Jau nākamsvētdien, 24. aprīlī, pulksten 19.30 šis jaundarbs piedzīvos pasaules pirmatskaņojumu Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā jauniešu koris "Kamēr...", Rīgas Saksofonu kvartets, ērģelnieces Dignas Markules un diriģenta Aivja Gretera sniegumā. Latvijas Radio 3 "Klasika" šo notikumu piedāvās tiešraidē. Lieldienas ir ideāls laiks, lai ar komponistu satiktos garākā sarunā.

Ilze Medne: "Klasika" ar jums tikās Lieldienu rītā pirms diviem gadiem. Toreiz apstākļi bija pavisam citi – kolēģe Signe jūs aicināja uz sarunu, un vienīgais, kā toreiz drīkstēja satikties, bija ārpus Radiomājas, parkā uz soliņa, katram ar savu mikrofonu. Šodien apstākļi mainījušies, mēs atkal varam tikties aci pret aci, un Lieldienas it kā ir atgriezušās savā ierastajā veidolā arī dievnamos, kas ir cilvēku pilni, mūziķi dzied un spēlē, un notiek skaisti svētku dievkalpojumi. Kāds jums bijis šis divu gadu laiks no 2020. gada Lieldienām līdz šodienai?

Rihards Dubra: Tas jautājums nav nemaz tik ļoti viegls, jo tas, kā dzīve mainījusies, ir gandrīz neizstāstāmi. Nevarētu arī teikt, ka tas būtu bijis kaut kas šausmīgi grūts un kaut kas tāds, ko nevarētu pārdzīvot, ko nevarētu paciest, ko nevarētu pārciest vai sagaidīt beigas – tā nav. Beigas, es ceru, mēs esam laimīgi sagaidījuši – vismaz šim vīrusam.

Man šie gadi bijuši ļoti piepildīti – ja runājam par mūziku, šis bijis viens no visražīgākajiem komponēšanas laikiem manā mūžā. Ļoti daudzi cilvēki man ir vaicājuši pēc jaunas mūzikas, un tas ir brīnišķīgi – jo es saprotu, ka viņi domā par nākotni.

Jā, esmu diezgan intensīvi strādājis un turpinu to darīt arī šogad.

Vēl tikai Zaļajā Ceturtdienā bijāt klāt Liepājā jauna darba pirmatskaņojumā…

Zaļā Ceturtdiena Liepājā bija ļoti jauka, un pirmatskaņojumi bija pat veseli divi. Skaņdarbs "In Paradisum", kas sākotnēji rakstīts kā kora dziesma, tagad pārveidots par skaņdarbu mežragu kvartetam un kļuvis mazliet izvērstāks nekā kordziesma. Tagad tam īstais nosaukums ir vienkārši "Dziesma mežragiem". Otrs pirmatskaņojums bija mazliet lielākas formas darbs mežragu kvartetam un sitaminstrumentiem, un tā nosaukums ir "Liepājas partita". Man nejauši sāk izveidoties tāds kā cikls, jo savā laikā esmu uzrakstījis Jūrmalas partitu. Un tad, kad pirms kovidlaika Liepājas Mežragu kvarteta vadītājs Ingus Novicāns man vaicāja pēc skaņdarba, domāju, ko lai tādu lielāku uzrakstu. Un iedomājos, ka es taču varētu šo lietu turpināt: Jūrmala arī ir pie jūras – nu, labi, kaut arī līcī, bet tomēr, un arī Liepāja ir pie jūras. Un, ja vienai pilsētai ir partita, tā varētu būt arī otrai pilsētai. Tā nu šis skaņdarbs tapa. 

Un tad jau tikai maisam gals vaļā, jo pilsētu ir daudz.

Tā varētu būt! (smejas) Man ir viens līdzīgs cikls, kurš gan drīz beigsies – tas ir gadalaiku cikls, un trīs jau ir. Vēl ceturtais atlicis.

Bet darbs seko darbam, un mūsu šīsdienas sarunas lielā tēma ir notikums nākamajā svētdienā. 24. aprīlī Marijas Magdalēnas baznīcā būs pirmatskaņojums lieldarbam "Pasaules radīšana". Un skaņdarba rakstītmudinātāji ir jauniešu koris "Kamēr..."

