vai kādā brīdī negribas pasaukt kādu no citiem LNSO sitaminstrumentālistiem palīgā? Kurš to zinās – rakstīts vienam vai diviem.
Edgars Saksons: Tad jau vairs nebūs interesanti, ja pasauks kādu! Lai gan mēs nupat ierakstījām Ķeniņa simfonijas, un tur nu tiešām – ja tas būtu koncertizpildījums, droši vien varētu spēlēt viens, bet, tā kā tas bija ieraksts, uz atsevišķām pāris taktīm palūdzām kolēģi nākt palīgos, jo ir grūti ļoti ātrā tempā spēlēt ritmu ar vienu roku un aleatoriku ar otru roku. Tas ir tāds interesants paņēmiens, es gribētu no malas redzēt, kā tas dabā notiek.
Vai orķestrim nevajadzēja arī kādu no šiem 20–30 sitaminstrumentiem sameklēt, tur nebija nekas tik eksotisks kā kazu nagi vai kas tāds? Vai viss jau bija jūsu mājās – Lielajā ģildē?
Edgars Saksons: Viens instruments nebija, bet pie tā mēs esam laimīgā kārtā, pateicoties tieši Ķeniņa mūzikai, tikuši – t.s. lauka bunga (Field drum). Pārējos instrumentus viņš izmanto klasiskajā šo instrumentu nozīmē – un paldies viņam par to.
Viena no pirmajām Tālivalda Ķeniņa klavierspēles skolotājām bija Lūcija Garūta, un, kā raksta pats Tālivaldis Ķeniņš, tad ne reizi vien Lūcija Garūta zvanīja uz mājām un sūdzējās, ka atkal nav spēlētas gammiņas, atkal nav spēlētas etīdes. Cik virtuozs ir šis koncerts no pianistes skatupunkta?
Agnese Egliņa: Gana virtuozs, bet man jau tā laime ir iepazīt arī viņa kamermūziku, un daudzi spēles paņēmieni ir ļoti līdzīgi, šī mūzika un rakstības stils nebija man svešs. Līdz ar to jau bija skaidrs, kāds ir šīs tehnikas pielietojums, un tas ir tiešām nācis par labu, lai varētu ieskaņot arī šo koncertu.
Vēl es pie Edgara teiktā gribēju piemetināt, ka Edgars ir tiešām meistars. Tad, kad es sazinājos ar pašu pirmatskaņotāju Arturu Ozoliņu, izcilo latviešu izcelsmes pianistu, kurš dzīvo Kanādā, viņš uzreiz jautāja, kas spēlē sitaminstrumentus.
Atskaņojumos, ko viņš ir darījis vairākkārt, vienmēr bijušas tieši problēmas ar sitaminstrumentālistiem, jo bieži netiek galā, un tad tiek aicināti divi vai pat trīs.
Viņš atcerējās arī kādu koncertu, kurā sitaminstrumentālistei pēkšņi vējš uzpūtis uz lapām, visas lapas aizlidojušas un esot puse daļas bijusi bez sitaminstrumentiem. Tā viņš dalījās šajās atmiņās, kā tas noticis deviņdesmitajos gados Kanādā, bet es teicu, ka mums ir Edgars Saksons, kurš tiek galā viens pats.
Ilgu laiku Tālivalda Ķeniņa mūzika Latvijā bija maz zināma, lai neteiktu – līdz 80. gadu beigām pat vispār nezināma. Pateicoties atmodai, iepazinām pamazām, pa skaņdarbam vien; tad jau par godu komponista simtgadei arvien vairāk un vairāk. Kāds liktenis Latvijā ir bijis šim koncertam klavierēm un sitaminstrumentiem? 2020. gadā klajā nāca LNSO, diriģenta Gunta Kuzmas un jūsu abu ieskaņotais albums, kur šis opuss ir iemūžināts, bet kāda ir bijusi Latvijas koncertdzīve?
Agnese Egliņa: Tad, kad sāku studēt šo darbu, mēs domājam, ka tas noteikti nav atskaņots Latvijā. Bet, kad es sazinājos ar Arturu Ozoliņu, tad viņš, ilgi padomājot, jo viņam arī daudz kas ir piemirsies, atcerējās, ka 1990. gadā viņš tomēr šo opusu ir atskaņojis Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Esot zāle bijusi pārpildīta un sitaminstrumentus spēlējuši vietējie spēki. Tā kā viņš pats bijis pie klavierēm, diriģentu viņš nevarēja atcerēties, bet viņš atceras, ka šis notikums šeit ir noticis. Mēs ar kolēģiem esam savstarpēji runājuši, un šis koncerts mums visiem bija paskrējis garām, un tiešām es varētu teikt, ka šis ir savā veidā pirmatskaņojums. Es ceru, ka tagad, kad arī nošu lietas ir sakārtotas, jo līdz tam eksistēja tikai rokraksts, šis darbs varētu iekļauties repertuārā.
Edgars Saksons: Pateicoties izdevniecībai “Ondine”, kuras vārdā šobrīd mēs, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, rakstām Ķeniņa mūziku,
es domāju, ka ir tāda Ķeniņa mūzikas renesanse šobrīd Latvijā. Pirms tam mēs īpaši neesam to spēlējuši, un neviens jau arī nav zinājis.
