Koncerts "Auziņš, Čudars & Arutyunyan. Sirds katedrāle", kas sestdien skanēs Rīgas Reformātu baznīcā, būs "Arēnas" atklāšanas koncertceļojuma trešā pietura, un jaundarbu pirmatskaņos saksofonists Kārlis Auziņš, ģitārists Matīss Čudars un perkusionists Ivars Arutjunjans. Četrdaļīgo kompozīciju Auznieks radījis, iedvesmojoties no lielu personību filozofiskajām idejām – te ir gan Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēles” tēli, gan Raiņa un Aspazijas ideāli, gan Martas Nusbaumas filozofiskā pārliecība.
"Visi ir līdzvērtīgi – tie ir cilvēki, ar kuriem turpinu sarunāties vismaz savā galvā, jo lielākā daļa no viņiem vairs nav dzīvi, izņemot Martu Nusbaumu," stāsta Auznieks. "Viņi visi četri un tad vēl latviskā aura ietverta caur domām par tautasdziesmu. Tas viss manā galvā šogad "vārījās", lai gan ir vēl ļoti daudz citu lietu.
Šī skaņdarba ietvaros izvēlējos fokusēties uz domām par imigrāciju un pārvietošanos, par atrašanos citā vietā un citā laikā, par to, kā tu būvē ideālo pasauli un ka tāda tā var būt tikai tavā iztēlē,
un ka citkārt tas var būt slikti, bet citkārt – labi, jo tu pats vari uzbūvēt atmiņas, kas tev tajās palīdz justies dzīvam pat vairāk nekā vietā, kur atrodies fiziski.
Visi šie autori kaut kādā ziņā par to domājuši. Un tad ir pretnostatījums ideālismam – varbūt cilvēcība. Jo viens ir tie lielie, skaistie sapņi, jo ideāli ir nepieciešami, bet - ko nozīmē tos nolikt priekšā šodienas cilvēkam, kuram ir savas vajadzības, sākot ar to, ka vajag gulēt un ēst, un beidzot ar visām sociālajām vajadzībām un piederības sajūtu? Kā vienmēr, tie ir mani mūžīgie jautājumi par to, ko nozīmē būt latvietim un kā tas mainījies manā dzīvē, jau desmit gadu dzīvojot ārpus dzimtenes. Sajūtu ziņā mana saikne ar Latviju ir pat spēcīgāka nekā jebkad, jo aizvien vairāk šeit ir projektu, kas mani velk atpakaļ. Tie ir jautājumi, par kuriem domāju šajā darbā."
Krists Auznieks noteikti nepieder komponistiem, kuri ierodas mēģinājumā, lai nojauktu visu, ko mūziķi līdz tam izdarījuši, nervozi ik pa brīdim iekliedzoties – nē, tā nedariet… "Jau vakar tūlīt no lidmašīnas skrēju uz pirmo mēģinājumu," stāsta komponists un uzsver:
"Darbs ir milzīgs, un šie džeza mūziķi, kuri parasti nespēlē rakstītu mūziku, pie tā jau strādājuši vairāk nekā deviņus mēnešus – nebūtu godīgi, ja es atbrauktu uz mēģinājumu un teiktu, ka kaut kas ir gluži nepareizi.
Arī internetā esam sazinājušies ļoti, ļoti aktīvi, īpaši pēdējos pāris mēnešus. Esmu arī Matīsu dzīvajā saticis, viņš Ņujorkā man atspēlēja savas partijas, tāpat Ivars bija atbraucis un par šo darbu runājām, tā ka tas audzis gana ilgu laiku.
Jāsaka godīgi – rezultāts, ko vakar dzirdēju, bija pārsteidzošs vislabākajā iespējamā nozīmē…
Darbs ir ļoti virtuozs – mūziķi pa šo laiku skaņdarbā ienesuši arī personīgu ieguldījumu: liela daļa viņu dzīves pieredzes šajā mūzikā iegājusi, un to var sajust. Tas nav tā, ka jaunu darbu iedod profesionāliem jaunās mūzikas spēlētājiem, viņi to vienā nedēļā iemācās, nospēlē koncertu un dodas tālāk. Šis ir pilnīgi kaut kas cits, tiešām personīgs katra cilvēka ieguldījums… Arī džeza enerģija darbu tikai un vienīgi spēcina," mūziķus nebeidz slavēt Auznieks un mazliet pārsteidz, atklājot, ka savulaik pats bijis džeza pianists. "Tā ir viena no manām praksēm – mācījos Rīgas Doma kora skolā, bet,
tiklīdz aizbraucu uz Hāgu, pārtraucu ar džezu aktīvi nodarboties. Pagāja gadi seši, septiņi, un jau atrados Amerikā, kad tas sāka nākt pamazām atpakaļ – atkal gribēju klausīties džezu un kaut kā tiku pāri savām mentālajām traumām.
Tiklīdz pateicu sev, ka negribu būt džeza pianists, bet gan pilna laika komponists, mana pirmā reakcija bija tīnim tipiskais vai pat freidiskais noliegums, bet nu tas ir pārvarēts, un jūtos pavisam komfortabli, jo kaut kā to džeza harmonisko valodu saprotu pat labāk nekā lielu daļu citu valodu.
Tā ka šī darba tapšana bija labs iemesls, lai atkal nonāktu ar džezu aci pret aci un paskatītos, kas notiek, ja pats sev saku, ka drīkstu rakstīt arī šādus akordus un tam visam nebūt nav jāskan pēc džeza.
Ja paskatās uz partitūru un noņem norādījumus, ka tas ir bungām vai ģitārai, tas ir tuvāk klasiskam trio.”
Un vēl Krists Auznieks noteikti nav no tiem autoriem, kuri apzināti mēģina izlikties sarežģītāki, nekā nepieciešams. "Sarežģītība lielākoties ienāk gandrīz tikai un vienīgi tad, ja rakstu solo vai duetus kādiem instrumentiem – tad man ir interesanti meklēt skaņas, kas nav tipiskas konkrētajiem instrumentiem, un to soloinstrumentiem izdarīt var gandrīz tikai un vienīgi ar virtuozu mikroskaņas kontroli. Mūziķiem tas, protams, ir gana liels darbs.
Šis, piemēram, man bijis perkusiju un ģitāras gads – esmu uzrakstījis veselus četrus skaņdarbus abiem instrumentiem..."