Ja tā pavisam precīzi, tad jauniešu koris "Kamēr..." sava diriģenta Aivja Gretera personā. Viņš jau kādu laiku ar šo ideju staigāja, bet pie kopsaucēja, kas tas varētu būt un kā tas varētu izskatīties, nonācām tikai pagājušā gada vidū.

Un tā ir tieši Aivja ideja, ka pirmatskaņojumam vajadzētu izskanēt mazajā Marijas Magdalēnas baznīcā, kur es pats mazliet darbojos ar mūzikas lietām un mazliet arī dziedu. Aivim tā saikne ar šo baznīcu ir tāda, ka viņš tur ir laulājies.

Un tad kaut kā mums šķita, ka varētu izdarīt šoreiz drusku savādāk – pirmatskaņojumu  sarīkot nevis kādā milzīgā koncertzālē vai milzīgā baznīcā – piemēram, Doma baznīcā, bet tieši šai mazajā baznīciņā. Pēc tam jau būs arī citi koncerti lielākās vietās.

Vai arī pasaules radīšanas tēma nāk no Aivja?

Kādi impulsi nāca no viņa, bet, manuprāt, tas galvenais impulss – izvēlēties tieši šo tēmu – nāca no Rīgas palīgbīskapa Andra Kravaļa, kurš ir mūsu baznīcas priekšnieks un pats ir ar mūziķa izglītību. Andris mūs ļoti atbalsta, un es viņu bieži redzu koncertos – arī ļoti modernas un pat avangarda mūzikas koncertos, jo viņam tas ir tuvu sirdij un patīk. Un ideja par to, ka mēs to pasauli tā kā varētu mēģināt radīt vēlreiz, manuprāt, tomēr ir no viņa. 

Tā ir tēma, kas interesējusi daudzus māksliniekus – gan mūziķus, gan gleznotājus, gan arī rakstniekus, un tā ir tēma, kas fantāzijai ir neizsmeļama. Jo it kā no vienas puses dod skaidru rāmi – ir sešas dienas, kurās Dievs radīja pasauli, bet septītajā atpūtās, bet tajā pašā laikā – vai katrs rāmis neuzliek arī kādu lieku ierobežojumu? Kā tas bija jūsu gadījumā?

Teikšu godīgi, ka rakstīt nebija viegli – pirmkārt kaut vai tādēļ, ka ļoti daudzi komponisti jau rakstījuši skaņdarbus tieši ar šo pašu tekstu, un daudzus no šiem darbiem es arī labi pārzinu. Un tas, protams, traucē...

Es, piemēram, rakstu jaunu darbu, un [secinu] – nē, tas jau ir bijis: šai gadījumā runāju nevis par mūziku, bet sižeta attīstību. Tas ir bijis tur, un tas ir bijis te. Tehniskais process nebija viegls. Jo galvenā lieta, par ko domāju, rakstot mūziku, ir dramaturģija – kā tas viss attīstās, kur tas iet, kur ved, kā tas būs, kas ir svarīgāk. Ja ir teksts, tas ļoti bieži palīdz – ar savu saturu tas dod virzību. Bet šajā gadījumā tēma ir jau diezgan izsmelta – tā ka tas patiešām nebija viegli. Bet, raugoties no tā, kādā situācijā mēs patlaban dzīvojam, man ļoti, ļoti gribētos, lai es ar šo mūziku varētu radīt jaunu pasauli, kurā nav melu. Tas man šķiet īstais vārds.

Jo bēdīgo situāciju, kurā visa pasaule patlaban atrodas, manuprāt, visspēcīgāk ir iniciējuši tieši meli.

Es labi apzinos, ka ar mūziku gluži nebūs tā, ka tagad to nospēlēs un būs šī jaunā pasaule, bet varbūt, ka vismaz mazu impulsiņu caur to es varētu dot.

