Signe Lagzdiņa: Tu šobrīd atrodies Grieķijā, bet 12. martā vēl biji Rīgā. Kā tikāt atpakaļ Grieķijā?
Gundega Šmite: Man un manam kungam Dimitrim palaimējās, jo koncerts, kurā mēs abi bijām meistari blakus brīnišķīgajiem Mūzikas akadēmijas mācekļiem, bija pēdējais festivāla "deciBela" koncerts, kurš notika brīdī, kad Ministru kabinets jau bija laidis klajā paziņojumu par ārkārtas situāciju un visi kultūras pasākumi tiks atcelti. Mūsu koncerts bija pats pēdējais pirmskarantīnas sezonā, un arī ceļš uz Grieķiju vēl bija mierīgs, kluss, caur gandrīz jau izmirušām lidostām.
Tā bija īpatnēja sajūta – sēdēt lielā lidmašīnā, kas domāta 180 pasažieriem, bet kurā atrodas tikai piecpadsmit cilvēki – varējām savstarpēji nodrošināt ne tikai nepieciešamos divus metrus, bet pat trīs.
Ceļš šķita drošs, un tagad esam mājas režīmā un drošībā – neklepojam un arī temperatūras nav.
Kāda ir pēcgarša pēc ekskluzīvi notikušā koncerta "Meistari un mācekļi"?
Savā ziņā apokaliptiska, nostalģiska, ko pastiprina slēgtās valstu robežas un atceltie pasākumi. Par ārkārtas beigu datumu noteikts 14. aprīlis, bet visi labi apzināmies, ka tas droši vien tiks pagarināts un beigu termiņš šim 'sausajam' laikam ir relatīvs un abstrakts. Neviens to nezina. Sajūta ir kā karā, kur par ieroci kalpo dabas radīts bioloģisks vīruss. Tas skan dramatiski, bet es pavadu laiku skumjās pārdomās – domāju arī, ka šis laiks ir ļoti īpašs, kurā apstājamies un iedziļināmies tādās lietās, kurās mums nav bijis laika iedziļināties ikdienas dzīves steigas un mūžīgās skriešanas dēļ.
Nevēlos aizskart cilvēkus, kuri paši vai kuru radinieki ir jau saslimuši un nonākuši ekstremālā stāvoklī, bet tiem, kuri sevi pasargā un uztur mājas dzīvi, šis var būt diezgan auglīgs un labs laiks.
Kad sazinājāmies tīmeklī, tu par sevi rakstīji – kas tad mums, komponistiem... Vai tas nozīmē, ka šajā laikā patiesi var sēsties klāt pie tukšas nošu lapas un radīt ko jaunu?
Jā, protams! Šis tiešām mums, komponistiem, ir absolūti brīnišķīgs laiks. Grieķijā ieradāmies jau pirms divām dienām – ar daudzām grāmatām. Patlaban lasu diezgan daudz latviešu dzejas, jo viens no maniem turpmākajiem darbiem iecerēts ar latviešu dzejas izmantojumu.
Un ne tikai lasu daudz, bet arī pati darinu kādas vārdu virtenes, ko varbūt iekļaušu jaunajā darbā, kam jau rodas nošu skices.
Šis lielais, dziļais klusums, kas iestājies visapkārt, radošajā ziņā rosina uz aktīvu darbošanos.
Šogad tu esi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošā komponiste. 19. martā bija plānots kamermūzikas koncerts "Bēthovens vs Šmite". Vai tava skaņdarba "Trokšņu iela" pirmatskaņojums ir pārcelts?
Jā, biju plānojusi arī pati būt, un man būtu vajadzējis uz Latviju izbraukt jau rīt sešos no rīta. Pagaidām koncerts nenotiks, bet uz šo situāciju skatos mierīgi un pozitīvi, jo man ir ļoti stipra pārliecība, ka tas notiks tad, kad būs īstais laiks, kad atkal varēsim justies drošāk un pasargātāk no lielā ‘forsmažora’ spēka. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka mana cīņa ar Bēthovenu notiks, cerams, maijā. Vēl viens koncerts bija paredzēts 16. aprīlī – tas bija ieplānots ar jaundarbu kontrabasu orķestrim, bet, sazinoties ar koncerta iniciatoru Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra kontrabasu grupas koncertmeistaru Oskaru Bokanovu, ir diezgan lielas šaubas, ka šis koncerts notiks, jo koncerta ietvaros bija paredzēts aicināt kontrabasistus no Eiropas, lai pievienotos grandiozajam kontrabasa orķestrim. Visticamāk, tas tiks atcelts uz nākamo rudeni. Darbs jau ir gatavs, nosūtīts Oskaram un gaida savu publisko piedzimšanu.
Teici, ka tu ne tikai lasi, bet arī pati raksti dzeju. Vai esi gatava arī mums kādu dzejoli telefoniski nolasīt?
Jā, mēģināšu gan...
Ar vārdiem ir grūtāk nekā ar notīm un skaņām.
