Orests Silabriedis: Tev ir septiņdesmit. Vai tev tie gadskaitļi ir svarīgi?
Zigmars Liepiņš: Īstenībā jau nav, bet tas motivē kaut ko darīt – kādu koncertu uztaisīt vai vēl kaut ko. Ne jau gadskaitļu dēļ, bet tas tāds piesaistes punkts.
Skatuve tev joprojām ir nepieciešama?
Ne pārāk. Bet es melotu, ja teiktu, ka man nebūtu paticis nospēlēt šos koncertus, ko nospēlēju kopā ar Mirdzu "Dailē".
Pirmkārt, atgādini par instrumentālo ciklu "Diennakts". Man tas bija atklājums.
Kādā 1975. gadā, kad vēl bija "Modo" spēcīgākais sastāvs, kas tajā laikā bija – Vladimirs Boldirevs, Boriss Bannihs, Vjačeslavs Mitrohins un es, kas spēlēja Paulam pavadījumus –, mums ar to bija par maz. Kādam radās doma, ka mums vajag paspēlēt džezroku. Tolaik Billijs Kobems nāca klajā ar albumu "Spectrum", kas bija pilnīga revolūcija tādā džeza un džeza "fusion" salikumā. (..) Aizrāvāmies ar šo mūziku, pilnīgi nokopējām būtībā veselu disku. Pēc dzirdes, protams. Klausījāmies un mācījāmies, kā viņi spēlē. Mēs, starp citu, arī koncertā to spēlējām – bija tāda komjauniešu kafejnīca "Allegro", kur notika džeza vakari un vienmēr bija arī interesenti, kam tā mūzika patika. Tur ļoti daudz spēlēja frīdžezu, bija Rozenbergs, Raubiško – tā kompānija spēlēja nopietno džezu. Bet mēs spēlējām šo, un daudziem arī patika. Tas bija pilnīgi atšķirīgs no standartdžeza. Bet tad nāca armijas pārtraukums. Domāju – varbūt, kad atgriezīšos atpakaļ no armijas, varētu uzspēlēt oriģinālmūziku. Tā nonācu līdz šim cikliņam. Doma bija par diennakts četrām daļām.
Vienkārši kā dzīve.
Ja grib, to programmatiku var atrast. Vakars ir tāds darbīgs, nakts ir tāda, kāda ir nakts, tad rīts un diena aiziet uz pilnu klapi ar baigo jaudu.
Par radošo impulsu. Vai tu vari noķert kaut kādus bērnības, pusaudzības vai jaunības brīžus, kad saprati – jā, es gribu radīt, manī ir!
Nē. Iestājos Mūzikas vidusskolas klavieru nodaļā, bet saprotot, ka nākotnē droši vien vajadzēs doties arī tālāk, tīri praktisku aprēķinu dēļ nolēmu drusku pamācīties mūzikas teoriju. Līdz ar to mācījos divās nodaļās – klavieru un arī mūzikas teorētiķos, kur bija obligātā kompozīcija. Bija mums tāda skolotāja Maija Ķēniņa, atraktīva persona.
Kādā ziņā atraktīva?
Ir dažādi skolotāji. Ir skolotāji ar stingru piegājienu, un ir ar savām īpatnībām... Viņa bija specifiska rakstura cilvēks. Un viņa lika rakstīt... Kas kompozīcijā ir pirmais? Jāuzraksta kāda dziesma.
Uz dullo paņēmu vienu grāmatu un uzrakstīju kaut kādu gabalu – tur bija teksts par zirgiem. Un tad Maija Ķēniņa ļoti ilgu laiku teica, ka es rakstot "zirdzisku mūziku". (smejas)
Paralēli sāku spēlēt tēvam līdzi dažādos popa ansambļos, ja vajadzēja dejas spēlēt – braucām uz kāzām un tādā garā. Tur puišelis varēja paspēlēt, un vīri ņēma mani līdzi. Tad man radās arī sava grupa "Santa", kurai vajadzēja savu repertuāru. Tad arī tas automātiski sākās – repertuāra nebija, vajadzēja savējo, un tā nu pamazām, soli pa solim, līdz tam nonācu. Starp citu, tolaik kompozīcijā sāku rakstīt arī [stīgu] kvartetu , bet neuzrakstīju. Kaut ko a la Šostakoviča stilā mēģināju ķibināt. (smejas) Drusku tālāk par pirmās daļas pusi tiku, bet ar to arī mans entuziasms beidzās.
