30. jūlijā festivālā "Liepājas skaņas Rundāles pilī" viņš muzicēs kopā ar Liepājas stīgu kvartetu, bet 19. augustā diriģēs Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri koncertā "Vasarnīca 2022. Reiha "Tuksneša mūzika" un LNSO".
Ieva Zeidmane: Rudenī tu kļūsi par Liepājas Simfoniskā orķestra galveno diriģentu. Esi gatavs jaunajam izaicinājumam?
Guntis Kuzma: Pēdējo pusgadu esam kārtīgi pieķērušies plānošanas darbam – repertuāra atlasei, viesdiriģentiem, viessolistiem. Viss, kas ir orķestrī un ap orķestri – tas viss ir ļoti aktīvā plānošanas stadijā.
Pats esi dzirdējis, kādi ir tavi plusi, kuru dēļ orķestris tevi ņem savā pulkā?
Godīgi sakot, nē. (smejas) Es nezinu, vai kāds skaita plusus un mīnusus un vai tas tieši tā ir šoreiz bijis, bet jebkurā gadījumā domāju, ka varbūt zināmu lomu šajā izvēlē nospēlējusi mūsu sadarbība vairāku gadu garumā. Mīlestība pret orķestri kā tādu man radās jau skolas gados, kad kā skolnieks sāku spēlēt skolas orķestrī. Tā aizrautība ar orķestri un attieksme veidojās jau tad, un caur manu muzicēšanu orķestrī un pēc tam arī caur diriģēšanas lietām tas nonācis līdz šādam rezultātam.
Kā ir ar to savstarpējo ķīmiju: tur kaut ko var apzināti darīt vai arī – vai nu ir, vai nav?
Drīzāk tā, kā tu saki – vai nu ir, vai nav. Jo tas process, mākslinieciskā sadarbība, kontakts, kopējā redzējuma veidošana un sadarbība, un beigu beigās – vienkārši kopīgā muzicēšana – tā ir lieta, ko nevar aprakstīt. To īsti nevar arī izstāstīt, bet tie, kas to dara, tie ļoti labi to saprot un sajūt – ir vai nav.
Bet vīzija, uzsākot šo darbu, tev noteikti ir. Ko tu gribētu paveikt?
Mūsu kopīgā ceļa sākumposmā tā vīzija ir varbūt drusku izaicinoša un ambicioza – tā, lai katrs koncerts – ne tikai kopā ar mani, bet orķestrim vispār – būtu vislielākie svētki. Lai nekad mums nebūtu "gadījuma" koncertu. Lai nebūtu tāds "vienkārši sezonas koncerts". Un lai katrs solists, kas nāk pie orķestra, katrs skaņdarbs, katrs notikums atstātu kaut kāda veida paliekošu zīmogu, kas būtu kā atspēriena punkts nākamajam solim un nākamajai izaugsmei. Mērķis ir no reizes uz reizi kļūt labākiem un attīstīties. Protams, zinām, ka dzīve rit gan augšup, gan lejup, bet jebkurā gadījumā lielākais mērķis ir mums kopā augt un spēlēt ļoti dažādu un skaistu mūziku.
Svētki – tas laikam ir tas īstais vārds, kas piederas arī 30. jūlijam – minifestivālam "Liepājas skaņas" Rundāles pilī. Tie būs četri dažādi notikumi ar vienojošu moto – "Balle pilī".
Pirmais notikums būs liels pirmatskaņojums – tas būs iestudējums ģimenēm ar bērniem, mums visiem labi zināmais "Mazais princis". Šoreiz savu versiju komponējis Andris Vecumnieks ļoti interesantam sastāvam – klasiskam koka pūšaminstrumentu kvintetam (flauta, oboja, fagots, mežrags un klarnete) plus trompetei. Tāds, lūk, interesants sastāvs. Kamerīgs iestudējums ar teicēju, kura lomā iejutīsies Ēriks Vilsons. Būs arī interesanta scenogrāfija – iestudējuma laikā tiks veidoti origami.