Komponēšanai gan man ir kladīte, kurā pierakstu skicējumus, bet dzejoļi tūlīt tiek rakstīti datorā – es tik ļoti daudz tos pārlaboju un laboju... Atradu vienu dzejoli, kas ir par laiku, jo es domāju, ka laiks – tas ir viens no atslēgas vārdiem, kas vispār raksturo šo laiku, turklāt dažādās nozīmēs: ka šis ir īpašs laiks, ka šis ir laiks, kad mums ir laiks, un ir laiks citādām lietām, varbūt pat jaunām lietām, ko varam pielaikot. Dzejolis ir par ogām. Ja asociējam ogas ar dažādām emocijām, sajūtām, afektiem, tad šo dzejoli varbūt var uztvert arī drusku plašāk.
Zemeņu laikā mēs smaržojām, kaisām un notvīkām.
Ķiršu laikā mēs briedām un plīsām, sulām šķīstot.
Plūmju laikā mēs likām lūpām laimīgām.
Melleņu laikā mielojām kamenes uz mūsu delnām melnām.
Vīnogu laikā spoguļus meklējām, atradām miesās zaļcaurspīdīgās.
Ledus laikā šķīdām un sabirzām zemeņu, ķiršu, plūmju, melleņu, vīnogu sniegos sasaldušos.
Varbūt tev ir kāds ieteikums citiem, kuri nekomponē – kā vēl šajā laikā iespējams pavadīt savu laiku, mājās esot? Kā bagātināties, kā nesaskumt?
Ir tik daudz brīnišķīgu iespēju nodoties, piemēram, dažādiem mākslas baudījumiem! Varu atklāt savas tuvākās ieceres. Atzīšos, ka nekad neesmu lasījusi Marģera Zariņa darbus... Esmu tik ļoti daudz par tiem dzirdējusi un pat organizējusi festivālu par Marģera Zariņa daiļradi, bet nekad viņa darbus neesmu lasījusi! Viņam ir tik brīnišķīgas grāmatas, kas ir slavētas un daudzinātas.
Tagad no mūsu dzimtas mājas milzīgajiem vēsturiskajiem grāmatu plauktiem, kurus tik rūpīgi mana vecmāmiņa ir kārtojusi gadu desmitiem, paņēmu tādas maza formāta grāmatiņas – "Saulrieta violetās ērģeles", "Optimista dzīves encikoplēdija", kuru var izlasīt vienas dienas laikā un iegūt spēcīgu vitamīnu devu.
Beidzot ir laiks lasīt. Esmu iepriecināta, redzot, cik daudzas platformas paredz pieslēgties Ņujorkas Metropoles operai un to baudīt vai pat vērot teātra izrādes, kas man ir vēl viens plāns nākamajām dienām. Ir tik daudz mūzikas, ko klausīties – arī Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris regulāri savā "Facebook" lapā informē, kādus koncertus iespējams noskatīties un noklausīties digitālajā platformā. Es pat sāku just problēmu, ka nav laika visu to piedāvājumu izbaudīt. Pilnīgi jāsaplāno, ko šodien darīt – labāk skatīties teātra izrādi vai kādu brīnišķīgu vēl neredzētu filmu. Vēl ir arī virtuālie muzeji, ko neesmu tuvāk izpētījusi. Bet kopumā – šis ir laiks kultūras baudīšanai nedaudz citā formātā.
Domāju, ka no īpašā ārkārtas perioda mēs visi iziesim daudz mierīgāki un bagātāki, jo mums būs bijis vairāk laika baudīt kultūru.
Skaisti vārdi! Vai Lielās mūzikas balvas statuete, ar ko tevi apsveicu, ir pie tevis Grieķijā?
Nē, balva ir manās īstajās jeb sirds mājās Latvijā, mūsu dzimtas mājās Jelgavā, un skulptūra skatās pa logu, caur dārzu uz Lielupes plašajiem lokiem.
Pavisam nesen arī Liepājas Simfoniskais orķestris izdeva jaunu albumu "Vēja mirdzums" jeb "The Glittering Wind" , ko jūs, piecas latviešu komponistes, esat radījušas mūziku valsts simtgadei. Albuma nosaukumus vienlaikus ir arī tava darba nosaukums. Un albums klausāms arī digitālajā platformā.
Brīnišķīgi, ka Liepājas orķestris arī piedāvā tādu iespēju – iepazīties ar jauno tvartu ‘onlainā’. Šis bija ļoti skaists projekts un skaista iniciatīva, ko pirms diviem gadiem mums, piecām latviešu komponistēm, izteica Liepājas orķestra direktors Uldis Lipskis – radīt miniatūru, kas veltīta Latvijai tās simtgadē. Rakstot šo darbu, par Latviju domāju kā par mazu laiviņu, kas dodas jūrā, saules iemirdzinātā viļņu klajumā, un to uz priekšu pūš vēji. Tā iziet pasaulē un ieskandina pasaules elpu. Tā joprojām ir tuva Baltijas krastiem, bet vēji, kas laiviņas burā pūtuši – tie gan aizceļo un, iespējams, apvij visu mūsu zemeslodi.