No grāmatas "Mūzaīka" radās iespaids, ka tev ar tēvu bijusi ļoti cieša saikne.
Bija gan, jā. Man vispār ar vecākiem bija cieša saikne. Kā jau grāmatā rakstu – man tādā ziņā bija laimīga bērnība. Nejutu tā laika dzīves problēmas, uz mani tās kaut kā neattiecās.
Neraugoties uz to, ka mājiņa nebija pati lepnākā?
Nu, tas nav īstais vārds.
Bijām ļoti trūcīgi, bet es to nejutu. Mēs jau visi tādi bijām – bijām diezgan vienlīdzīgi tajā laikā. Visi, kas dzīvoja Liepājas ezermalā, apmēram ap to stūri, dzīvoja tādās "butkās", kas bija būvētas cara laikā.
Liepājai cauri gāja ļoti nopietnas kravas ar graudiem, uz ostu, un pirms Pirmā pasaules kara tur bija sabūvētas tādas kā barakas, ļoti vārgas mājas, no kurām daudzas stāv vēl tagad – un tajās joprojām cilvēki dzīvo! Brīnos, kā tas vispār notiek... Vairāk nekā simt gadu pagājis.
Aka joprojām ir pagalmā.
Varbūt kāds kaut ko ir atrisinājis labāk, bet vispār – tās sausās mazmājiņas, dubļi...
Jā, bet vai tāpēc bērnība bija nelaimīgāka?
Nē! Un tas ir tas, ko es vienmēr saku – ka tas nemaina lietas būtību.
Daudz svarīgāka par komfortu ir vecāku attieksme un ģimenes mīlestība.
Es nevaru teikt, ka mani kāds lutināja – ne tuvu, nē! Un tas, ka mans tēvs bija skolotājs, man drīzāk bija apgrūtinājums nekā palīdzība, jo man vienmēr skolā bija drusku problēmas ar to – ja nu kādas ziepes savārīju, tad mans tēvs turpat skolotāju istabā netālu bija, un tas vienmēr atsaucās uz viņu. Un man vienmēr bija tā kā drusku neērti...
Ko tad tu tik sliktu varēji izdarīt?
Daudz ko var izdarīt tajā vecumā! Piemēram, no neilona zvejnieku tīkla kausējuma var uztaisīt kaut ko brūnu, līdzīgu ekskrementam, sauksim to tā, un tad nolikt pie direktora Valda Vikmaņa kabineta... (smejas)
Rītdienas koncertā skanēs Vijolkoncerts, ko esi veltījis tēvam.
Jā, mans tēvs bija vijolnieks – viņš nebija solists, bet gan vienkāršs orķestra mūziķis un skolotājs, bet – viņš bija mans tēvs. Godīgi sakot, īsti nezinu, kāpēc sāku to rakstīt – vienkārši ņēmu un rakstīju. Nē, zinu gan!
Biju uzrakstījis "Vadonim" otrās daļas pamattēmu, un Raimonds Ozols teica – tev taču jau gandrīz gatavs Vijolkoncerts, pieraksti tikai pirmo un trešo daļu. (smejas) Kādā brīdī viņam noticēju un uzrakstīju.
Vai Liepāja tev vēl ir svarīga? Patīk tur atgriezties?
Uz kapiem lielākoties iznāk braukāt – tur vecāmamma, vecaistēvs guļ un arī otra vecāmamma un vecaistēvs. Radu gan praktiski vairs nav. Bet man tur ir meita no pirmās laulības, znots un mazdēls. Šad tad izbraucu cauri vietām, kur kādreiz staigāts. Tādas atmiņas. Liepāja tomēr ir mana dzimtene, neko nepadarīsi.
Bet tā, ka sapnī redzi bruģi vai dzirdi tramvaja čīkstoņu...
Pirmkārt, es dzīvoju tālu no tramvaja. (smejas) Drīzāk atceros krievu karavīrus, kas maršēja gar māju. Tur bija robežapsardzes punkti. Tas bija piecdesmitajos gados, un atceros, kā viņi dziedāja karavīru dziesmas, lai solī varētu dziedāt. Man patika skatīties, kā viņi gāja gar māju.
