Henrieta Verhoustinska: Tev ir 11 grāmatas – par grupu “Jumprava”, par Raimondu Paulu, Jāni Zāberu, kā arī pēdējā laika devums – grāmata “Mirgo mana Margarita” par izcilo estrādes dziedātāju Margaritu Vilcāni. Vai atceries, kāds bija tavs pirmais raksts kā mūzikas žurnālistei?
Daiga Mazvērsīte: Pirmais raksts, manuprāt, bija apskats par rokmūzikas aktualitātēm. Man šķiet, ka grupa “Opus Pro” 1986. gadā bija nospēlējuši savu pirmo koncertu, un tajā laikā “Padomju Jaunatnē” bija tāda tematiskā lappuse “Mūzikas klubs”, ko vadīja Klāss Vāvere. Es biju izdomājusi, konservatorijā mācoties, ka es specializēšos vieglajā žanrā, jo tā bija brīva niša. Es uzrakstīju savu rakstiņu. Manuprāt, es pārrakstīju desmit reizes. Pirmās skicītes, protams, rakstīju ar roku, tad kaut kur dabūju vecu rakstāmmašīnu. Tas ir pavisam kaut kas cits nekā uz datora. Un tad, kad nebija vairs nevienas kļūdas, tad es gāju uz “Padomju Jaunatni ” pie Klāsa Vāveres. Vairs neatceros, kā es tur iekļuvu, bet man liekas, ka neprasīja nekādu caurlaidi. Un Klāss toreiz teica: “Vai, es jau sen biju gaidījis tādu cilvēku!” Viņam interesēja cilvēks, kuram ir izglītība un rūpīgi pārdomāta vērtību sistēma un kritēriji.
Kas bija lielākais pārbaudījums, rakstot grāmatu “Mirgo mana Margarita” par Margaritu Vilcāni?
Pārbaudījums bija pati grāmata, tāpēc ka cienījamā dziedātāja, mūsu estrādes karaliene, jau gadiem ilgi atteicās no šādas grāmatas tapšanas. Es iespītējos un domāju – ja ne tagad, tad kad? Tie bija tādi racionāli apstākļi, jo man ir sajūta, ka esmu pietiekami rakstījusi un kaut kad es to beigšu darīt, un ka par Margaritu grāmata nav uzrakstīta. Tomēr man šķiet, ka par šāda līmeņa zvaigzni nevar rakstīt cilvēks, kas šo mūziku iepazīst tikai no ierakstiem, bez savas personiskās sajūtas, bez klātbūtnes koncertos. Un es uzaugu ar Margaritu. Gribējās ar grāmatu izteikt to milzīgo pateicību, ko es nevaru formulēt trijās rindiņās.
Tas viss ir kā paklanīšanās viņai par to, ko viņa ir darījusi.
Bija ļoti interesanti atklāt tik daudz nezināmu ierakstu, jo mana priekšrocība ir strādāt radio. Es varu katrā laikā tikt pie tiem dārgumiem klāt, ko ikdienišķi klausītāju nemaz nedabū un varbūt tā arī nekad neieraudzīs, neuzzinās un nedzirdēs.
Man vienmēr process sagādā lielāku gandarījumu nekā rezultāts. Kad grāmatas teksts ir nodots, es viņu aizmirstu. Maketēšana, bilžu atlase, tas man ir šausmīgas mokas. Un trīs reizes lasīšana, drukas kļūdas, un nav tādas grāmatas, kurai nav bijušas iespiedkļūdas. Tas pēc tam ir tik sāpīgi, ka es kaut ko pamanu, vai nesen uzzinu, ka Svetlanas Rudzītes vīram Jurim ir bijušas kolosālas bildes, piemēram, no muzikālā iestudējuma “Šveiks”, kur Margarita dzied. Viņi saka: “Kāpēc nepiezvanīji?” Bet es jau nevarēju to zināt. Tagad sirds sāp, ka varēja ielikt arī šīs bildes. Tā kā rakstīt grāmatas, tas ir tik smagi.
Tavā grāmatā Margarita Vilcāne parādās visā savā personības atvēzienā no brīža, kad viņa kā maza, kautrīga rūpnīcas strādniece, kas brīvajā laikā dzied estrādes ansamblī, izauga par dziedātāju, kura spēj veidot savas dziesmas kā teatrālas izrādes. Vienlaikus arī spēj cirst dūri galdā kādreizējā Latvijas filharmonijā, kad viņai vajadzēja savas programmas. Mani uzrunāja arī tas, ka viņa dzīvoja labākajos numuriņos izbraukumos, pie viņas notika lielākie tusiņi. Vai tu apzināti devi viņai šo apzīmējumu “karaliene”?
