Pianiste nekautrējas no saviem gadiem, gluži pretēji – ne reizi vien viņa uzsvērusi, ka gadi ir viņas bagātība. Un patiesi: pianistei laimējies ikdienā sastrādāties ar tādām personībām kā Leonīds Vīgners, Imants un Gido Kokari, Daumants Gailis un neskaitāmiem citiem talantiem.
Septiņdesmit – tas ir jauki!
"Izrādās, ka septiņdesmit gadi ir jauks vecums, ja vēl var iet uz darbu, kāpt uz skatuves un spēlēt. Man laimējies sadarboties ar lielajām personībām, no tām mācīties un arī draudzēties. Varu teikt, ka mana dzīve bijusi skaista un interesanta," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" atzīst Dzērve, kura Latvijas Mūzikas akadēmijā sākusi strādāt jau tad, kad pati mācījusies otrajā kursā, un tas turpinās līdz pat šai dienai.
Arī pašu Dzērvi dzīve lutinājusi ar lieliskiem pedagogiem. "Pati pirmā skolotāja mani mācīja ar gluži citām metodēm nekā šodien, taču iemācīja brīnišķīgu lietu – lasīt no lapas. Apklāja manas rokas, lai neskatos uz tām, bet gan notīs, iemācot ar rokām sajust harmonijas," klāsta Dzērve un norāda, ka profesors Māris Švinka viņā centās izkopt zināšanas, ko viņam bija devis Valērijs Zosts. Nikolajs Fedorovskis savukārt ļāva un lika viņai darīt, domāt, meklēt. Profesors Hermanis Brauns mācījis koncertmeistarēšanu – lika izspēlēt ļoti plašu repertuāru. Un tad vēl kameransambļa skolotāja Jāņa Ķepīša vadībā izspēlēti ļoti daudz darbu.
Talantu ielenkumā
Koncertmeistari raksturo arī laba humora izjūta un sirsnīgi smiekli. Dzērve nenoliedz – ne jau vienmēr bijis viegli sastrādāties ar 20. gadsimta kolorītajām personībām, no kurām ikviens bijis liels mākslinieks, taču ar visiem pamanījusies rast kopīgu valodu.
"Ir jāmāk cienīt, sadzīvot, neņemt vērā dažus izteicienus, vājuma mirkļus.
Visiem labi zināms, ka maestro Leonīds Vīgners neskopojās ar dažādiem teicieniem, no kuriem daudzus nācies uzklausīt arī man… Arī kora un studentu priekšā.
Bet ar visu sadzīvoju, un tagad jau to atceros ar humoru – jo tas taču bija tik interesanti! Visi diriģenti mani mācījuši līdztekus maniem specialitātes pedagogiem. Īpaši jau Vīgners un Daumants Gailis mani nelaida vaļā – kora priekšā lika spēlēt tik ilgi, līdz dabūja krāsu, kādu bija vēlējušies."
Koncertmeistare no desmit gadu vecuma
To, ka nebūs soliste vai koncertējoša pianiste, Dzērve sapratusi ātri. "Jau no desmit gadu vecuma Talsu pamatskolā spēlēju pavadījumu korim un deju kolektīvam. Vēlāk Jelgavas Mūzikas skolā – gan pie čella skolotāja Arvīda Tareilas, gan Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas koriem, kur mani ieraudzīja Imants Kokars.
Man likās – pabeigšu vidusskolu, atbraukšu uz Rīgu, mani te neviens nezinās – vairāk spēlēšu solo, gatavošu programmas. Bet visas manas iedomas beidzās pirmā kursa rudenī, kad saņēmu uzaicinājumu uz kora "Juventus" mēģinājumu. Beigu beigās sapratu – koncertmeistarēšana ir mana sūtība.
Skaistākais solo, ko savulaik nospēlēju, bija Skrjabina Klavierkoncerts kopā ar akadēmijas mācību orķestri Filharmonijas zālē – tas bija beidzamais koncerts, ko dzirdēja mana mamma. Tas ir ļoti svarīgi.”
Pianistu ģimenīte
Dzērve ģimenē nav vienīgā pianiste. Brālis Jānis Matulis ar klavierēm un pedagoģisko darbu saistīts visu mūžu un joprojām Latvijas Mūzikas akadēmijā vada vispārējo klavieru nodaļu. Pianiste ir arī viņas meita Ieva.
Taujāta, kā īsti ir sadzīvot tik daudziem pianistiem vienā ģimenē? "Ļoti labi, jo visi esam atšķirīgi. Katram ir savas lietas – brālim tuva ir pedagoģija, turklāt abi vēl aizvien pa reizei uzspēlējam kopā – Brāmsa Otrā ungāru deja ir darbs, ko īpaši bieži spēlējam četrrocīgi.
Ja mans mīļākais instruments ir čells, tad meitai Ievai tā ir flauta, tāpēc sadalām visas savas darba vietas, jo arī Ieviņa sākusi strādāt par pedagoģi vispārējo klavieru katedrā. Turklāt īpaši labi viņai padodas apmācīt pavisam mazus bērnus.
Es pati to nekad neesmu darījusi un šķiet, ka man tas arī neizdotos. Savukārt Dārziņskolā spēlēju kopā ar topošajiem čellistiem – varu viņiem mācīt ansambļa spēli līdz pat vidusskolai. Spēlējot kopā, var daudz ko iemācīt. Un tad lieku lietā to, ko savulaik iemācīja čellists Māris Villerušs – kopā nospēlējām četrdesmit gadus.”
Nav svešs lampu drudzis
Sadarbība ar mazajiem un lielajiem studentiem rit arī konkursos – un konkursa dalībnieki, kā zināms, mēdz mocīties ar lampu drudzi. Dzērve smejas – arī pati neesot pasargāta no šīm sajūtām: "Taču pieredze liek savākties.
Nedrīkstu taču to izrādīt saviem solistiem – man jādara viss, lai viņi nemanītu, ka uztraucos arī es!
Jo visādi taču gadās – solists var kaut ko sajaukt, un tad man jāreaģē – jāpagaida, jāpārlec kādam posmam pāri. Man ir laimējies, ka varu palīdzēt.”