Viens no slavenākajiem šīs tēmas risinājumiem ir Jozefa Haidna oratorija "Pasaules radīšana" – grandiozs darbs ar milzu mērogiem.

Nē, nē, nē, tik traki nebūs... Skaņdarbs ilgst apmēram 45 minūtes, piedalās, protams, koris "Kamēr...", ir arī seši solisti, visi kora dziedātāji, kuri būs izvietoti telpā un tas, ko viņi darīs – tās būs dažādas atbalsis, mazliet tā kā dabas skaņas. Piedalās Rīgas Saksofonu kvartets, un tas nozīmē, ka tas varētu būt krietni skanīgi, jo saksofons ir ļoti skanīgs instruments. Ir arī divi sitaminstrumentu spēlētāji, no kuriem viens atradīsies priekšā, blakus korim, un otrs būs balkonā. Un, protams, ērģeles. Mūsu Marijas Magdalēnas baznīcā šis instruments nav liels, bet ceru, ka šai telpai būs pietiekams un viss izskanēs apmēram tā, kā esmu domājis. Bet te man uzreiz gan jāsaka, ka beigu beigās ar visām pūlēm skaņdarbs sanācis pavisam savādāks, un

es pat pieņemu, ka cilvēki varētu būt apmulsuši, jo tas gluži nebūs tāds, kādu mēs varbūt uzreiz iztēlojamies [ja runa ir par pasaules radīšanas tēmu] – ka tagad nu būs kaut kas milzīgi grandiozs... Jā, būs arī skaļas vietas, bet šis ir tāds filozofiskāks, drusku citādāks skats uz to. Meklēju ko tādu, lai nav, kā pierasts.

Redzēsim, ar ko tas beigsies. (smejas) Vienkārši jāgaida koncerts un jāklausās. Man pašam zināmā mērā tas pagaidām ir pārsteigums. Protams, zinu, kā tam ir jāskan, bet vēl neesmu bijis ne uz vienu kora mēģinājumu – daļēji arī aizņemtības dēļ. Nākamceturtdien pirmoreiz izdzirdēšu, kā tas viss skan kopā tieši tajā telpā. Ceru, ka būs tā, kā esmu iztēlojies.

Pasaules radīšanas stāsts ir ļoti skaists. (..) Kad lasu šo stāstu, vislaimīgākā sajūta ielīst pie vārdiem: "Un Dievs uzlūkoja visu, ko viņš bija darījis, un redzi – tas bija ļoti labs."

Šo tekstu esmu paturējis. Jo kopumā tur ir diezgan daudz teksta, līdz ar to neesmu ņēmis pilnīgi visu, bet man ir tāda shēma: piemēram, ir vārdi, kas laiku pa laikam atkārtojas – tādi kā refrēni, kas nav burtiski, bet tos vienmēr var sajust. Bet paliek intonatīvās lietas, un pat tad, ja kāds nezina, par ko tur ir – jo vienojāmies, ka darbā atstājam latīņu valodu –, tā sajūta tomēr ir, ka kaut kas visu laiku atkārtojas. Arī vārdi par radīšanu un to, ka tas ir ļoti labs, laiku pa laikam atkārtojas.

Jo kaut kā to labo gribas pasvītrot un izcelt, mums tā kā pietrūkst tā labā mazliet...

Bet vai šis stāsts nemudina arī uz ilustratīvismu? Tā vien gribētos, lai ieaužas, piemēram, putnu balsis.

Druscītiņ esmu tam ļāvies. Vienu brīdi bija pat ideja ķerties pie saviem "vecajiem līdzekļiem" (smejas). Jo nu jau vairākos lielformas darbos esmu izmantojis svilpavniekus, visādus zvaniņus. Laikam tos esmu izmantojis tik daudz, ka nu jau pēdējā laikā man par to sāk pārmest, bet… Dažādu lielu un mazu zvaniņu skaņas mani ļoti, ļoti uzrunā, un domāju, ka nepārstāšu tās lietot. Tā varētu būt kāda zīme, kas norāda uz manu mūziku.

Vai šis darbs rit secīgi, bez pārtraukuma?

