Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Marģeris Zariņš ir dzimis 1910. gadā Jaunpiebalgā ļoti muzikālā ģimenē – viņa tēvs bija ērģelnieks un kordiriģents, bet māte – vokāliste, jaukto koru soprāna grupas soliste. Bērnībā pie viņiem bieži ciemojas tēva draugs – komponists Alfrēds Kalniņš. Nav pārsteigums, ka arī Marģeris jau 12 gadu vecumā kopā ar brāli sāka uzstāties kā ērģelnieks. Vēlāk viņš mācījies Jelgavas Skolotāju institūtā un Latvijas Konservatorijā (tagadējā Latvijas Mūzikas akadēmijā), tomēr pabeigt mācības viņam liedza ilgā ārstēšanās no tuberkulozes. Kad Zariņam bija tikai 21 gads, VII Dziesmu svētku koncerta repertuārā tika iekļauta dziesma “Līksme”, kurai viņš bija ne tikai mūzikas, bet arī teksta autors.
Desmit gadus Zariņš strādāja režisora Eduarda Smiļģa vadītajā Dailes teātrī par muzikālās daļas vadītāju, sacerot mūziku vairāk nekā 50 teātra uzvedumiem. Ilgus gadus viņš darbojies arī kā Latvijas PSR Komponistu savienības priekšsēdētājs.
Zariņš bija kolorīta un savdabīga personība, kuram patika ironiski spēlēties ar dažādiem stiliem – piemēram, Jēkaba Janševska patriotisko romānu “Dzimtene” viņš rotaļīgi pārvērta pirmajā iestudētajā latviešu komiskajā operā “Zaļās dzirnavas”.
Vienmēr stalts, elegants, ar perfekti pāršķirtu celiņu matos, greznu tauriņu ap kaklu un šķelmīgi smīnīgu skatienu.
“Tipisks inteliģents no galvas līdz kājām,” par viņu teicis rakstnieks Andris Jakubāns. Zariņš bija apbrīnojami daudzpusīgs – dzīves laikā viņš sarakstījis operas, baletoperas, oratorijas, kantātes, ērģeļmūziku, vairāk nekā 100 dziesmu jauktajam, sieviešu un vīru korim. Zariņš ir autors arī oratorijai “Valmieras varoņi”, kas ir gan slavinājums valdošajai ideoloģijai un nav arī labākais komponista virtuozitātes apliecinājums, bet tomēr iegājusi vēsturē kā pirmā latviešu oratorija. Tomēr latviešu kino vēsturē viņš ir ierakstījis savu vārdu zelta burtiem, sakomponējot mūziku 18 Rīgas kinostudijas filmām – tostarp tādām klasikas pērlēm kā “Nāves ēnā”, “Purva bridējs”, “Pie bagātās kundzes”, “Motociklu vasara”, “Vārnu ielas republika” un, protams, “Ceplis”.
Pusmūžā viņš pēkšņi pievērsās literatūrai – kad Zariņam ir gandrīz 50, laikraksts “Literatūra un Māksla” publicēja viņa pirmo stāstu “Elizejas lauku Mocarts”. Dažus gadus vēlāk iznāca arī viņa pazīstamākais romāns “Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata” ar tam laikam ekstravagantām viduslaiku mākslinieka Jāņa Anmaņa veidotām ilustrācijām. Zariņa proza ir asprātīga, oriģināla, paradoksālu situāciju un ironisku risinājumu bagāta – nereti viņš tiek dēvēts par latviešu literatūras postmodernisma tēvu.
Pats Zariņš izteicies, ka mūzika ir viņa sieva, bet literatūra – mīļākā.
Turklāt sieva zinot, ka viņam ir mīļākā, bet tikai sazvērnieciski piemiedzot aci. Viņam arī paticis ar Minhauzena vērienu uzfrišināt dažādus vēsturiskus faktus vai liecības. Kā teicis viņš pats: “Varbūt, ka tā bija, varbūt nebija – bet tā varētu būt bijis”.
Zariņš aizgāja no dzīves 1993. gadā – 83 gadu vecumā. Rakstniecības un mūzikas muzeja arhīvā glabājas 1733 savulaik Marģerim Zariņam piederējušu priekšmetu, tostarp viņa asprātību apliecina nodotā baltā papīra lapa no 1885. gada – vienkārši kā vēsturiska liecība.
Kultūras ABC