Otrs notikums arī nav īsts koncerts, bet koncerts-saruna, kuru vadīs mūzikas žurnālists Orests Silabriedis. Viņa sarunu biedri būs mūsu eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un mākslinieks, mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis.
Sarunas pauzēs tai atbilstošu dejisku mūziku spēlēs orķestra flautiste Egija Sproģe. Simfoniskās mūzikas koncertā Rundāles pilī debitēs Ainārs Rubiķis – viņš, izrādās, šajā pilī nekad nav diriģējis! Programma būs ļoti interesanta un krāšņa, saistīta ar deju – gan ar senajām dejām, gan mūsdienīgākām. Bet nakts koncerts jau būs naksnīgā noskaņojumā – desmitos vakarā, mazliet kamerīgs, apcerīgs. Cerams, ka būs labi laikapstākļi – būs izgaismota pils apkārtne un skaistā strūklaka. Skanēs Mocarta Klarnetes kvintets un Georga Pelēča "Rundāles kvintets" – skaņdarbs, kas rakstīts, iedvesmojoties no Rundāles pils: gan no tās skaistajām zālēm, gan rožu dārza. Vienu no daļām šajā kvintetā tieši tā arī sauc – "Rožu dārzs".
Spēlēs Liepājas stīgu kvartets, kurā muzicēsi arī tu pats. Arī tava debija Rundālē?
Nē, Rundālē esmu uzstājies vairākkārt – gan spēlējot, gan arī diriģējot, bet tā būs mana debija āra koncertā – šis koncerts būs brīvdabas koncerts, un mūsu skatuvīte būs Rundāles pils pakājē.
Tev ir svarīgi tieši kopā ar liepājniekiem spēlēt arī kamermūziku? Tā ir nonākšana tuvāk orķestrim?
Jā, pilnīgi noteikti! Jebkura muzicēšana, jebkurš personisks kontakts veido mūsu kopējās attiecības.
Jo stāsts par diriģentu jeb galveno diriģentu manā izpratnē nav tikai tāds, ka es tagad atnākšu ar saviem iemīļotajiem skaņdarbiem un diriģēšu savas programmas. Tas ir daudz vairāk. Tā ir arī personisko attiecību un abpusējas uzticēšanās veidošana.
Aktuāls ir arī festivāls "Rimbenieks"!
Jā, jau otro reizi Liepājas Simfoniskais orķestris augustā dosies pie saviem klausītājiem Dienvidkurzemē. Ēvalds Rimbenieks bija Liepājas mērs un ārkārtīgi daudz izdarīja arī kultūras attīstības jomā gan pilsētā, gan visā reģionā – tāpēc festivāls nosaukts viņa vārdā. Tā doma ir ļoti vienkārša: vasarā dodamies pie mūsu klausītājiem Liepājas apkārtnē, Dienvidkurzemes reģionā, un visi koncerti klausītājiem pieejami bez maksas. Tās ir ļoti skaistas vietas! Gan baznīcās, gan pie baznīcām, kultūras namos vai kādā vietējā kultūras vietā skan kamermūzika, dažos koncertos, piemēram, Grobiņas pilsdrupās, būs arī orķestra koncerts. Arī Aizputes baznīcā būs orķestra koncerts. Tur gan nav daudz vietas, tāpēc būs ļoti neliels sastāvs, bet programma būs ļoti skaista. Mums būs arī ciemiņi – jaunie kamermūziķi Madara Liepiņa un pianists Artūrs Liepiņš. Tāpat uzstāsies pieredzējušie mūziķi – Dzintra Erliha, Agnese Egliņa, Pēteris Endzelis, Ilona Meija un Ivars Bezprozvanovs. Galvenokārt tie ir orķestra mūziķi, kas savā starpā ir izveidojuši dažādas kamermūzikas vienības un tādā veidā saspēlējas.