Garām brauca lielas amfībijas – man patika tās ar gumijas riteņiem, bet tās, kas bija ar kāpurķēdēm, mani traku taisīja, jo no tām baidījos un muku mājās. Zini, ja pa bruģi brauc ar kāpurķēdēm – diezgan nemuzikāls troksnis. (..)
Gadījumā nebiji brīnumbērns?
Nedomāju. Lai gan man bija laba dzirde. Tēvs taisīja eksperimentus – tā viņš atklāja, ka varēju atšķirt taustiņus. Kad mājās atnāca ciemiņi, man vajadzēja ieiet otrā istabā, tēvs uzsita uz klavierēm kādu taustiņu un rādīja – re, kā puika atšķir melnos taustiņus no baltajiem! Un es vienmēr brīnījos, kā to var nedzirdēt – jo melnie skan mīksti, bet baltie – cieti. (..) Es īstenībā biju tik slinks, ka stājoties konservatorijā, izmantojot dzirdi, harmonijas eksāmenā, kur bija jāraksta vairāki harmoniski akordi pēc kārtas, nekad nezināju, kas tie par akordiem, bet es izskaitīju, kas tur par notīm iekšā. (smejas)
Par Mirdzas balsi runājot. Nodziedi, lūdzu, mazu himnu tai.
Tā himna ir tāda… Acīmredzot tas ir tas – ko Dievs ir devis, to nevar atņemt.
Mirdza var nedziedāt ilgu laiku, bet pēc neilga brīža viņa var mierīgi dziedāt to pašu, ko dziedājusi vienmēr. Varbūt pa kādu tercu diapazons uz leju samazinājies, bet tembrāli balss ir tā pati, kas bijusi. Unikāla balss.
Vai esi sapratis, no kā viņas balsij tā unikālā jauda?
Tas vienkārši ir dots. Protams, arī izstrādāts kaut kādā veidā – arī agrākos laikos viņa ir sapratusi skaņas veidošanu. Vakar montējām koncertam video – drusku redzēju dažas lietas Mirdzas dziedāšanā, kurai īpaši nebiju pievērsis uzmanību: piemēram, tam, kā viņa veido patskaņus. Bet tur jau nav tikai balss. Mirdza būtībā ir aktrise, kas pasniedz dziesmu saturu. Jo šajā programmā jau nav nekāds "traļi-vaļi", tur visas dziesmas ir ar tekstiem, kas brīžiem ir diezgan skumīgi, – tās ir tādas romances vai balādes. Nepietiek ar to, ka tu tās noziedi, – ir svarīgs tēls. Un Mirdza to var iznest.
Par Zigmara Liepiņa daiļradi mēs dažkārt brīnāmies un atklājam, kas tikai nav darīts 70. gadu otrajā pusē. Vai tu kādā brīdī esi domājis par to, ka tevi vairāk novērtē no vienas puses, bet mazāk no kaut kādas citas? Piemēram, to, kur tu esi bijis visatklātākais, visdvēseliskākais, visintīmākais, zina mazāk.
Bet ja tā padomā – lietas, kas cilvēkiem visvairāk palikušas prātā, ir Kvazimodo. Vai dueti no "Lāčplēša". Un "Ja tu man esi" no "Adatas". Esmu liriķis pēc dabas, romantiķis – tā tas ir.
Bet tad ir arī "Dzejnieka karnevāls" un "Jāpadomā".
Protams, bet jāsaprot, ka mans uzdevums jau nebija rakstīt dziesmas tikai sava prieka pēc: veidoju programmas, kuras nevarēja sastāvēt tikai no lēnām un skumīgām dziesmām. Koncertdzīvē pirmām kārtām dramaturģiski vajadzīga dinamika. Bijām pakļauti spēles noteikumiem. Līdz ar to, protams, rakstot programmas, es ar to rēķinājos.
Atgādini par laikiem, kad uzstājāties milzīgas auditorijas priekšā. Kādas ir sajūtas un atmiņas par to?