Šobrīd ir tik daudz jau atskaņots un top nākamie ieraksti, un martā paredzēti vēl nākamie ieraksti, taps rakstīta Astotā un Piektā simfonija.
Arī šo koncertu LNSO Fonds filmē un dāvina visām Latvijas mūzikas skolām neierobežotā skatīšanās reižu skaitā, lai bērni visā Latvijā redz šo koncertu par velti un iepazīst šo mūziku. Es domāju, šis būs ļoti krāšņs koncerts, ar daudz krāsām un ļoti labu auru un atmosfēru.
No Mocarta skanēs flautas koncerts Remažorā, no Čaikovska – “Mocartiāna”. Bet kā LNSO ir ar Ķeniņu – vai jūs varat teikt, ka no reizes uz reizi arvien vieglāk padodas šī mūzika? Jo Ķeniņš nav komponists, kuru var nospēlēt ar pirmo reizi, ir vienlīdz gan prāts, gan sirds nepieciešami, lai to atskaņotu.
Edgars Saksons: Tagad, vairāk iepazīstot šo mūziku, es varu pilnībā piekrist Agnesei, ka viņa rakstības veids, kā jau komponistam ar savu rokrakstu, nav ļoti atšķirīgs starp šiem skaņdarbiem, partitūras vizuāli izskatās diezgan līdzīgas. Protams, muzikāli tur ir atšķirības, bet tehniski ir ļoti daudz tādu paņēmienu, kuri tiek izmantoti vairāk vai mazāk visos skaņdarbos, līdzīgi kā Pēterim Vaskam. Līdz ar to – jo vairāk mēs viņu spēlējam, jo vieglāk mums tas padodas un jo vairāk mēs šo mūziku iepazīstam.
Agnese Egliņa: Es arī sarakstījos ar Juri Ķeniņu, kurš ir Tālivalda Ķeniņa dēls un arī ļoti aktīvs sava tēva mantojuma sludinātājs, un viņš jau šobrīd ir ļoti apmierināts un visādā ziņā priecīgs par mūsu paveikto ierakstu, jo
arī Kanādā šis ieraksts tika atzīts par vienu no 2020. gada klasikas TOP albumiem – sestajā vietā.
Un tagad jau viņš man atsūtīja, ka ir vēl viens Tālivalda Ķeniņa klavierkoncerts, kas nav vēl instrumentēts – tātad ir divas klavieru partijas, un viņš ir gatavs instrumentēt šo otru, lai mēs varētu atkal pievērsties un varbūt ieskaņot jaunu klavierkoncertu no Tālivalda Ķeniņa repertuāra.
Tu esi gatava arī apgūt jaunu koncertu?
Agnese Egliņa: Redzēsim. Tas ir 1946. gads, tas ir vēl tomēr ļoti jauns Tālivaldis Ķeniņš, un būtu ļoti interesanti iepazīt, kāds viņš ir bijis tad, – tas vēl ir tāds diezgan agrīns posms viņa daiļradē.
Cik nezinātājiem šis koncerts ir nopietns? Vai tur arī kādā brīdī pavīd smaids, vai nepieciešams tikai intelekts un milzīga sakoncentrēšanās? Jo, lai gan kritiķi teic, ka Tālivalda Ķeniņa mūzika ir nopietnības kalngals, paskatoties viņa vēstulēs, šķiet, ka tomēr humors nav bijis svešs – viņš reiz Imantam Zemzarim ir rakstījis, ka principā mūziku nevarot ciest un to arī neklausoties.
Agnese Egliņa: Es domāju, ļoti iederīgs viņam ir arī sarkasms, un viņa valoda dažreiz ir bijusi gana asa, arī par to man ir stāstījis Arturs Ozoliņš: viņš bieži vien arī pirms komponēšanas ļoti koncentrējas uz šo darbu, bet, tiklīdz notiek pirmatskaņojums, viss – vairāk par to darbu neinteresējas, viņu interesē jauns opuss,
viņš vispār pat neinteresējas par jauniem atskaņojumiem, jo tas posms viņam ir beidzies, un viņš vienmēr atkal tiecas pēc kaut kā jauna.
Tālivaldis Ķeniņš, es domāju, īpaši jau trešajā daļā – tur var baudīt vienkārši visu šo krāsainību un virtuozitāti, tā mūzika ir gana interesanta un arī saspēle ar visiem mūziķiem. Jāpasaka arī, ka šeit ir arī ļoti atbildīgas orķestra partijas, un arī orķestrantiem tiešām ir diezgan daudz laika jāiegulda, jo ir gana grūti. Bet visi tiek galā meistarīgi – paldies par to!
Arī mēs par to varēsim pārliecināties “Klasikas” tiešraidē ceturtdien pulksten 19.00. Bet kur vēl to varēs redzēt un dzirdēt?
Edgars Saksons: Šis koncerts tiks straumēts LNSO “Facebook” lapā, kā arī LNSO mājaslapā. Tur viņš arī saglabāsies digitālajā koncertzālē un būs pieejams, redzams un dzirdams ilgi un dikti.