Tas ir otrs aspekts – ka mūziķi tiekas ne tikai lielākās vai mazākās simfoniskajās programmās, bet darbojas kā kamermūziķi. Tas ļoti, ļoti stiprina saspēli un savstarpēju ieklausīšanos. Tas bagātina arī mūsu redzesloku un klausītājiem piedāvāto repertuāru.
Trešā lieta: ja vasarā dodamies pie mūsu klausītājiem, ceram, ka ziemas sezonā klausītāji iegriezīsies pie mums "Lielajā dzintarā".
Kādu tu redzi savu perspektīvu – vai tev būs iespēja diriģenta darbu savienot ar klarnetista pienākumiem?
Laikam ejot, tas kļūst arvien grūtāk, jo repertuārs arvien bagātinās.
Lai kā man vienā brīdī arī neliktos, ka zinu jau diezgan daudz, to lappušu, kas jāatšķir no jauna, ir tik daudz… Ja nopietni gribu sagatavoties un iedziļināties savās programmās kā diriģents un strādāt ar savu orķestri, laika klarnetei atliek mazāk.
Taču ceru, ka pagaidām, esot formā, pietiek, ja vingrinos mērķtiecīgi, kaut arī maz. Tad var sevi noturēt koncertformā un skaņdarbus no reizes uz reizi var sagatavot. Šajā gadījumā Mocarta kvintets un Pelēča kvintets nav no jauna jāmācās – tas ir jau spēlēts repertuārs.
Metam skatu arī mazliet augusta virzienā. 19. augustā tu sadarbosies ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri "LNSO vasarnīcā", un programmas moto ir Stīvs Reihs. Ko tev nozīmē Stīvs Reihs?
Pirmo reizi Stīva Reiha "Tuksneša mūziku" klausījos pirms gadiem divdesmit, varbūt pat vairāk, būdams vēl pēdējo klašu skolnieks. To atskaņoja Rīgas Festivāla orķestris Normunda Šnē vadībā. Kaut kādā ziņā tas bija atslēgas punkts – jo tas priekšnesums mani tā aizgrāba!
Sajūtas atskaņojuma brīdī bija ļoti mainīgas: no pilnīgas apbrīnas par mūziku līdz pat dusmām, ka it kā tik vienkāršs materiāls mani var tā paņemt savā varā! Tas ir viens no koncertiem, kurš tiešām vēl kādu nedēļu pēc tam visu laiku manī raisīja pārdomas, fantāzijas un sajūtas.
Pēc tam pārāk daudz ar Reiha mūziku neesmu bijis saistīts: esmu spēlējis "Mūziku 18 mūziķiem", "Ņujorkas kontrapunktu". Taču ik pa brīdim mani kaut kā iekšēji urdīja vēlme pašam pieķerties opusam "Tuksneša mūzika" – mēģināt to izprast un tam tuvoties. Beidzot tas mirklis ir pienācis un viens no iekšējiem mazajiem sapņiem ir piepildījies.
Kā tas ir – ķerties klāt darbam, kas pirms daudziem gadiem tevī raisījis īpašas sajūtas? Tagad tu, protams, esi cits cilvēks.
Jā, protams, no reizes uz reizi mēs visi maināmies un uztveram visu savādāk. Pašreiz darbs ar partitūru ir ļoti analītisks – vienkārši tāda profesionāla pieeja, lai visu materiālu aptvertu un apgūtu, un tad dažos mēģinājumos, kas atvēlēti, varētu sagatavoties priekšnesumam. Tā sajūta, kas man pašam radās tajā brīdī – ceru, ka mēs spēsim tai pietuvoties...
Tas ir tāds meditatīvs ceļojums: no brīža, kad iesāc šo skaņdarbu klausīties, līdz tam, kad nonāc līdz pēdējai notij, sasniedzot kosmisku katarses sajūtu – klausītājiem tas ir ļoti vērtīgi, un domāju, ka arī mūziķiem.
