Īpaši tiek slavēta Ievas sadarbība ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniekiem kamermūzikas programmās, "Sinfonietta Rīga" mūziķiem, kamerkori "Ave Sol" Pērsela operā "Didona un Enejs".
Inta Zēgnere: Kur tevi sasniedza priecīgā ziņa par nomināciju, un vai tas bija pārsteigums?
Ieva Saliete: – Protams, ka tas bija pārsteigums! Tieši tobrīd vingrinājos, kad sāka nākt apsveikumi. Tikai neviens nebija minējis, par ko... Tā ka vispirms bija jānoskaidro, un rezultātā pārsteigums bija liels.
– Kas tev pašai pērn sagādāja lielāko prieku?
– Sezona kopumā bija skaista un daudzpusīga: no Klaudio Monteverdi līdz Alfrēdam Šnitkem, Rihardam Dubram un Pēterim Vaskam, no lielformas darbiem līdz kamermūzikai un solospēlei. Lielākais izaicinājums bija Šnitkes Koncerts vijolei, ko atskaņoju kopā ar "Sinfonietta Rīga".
Izrādījās, ka tur ir tik apjomīga klavesīna partija... Paņēmu notis un nodomāju - šo nu gan nevarēšu nospēlēt. Galu galā mācījos tā, kā vēl nekad savā mūžā, un – izdevās!
– Šobrīd esi Bernē, kur kopā ar savu iemīļoto orķestri "Les Passions de l'Ame" piedalies vairākos orķestra jubilejas koncertos.
– Jā, turklāt piecu dienu laikā esam iestudējuši Baha sešus Brandenburgas koncertus, četras simfonijas, kantāti un vēl dažus kamermūzikas darbus... Taisnā ceļā no Rīgas pie mums atbraucis lieliskais Kristians Bezeidenhauts, kurš spēlēs klavesīnu. Un tagad mani gaida četri dažādi koncerti...
– Kurus no saviem dombiedriem kopīgā muzicēšanā vēlētos īpaši izcelt?
– Esmu sapratusi, ka tieši kamermūzika ir mans vismīļākais dvēseles stāvoklis – to meklēju visur: gan spēlējot lielākos, gan mazākos sastāvos. Nav jau tik daudz šo sastāvu, tāpēc visi ir svarīgi – gan "Les Passions de l'Ame", gan Ilze Grudule un viņas "Kesselberg Ensemble", gan "Sinfonietta Rīga" baroka ansamblis, dueti. Pērn pārsteidzošs jaunums bija satikšanās ar vijolnieku Georgu Sarkisjanu, vēl siltas sajūtas raisa arī "Jettes dienu grāmata" kopā ar Elīnu Apsīti.