Darbs rit secīgi, bez pārtraukuma. Daļas tur it kā ir, bet tās vai nu ir kādām nelielām intonatīvām saitēm vai kādu paliekošu fonu savā starpā saistītas.

Manuprāt, 45 minūtes cilvēks var izturēt. To es dažkārt saku arī tiem saviem modernajiem skolniekiem, kuri mēģina pie manis nākt klasē, ar dažādiem dzērieniem apkrāvušies un grib stundas laikā padzerties – viņi ātri saprot, ka pie šī skolotāja tā nevarēs.

Jo, kā es saku, ja kāds nepadzeras 40 minūtes, viņš no tā nemirst, tas ir pilnīgi droši, un, ja tev tik ļoti vajag, izej, lūdzu, ārā. Jo šeit ir telpa, kurā mēs mācāmies – te mēs neēdam, nedzeram, nerunājam pa mobilo telefonu. Šai ziņā esmu gauži vecmodīgs un man pašam prieks par to! (smejas). 

Jo kārtībai jābūt!

Jā, tieši tā! Jo daudz kas no tā, kas mums nenotiek pareizi, rodas tieši no tā, ka brīžiem aizmirstam par absolūti elementārām kārtības lietām. Arī elementārām pieklājības lietām.

Jūsu darbu saraksts ir ļoti liels, taču atskaņotājmākslinieku vārdi reizumis atkārtojas, kas nozīmē – jums izveidojušās daudzas muzikālas sadraudzības. Un sadraudzība ar kori "Kamēr..." ir ļoti sena, jau kopš diriģenta Māra Sirmā laikiem tajā. Kas ir tas, kas jūsos rezonē, sadarbojoties ar jaunajiem mūziķiem? Arī Aivis Greters, lai gan pieredzējis, joprojām ir jauns mūziķis. 

Ar jaunajiem cilvēkiem vienkārši ir tā, ka viņos vienmēr ir ne tikai pietiekoši daudz, bet brīžiem pat pārāk daudz enerģijas, un savā ziņā tā ir ļoti, ļoti laba lieta. Jo tas nozīmē – pat ja [enerģijas] būs par daudz, izpildījums nebūs vienaldzīgs vai garlaicīgs.

Es nesaku, ka gados vecāki vai mana vecuma ļaudis nevarētu azartiski spēlēt, tomēr jaunības degsme ir īpašs priekšnosacījums – viņu dzīvīgums ir sevišķs, ļoti krāsains, spilgts. Un ļoti daudzos gadījumos arī absolūti neviltots, vienkārši viņi tādi ir. Un ir prieks baudīt to, ko viņi dara.

Turklāt, ja dara tik labi, tad jau faktiski var rakstīt, kā vien ienāk prātā…

No vienas puses tā ir, no otras puses –

cilvēki arī jāpažēlo. Kad biju viņu vecumā, brīžos, ja bija kāds pasūtījums Valsts akadēmiskajam korim "Latvija" vai jebkuram citam profesionālam kolektīvam, domāju – nu, viņi taču profesionāļi, viņiem taču nav nekādu problēmu! Bet viņi arī ir cilvēki, un ar gadiem kļūstu mierīgāks un rakstot padomāju, lai ir, kur elpu ievilkt.

Lai ir kāds mirklis, ko var atstāt kādam instrumentam, un dziedātājs tajā mirklī var atpūtināt balss saites. Arī šajā darbā esmu mazliet pie tā piedomājis. Bet tur ir arī pietiekami daudz grūtu vietu.

Cik nopietns uzdevums ir Rīgas Saksofonu kvartetam?

Viņi ir vienkārši lieliski, viņi var visu! Šoreiz no manas puses viņiem būs mazliet netipisks uzdevums, jo mūziķi nebūs kopā – viņi, tāpat kā dziedātāji, būs izkārtoti telpā un tas atskanēs no dažādiem stūriem, no četrām vietām. Tā varētu būt polifoniska sasaukšanās. (..) Tā ka viņiem arī būs telpiskās spēles, kas man ļoti patīk. 

Vai šis darbs tapa pandēmijas izraisītā miera laikā, kad mūzikas dzīve bija aprimusi?