Ļoti dažādas. Jo tās milzīgās auditorijas galvenokārt bija ārpus Latvijas, kaut kur Krievijā. Kad braukājām apkārt pa šo milzīgo, savādo, jokaino zemi, kas tagad nonākusi pilnīgā ārprātā, koncerti notika stadionos. Ir dažas fotogrāfijas no tiem laikiem – esam stadionā, futbola laukuma vidū, un publika visapkārt: no vietas, kur esam mēs, distance līdz publikai ir mežonīga, mērāma simtos metru. Nekādu lielu kontaktu jau tur nebija, bet publika bija priecīga, jo viņiem jau nekā cita dzīvē īsti nebija – viņi dzēra savu šņabi un kaut kā nebūt dzīvoja. Es, protams, runāju par Krievijas nomali. Tie bija lieli, milzīgi koncerti, lielākoties gan tie nebija solokoncerti, tā bija piedalīšanās tā saucamajās "soļankās". Lai gan ir bijuši arī lielāki koncerti, bet tajos laikos jau nebija aparatūras, lai spēlētu tādos lielos koncertos. Jo Krievijā bija ļoti daudz dažādu kultūras namu, kur bija apmēram 3000 klausītāju vietu. Koncertzālē "Rossija" – pieci tūkstoši. Nedēļu no vietas spēlējām tur katru vakaru.
Tā milzu aplausu sajūta – tas nav kaut kas tāds, pie kā gribas domās kādreiz atgriezties un izbaudīt?
Zini, mēs tepat "Dailē" spēlējām un saņēmām milzīgu publikas mīlestību un aplausus.
Un nav nekādas atšķirības, vai ir pieci tūkstoši cilvēku vai mazliet vairāk par četriem simtiem, kā bija "Dailē". Tas siltums, enerģija un mīlestība, kas nāk no šiem cilvēkiem – skaitam tur nav nozīmes. Skaits ir tajā sajūtā, enerģijas apmaiņā.
Atgādini, lūdzu, kādēļ tu izvēlējies darīt savu daiļradi pieejamu absolūti visiem savā mājaslapā?
Slinkums ir pamatjautājums visā šajā lietā. (smejas)
Pamatjautājums, manuprāt, ir milzīgais darbs, kas bija jāiegulda!
Bet tur apakšā ir daudz gadu. Sāku to darīt jau 2005. gadā – tikko kā vispār tādas lietas parādījās. Un slinkums virzīja šo procesu.
Jo slinkums vispār virza cilvēci, kā mēs zinām. Ja cilvēks nebūtu mēģinājis pārvarēt savu slinkumu, viņš nekad nebūtu attīstījies. Vismaz es tā domāju.
Man apnika katrreiz rakstīt jaunas notis tiem, kuri prasīja manus darbus. Man ir slikts rokraksts, man nepatīk rakstīt un vispār man nepatīk kaut ko atcerēties! Domāju – kaut kādā veidā tas viss jāpadara pieejams, lai cilvēki dabū tās dziesmas un spēlē, cik grib. Tā pamazām radās mājaslapa, kas auga, auga un apauga. Tagad man vairs nezvana un neprasa, lai iedodu "Ķiršu lietum" vārdus. Tur tas viss tagad ir.
Vai no pagātnes ir kas tāds, ko tu vēl gribētu izcelt un kas nav cilvēkiem atgādināts? Es, piemēram, atceros pagājušā gada pieredzi ar "Iedomu spoguļiem", kas man likās ļoti vērtīgs atjaunojums.
Domāju vairāk uz priekšu, mēģinu dikti atpakaļ nedomāt. (..) Pašlaik mani visvairāk interesē "Mesa". Lai gan neko tur vairs nevaru mainīt, viss jau uzrakstīts.
Un Iveta Apkalna arī jau iemācījusies partitūru…
Jā, Iveta Apkalna bija dikti priecīga, kad viņai to piedāvāju – esmu pateicīgs, ka viņa piekrita. Tur gan bišķiņ joks: Iveta teica – zini, pieraksti vairāk pedāļu, lai tur ir vairāk, ko spēlēt. Nu, tad arī rakstīju pedāļus vairāk. (smejas)
Tas mani vienmēr pie ērģelēm sajūsmina. Man ir jautājums, uz kura punkta cilvēks sēž, jo nav atbalsta ne uz viena: abas kājas uz pedāļiem, abas rokas uz taustiņiem – kā to līdzsvaru var noturēt?!
No fiziskā viedokļa tas ir pilnīgi nesaprotams instruments.
Atgādini mazliet par "Mesas" dzimšanu. Varbūt priekšstats pārāk romantisks – pandēmija, viss ir slēgts, daļa pasaules iet bojā, bet tu esi ar ģimeni patvēries savās mājās ar skatu uz jūru, un tu mierīgi sēdi un raksti.
