Savu kādreizējo pedagogu, tostarp “Berlīnes filharmoniķu” mākslinieka Gunāra Upatnieka iedvesmots un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas profesora Sergeja Brīnuma iedrošināts, šobrīd jaunais mūziķis Eisaks meistarībā papildinās Brno Mūzikas akadēmijā – izcilajā kontrabasistu kalvē Čehijā.
Pērn kontrabasistam pavērās lieliska iespēja pirmoreiz saspēlēties ar Normunda Šnē vadīto orķestri "Sinfonietta Rīga", tā sezonas noslēgumā atskaņojot Džovanni Botezīni "Grande Allegro di Concerto à la Mendelssohn", bet orķestra "Sinfonia Concertante" sezonas atklāšanā kopā ar diriģentu Gunti Kuzmu interpretēt ne mazāk sarežģīto Johannesa Matiasa Špergera 18. kontrabaskoncertu. Un šīs tikšanās palikušas atmiņā ar jaunā mūziķa spēles pārsteidzošo virtuozitāti, brīžam pat vijolniecisko vieglumu, valdzinošo aizrautību un māksliniecisko pārliecību.
Matīss Eisaks: – 2017. gads patiesi bijis notikumiem bagāts, solospēles ziņā – daudzveidīgs. Viens no galvenajiem notikumiem – koncerts ar "Sinfonietta Rīga". Paldies orķestrim un Normundam Šnē par uzticības kredītu! Arī sadarbība ar Gunti Kuzmu un "Sinfonia Concertante" izvērtās veiksmīga. Tiešām prieks, ka šogad tā pa īstam izdevās parādīt kontrabasu Latvijai.
Katrs nākamais gads man šķiet arvien krāšņāks, emocijām bagātāks. Tā ir laba sajūta. Tas man dzīvē ir svarīgi – lai ir sajūta, ka attīstība notiek.
Tagad spriežu, ka šis gads bijis līdz šim vislabākais, un to pašu par šo gadu ceru teikt nākamgad.
Signe Dzenīte: Ko tu parasti domā trīs minūtes pirms kāpšanas uz skatuves?
– Par skaņdarbu… Kaut vai runājot par koncertu kopā ar "Sinfonietta Rīga” – nedēļas laikā ar to dzīvoju, bija žurnālistu uzmanība, viss, kas parasti notiek ap šāda kalibra koncertu, tāpēc biju to visu jau izdzīvojis, tāpēc milzīgas lampu drudža sajūtas nebija.
– Tomēr jaunam mūziķim jebkurš koncerts un solosniegums nozīmē arī lielu atbildību. Kas ir tavi pašiedvesmas avoti, lai domātu tikai par skaņdarbu?
– Viens no svarīgākajiem aspektiem – doma, ka sagatavošanās procesā esmu paveicis visu, ko vien var paveikt.
Vienmēr gan apzinos, ka būs arī lietas, kas koncerta brīdī nebūs atkarīgas no manis. Galvenais – saprast, ka pats izdarīju visu, ko spēju.
“Lielās mūzikas balva 2017"
“Lielās mūzikas balvas 2017" pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā Latvijas Nacionālajā operā. Plkst.19.00 tā būs klausāma arī Latvijas Radio 3 “Klasika” un replay.lv tiešraidē, bet pēc plkst. 22.00 skatāma arī Latvijas Televīzijā.
– Un kas tieši tevi var izsist no līdzsvara?
– Pēkšņi trokšņi publikā. Vai fotoaparāta zibspuldze – šai ziņā man ir negatīva pieredze.
– Žurnālistiem esi klāstījis, ka tavs mērķis būtu muzicēt orķestra sastāvā. Vai tāpat uzskati arī šobrīd?
– Kontrabasistiem jau solo spēlēšana drīzāk uzlūkojama kā privilēģija un ekstra, nevis ikdienas darbs. Tāpēc mans sapnis arī tagad ir kuplināt kāda laba Eiropas orķestra rindas un ik pa laikam uzspēlēt solo ar lieliskiem cilvēkiem. Tā ka paldies Latvijas mūziķiem par sagādātajām iespējām!
– Kā jūties Čehijā?
– Galvenā burvība – ka mūsu klase ir internacionāla. Visi koncentrējamies uz vienu mērķi – vingrināties daudz, arvien vairāk. Čehija un vispār Centrāleiropa ļauj ātri reaģēt uz notikumiem, konkursiem.
Starp citu, kontrabasa klasē esam trīs puiši, turklāt arī pārējie divi mani cīņubiedri ir latvieši – Oskars Bokanovs un Einārs Everss. Plecu pie pleca tur esam.
Nu jau mūsu rindas sāk lēnām retināties, jo tuvojas studiju beigas – šogad absolvēšu bakalaura programmu.