"Pasaules radīšana" tapa pagājušā gada rudenī – pēc tam, kad vasarā bijām vienojušies par to, kā īsti, kas īsti un kā tas varētu notikt. Starp citu, ideja par Rīgas Saksofonu kvartetu nāk no Aivja, jo viņš nejauši bija ar šiem mūziķiem runājis un viņi bija izteikušies, ka varbūt varētu šeit piedalīties. Man tā ideja šķita ļoti jauka, un tā viņi tur arī ir. 

Un kas jūsu darbistabā top šobrīd?

Šobrīd top Trešā simfonija.

Ir jau zināms, kas to atskaņos?

Jā, ir zināms, bet pagaidām vēl neteikšu… Paveicās šogad dabūt jaunrades veicināšanas stipendiju.

Biju noilgojies, lai man būtu mazliet brīva laika uzrakstīt kaut ko, ko es pats gribu. Bija arī pietiekami daudz ideju simfonijai sakrājušās, un es tiešām vēlējos to darīt.

Un tā nu šogad paveicās, ka varu būt mazliet brīvāks no pasūtījumu darbiem – lai gan visu laiku kāds kaut ko prasa, atvainojos, ka tāda iespēja būs 2023. gadā – tad varēšu un rakstīšu.

Un cik tālu ir ar simfoniju? Kad varam gaidīt pirmatskaņojumu?

Pirmatskaņojums iecerēts 2023. gadā. Šogad vēl nē, vēl darbs jāpabeidz.

Man kaut kā gribas, lai šoreiz ir tā mierīgi. Lai arī rakstīšanas procesa laikā darbs nobriest. Šoreiz gribētu šādi. Jo parasti esmu ātrrakstītājs, kas apsēžas un tad iet no viena gala līdz otram.

Varbūt es vienkārši palieku vecāks, bet tagad ir sajūta, ka man vajadzētu izgaršot arī pašu radīšanas procesu.

Tas nozīmē, ka arī laikam jūsu skatījumā tagad ir pavisam cita vērtība?

Manās acīs laika vērtība vienmēr bijusi ļoti liela!

Tā ir vēl viena lieta, ko es ļoti bieži saku cilvēkiem, ja viņi nav precīzi un kaut kur neierodas laikā: vienalga, kurā izteiksmē mēs uz to skatāmies, arī naudas izteiksmē, nekā dārgāka mums par laiku nav.

Un, kļūstot vecākam, izjūtu to, ka tas laiks kaut kā dīvaini sāk steigties arvien ātrāk un ātrāk. Patiesībā laiks ir viena no tēmām, ar kuru spēlēšos simfonijā.

Kādas vēl tēmas un domas jums svarīgas šajās Lieldienās?

Protams, ka patlaban to, kas notiek galvā un par ko es domāju, nosaka mūsu nelāgais fons, kurā dzīvojam. Tās ir tādas man pašam gana nepatīkamas atmiņas, jo,

pirmkārt, esmu audzis tajā laikā un tajā sistēmā, kādu patlaban grib uzspiest Ukrainas tautai un patiesībā arī visai pasaulei, tikai ļoti daudzi cilvēki nepievērš tam uzmanību un nespēj noticēt, un es arī saprotu, kāpēc viņi nespēj noticēt – viņi paši to nav piedzīvojuši…

Tādēļ ar mūzikas rakstīšanu man patlaban iet pasmagi, jo nespēju par to nedomāt. Kaut kā tas viss iet caur kauliem. Jau 4. martā uzrakstīju Tēvreizi ukraiņu valodā un esmu šur tur aizsūtījis tās notis – cilvēki jau dzied. Arī uz Ukrainu to aizsūtīju saviem draugiem. Patlaban nezinu un arī neuzdrošinos viņiem vaicāt, vai tas noderēja vai ne, jo viņi ir aizņemti ar daudz smagākām un traģiskākām lietām. Kā es teicu, man ļoti gribētos, lai šī melu impērija sabrūk, un ne tikai Krievijā, bet visā pasaulē, jo tas, cik ļoti cilvēki pieraduši viens otram teikt nepatiesību vai pievērt acis… Arī uz to, ja kāds izliekas par kaut ko. Tie jau arī ir meli galu galā. Ļoti gribētos, lai tas caur šo smago periodu tomēr mainās un kļūst labāk.