Tā gluži nebija, mēs pārdzīvojām tieši tāpat kā visi citi. Bet sanāca tā: mēs ar Mirdzu savulaik esam laulāti "zagsā", un kaut kā jau pirms kovidlaika bijām nonākuši pie slēdziena, ka mums vajag savu laulību iesvētīt. Ņemot vērā, ka Mirdza bija labi pazīstama ar Eliju Godiņu, viņa sarunāja, ka Elijs būtu gatavs to darīt. Divus mēnešus bija jāiet mācībā. Tā mēs tuvāk iepazināmies. Ļoti jauks cilvēks, izveidojās labs personisks kontakts. Kad viss bija noticis, sapratu, ka jūtos parādā. Nu labi, draudzei un baznīcai samaksāt par pakalpojumu ir normāli, bet vēl bija kaut kāda sajūta… Un Elijs man saka – tu varētu mums uzrakstīt kādu mūziku: mums visi korāļi ir no 16., 17. gadsimta… Bet "Credo" jau gan laikam baznīcas korim nevarēs, jo tas ir pārāk komplicēts, gana daudz vārdu, teksts garš. Saku – protams, kas tad tur, uzrakstīšu tos korālīšus, laika pietiek!
Tā nu sēžu, mēģinu kaut ko rakstīt un saprotu – nav un nebūs. Vienkārši nenāk itin nekas! Es, kurš uzrakstījis simtiem dziesmu, nevaru uzrakstīt vienu mazu baznīcas korālīti! Un tad, daudzkārt pārdomājot, kas ir saturā, tekstā un kādā veidā tas viss tur ir, sapratu – man vajag rakstīt lielo formu. Teicu Elijam – rakstīšu koncertmesu.
Pirms tam bija tāds pārdomu process: redzēju, kas apkārt notiek, redzēju to bezcerību, absolūto vājprātu, kas bija togad, un tad man kaut kā ienāca prātā, ka faktiski vienīgais, kas palicis pāri, ir lūgt palīdzību Dievam. Izteikt ticību. Jo kas ir mesa – ticības apliecinājums un lūgšana! Sapratu, ka mans ceļš tā kā ir parādīts, un tad viss aizgāja kā pa diedziņu. Protams, rakstot pārklausījos septiņas vai astoņas dažādu komponistu mesas un nonācu pie slēdziena, ka pasaulē ir viena liela mesa, un tā ir Baha siminora mesa, nekā labāka nav un nebūs. Neteikšu, ko idejiski no tās aizņēmos. (smejas) Bet es pilnīgi skaidri saprotu vienu – ka uzrakstīt "Credo"... Tas ir nāves numurs.
Tomēr tiki ar to galā!
To izvērtēsim pēc tam, kad tas noskanēs.
Redzēsim, vai ir realizējies tas, ko esmu domājis, un vai tas, ko esmu domājis, skan tā, kā tam būtu jāskan. Man pašam ir ļoti interesanti, gaidu ar nepacietību. Gandrīz vai to "Credo" gaidu vairāk nekā visu kopumā.
Jo uzrakstīt "Credo" latviešu valodā – tas ir traks numurs.
Tā ir jebkurā valodā. Ļoti daudzi lieli komponisti pakrituši ticības apliecinājuma priekšā.
Tāpēc, ka tur nav nekāda ritma! Bet kas ir pats galvenais – teksta iekšējā dramaturģija. Tā ir izšķirošākā par visu. Ja dabū to atšifrējumu, kurā vietā ir kas, pēc tam zini, ko tur pielikt beigās klāt, kā visu noslēgt, lai tas aiziet gaisā. Tā ir pati svarīgākā lieta pie "Credo" tulkojuma.
Nu, redzi – tu esi ne tikai liriķis, bet arī analītiķis! (..) Tagad mēs ar vēl lielāku interesi gaidām tavu lielo jubilejas koncertu. Vai ir kas tāds, ko vēlies pateikt skaļi – sak’, es gribu, lai man dzimšanas dienā novēl...
Oho! Jā, ir viena lieta, ko gribu, lai man novēl – lai es nepaliktu slinks un garlaicīgs. Pārējo jau kaut kā nebūt... Bet, ja sāk pāriet vēlēšanās kaut ko darīt, tad gan ir ziepes.