Mūsu saruna skan Lieldienu rītā, un arī jūsu darbu sarakstā atrodu skaņdarbus, kas veltīti Lieldienām. Dinamika ir ļoti interesanta. Piemēram, 1990. gadā jums tapis klavieru skaņdarbs "Lieldienu rīta lūgšana". 1993. gadā jau ir skaņdarbs lielākam sastāvam "Nāc, nākdama Liela diena". Un jums ir arī "Lieldienu oratorija", kuru mēs Latvijā neesam dzirdējuši.

Latvijā tā nav skanējusi, jo savulaik tas bija pasūtījums no Ķelnes. Blakus lielajam Ķelnes Domam ir tāds septiņu baznīcu loks, jo Ķelnes vecpilsētā vēl atrodams ceļš, kuru no akmeņiem izlikuši senie romieši, un tas baznīcu loks tam izvietots tādā kā riņķī. Viena no šīm baznīcām ir Svētā Pantaleona baznīca, kur mūzikas dzīves vadītājs ir mans vārdabrālis Rihards, Rihards Mailanders. Viņš ir arī Ķelnes Mūzikas akadēmijas diriģēšanas profesors, un viņam, tāpat kā man, savulaik ienākusi prātā doma, ka

mums ir ļoti daudz Ziemassvētku oratoriju, ir arī daudz pasiju, bet nav Lieldienu oratorijas. Un tas ir saprotams, kāpēc tas tā ir, jo priecīgu mūziku uzrakstīt ir krietni grūtāk nekā skumju…

Un tagad Rihards ik pēc kāda laika perioda pasūta kādam komponistam Lieldienu oratoriju. Viņš ir labi pazīstams arī ar Arvo Pertu, bet man liekas, ka Perts tā īsti nav saņēmies uz to. Bet poļu komponists Pāvels Lukaševskis ir rakstījis un vēl kādi ļaudis. Un tai skaitā Rihards Mailanders lūdza arī man šādu darbu uzrakstīt, un tas ir pat divreiz tur Lieldienās atskaņots. Katru reizi, kad ir šāda jauna oratorija, tā tiek atskaņota Lieldienu pirmdienā, tātad Otrajās Lieldienās. Jā, tā ir divreiz skanējusi Ķelnē, bet Latvijā neviens nav dziedājis. Es gan saprotu, kādēļ tas tā ir, jo oratorija ir vācu valodā. 

Bet mūsu kori var visu!

Jā, varētu... Arī Ķelnē ir ļoti labs koris, bet tāds pusprofesionāls. Pieņemu, ka mūsu akadēmiskais koris, kā tautā saka, smejoties to nodziedātu. Arī instrumentālais  sastāvs ir kamerorķestris. Tā ir oratorija, kas ilgst 70 minūtes. Darbs, starp citu, nebija viegls, jo Rihards ilgi nevarēja izdomāt, tieši kādu Lieldienu stāstu lai pastāsta, un beigu beigās viņš man atsūtīja, kā es pa jokam saku, telefonu grāmatu – Lieldienu vigīlijas nakts dievkalpojums sākas ar astoņiem lasījumiem, starp kuriem dzied psalmu, un šajos lasījumos caur Veco Derību līdz Jaunajai Derībai ir iziets šis stāsts cauri. Pēc idejas tā ir kā telefonu grāmata, jo visu laiku ir viens un tas pats – lasījums un psalms, lasījums un psalms, lasījums un psalms. Un tā tālāk. Kā izdarīt, lai klausītājam nav garlaicīgi? Nu, tur ir visādi joki… Bija, ko pacīnīties. Tā tas stāsts tur ir izstāstīts un, manuprāt, nemaz ne tik slikti. Beigās pat koris ar slavenajiem zvaniņiem darbojas! (smejas)