Tas jau ir kā standarts: kā Lapčenoks mums ir latviešu estrādes džentlmenis, tā – Margarita mums ir karaliene, jau nezinu, cik gadus, varbūt pat 30.
Kas viņiem piešķir šo apzīmējumu?
Tas ir vesels komplekss. Pirmkārt, repertuārs, jo viņa apzināti vairījusies no lētuma, un viņa bija pirmā, kas sarīkoja savu pirmo solo benefici. Tā bija liela uzdrīkstēšanās 70. gadu sākuma latviešu estrādē.
Viņa ir apzināti strādājusi pie sava tēla, lai tie nebūtu šlāgeri, lai tie būtu arī sarežģītāki skaņdarbi.
Arī dziesmas, kas klausītājiem, kā saka, ne uzreiz pielec, varbūt tikai ar gadiem. Savulaik, kad maestro Raimonds Pauls uzrakstīja dziesmu “Zilā”, tad lauku onkuļi veikalos strīdējās, kas tur vispār ir domāts šajā dzejā. Margaritas ienākšana sakrīt ar brīdi, kad Jānis Peters sāka rakstīt vārdus Raimonda Paula dziesmām. Kad parādījās dziesma “Ances romance”, tas uzreiz pacēla šo viņas latiņu daudz augstāk. Tur bija Ziedoņa Purva un Alfrēda Krūkļa liriskā dzeja, un Margarita spēja godam interpretēt šo sarežģīto dzeju. Te ir jautājums, kādā līmenī tevi paceļ materiāls, ar ko tu strādā. Protams, viņas žestu kultūra, stāja un iznesība neradās tukšā vietā. Ar viņu strādāja režisori, un pirmais bija Mihails Kublinskis ansamblī “Rīga”, kad viņa vēl pirms Rīgas Estrādes orķestra tur piedalījās. Bija rūpīgs apmācību cikls arī filharmonijā, jo kā iestāde, kas rūpējas par koncertdarbību, tā arī gādāja par to, lai būtu attiecīga līmeņa solisti. Viņiem bija gan mūzikas ābece, gan baleta stundas, kā Margarita saka, bija jāmācās dejot, kustēties pa skatuvi. Protams, es kā sieviete varu viņas figūru tikai apskaust. Tas tomēr ir karaliski, saglabāt tādu stāju, tādu figūru un visu skatuves dzīvi. Viņa nekad nav nolaidusies ar činkstēšanu vai sūdzēšanos par saviem dzīves apstākļiem, un, protams, arī šie tērpi, kas ir tiešām karaliski. Tērpu māksliniece Ārija Punenova ir devusi milzīgu ieguldījumu viņas skatuves priekšnesumos. Turpmāk Margarita sadarbojās arī ar režisoru Edmundu Freibergu. Tur nebija vietas kaut kādām nejaušībām, paviršībām.
Protams, karaliska ir viņas attieksme pret dzīvi, ka viņa neievēro sīkumus un māk sevi intervijās un jebkurā cilvēciskā saskarsmē pasniegt ar cieņu, pietāti pret pārējiem.
Man tavā grāmatā bija pārsteigums, ka Margarita Vilcāne, strādādama no 20 gadu vecuma diendienā daudzas stundas kā dziedātāja, tā arī neiemācījās nošu rakstu. Viņa mācījās dziesmas pēc dzirdes. Un viņa tā arī neieguva augstāko izglītību, jo visu laiku strādāja. Vai tas, tavuprāt, viņai iegrieza? Nemitīgais darbs, kaut kādu nianšu pamešana novārtā, kad iestājās straujie deviņdesmitie, un sabruka kādreizējā filharmonijas sistēma, kas nodrošināja dziedātājiem regulāri patstāvīgu darbu.
Nezinu, vai izglītība būtu kaut ko mainījusi, jo šajos laikos ir tā, ka cilvēki ar augstāko muzikālo izglītību pēkšņi palika bez darba. Viņas gadījumā mācīties par mūzikas pedagoģi diez vai būtu bijis interesanti. Kad esi sasniedzis tādas virsotnes kā skatuves mākslinieks, tad noņemties ar nepaklausīgiem bērniem un pūlēties viņiem iemācīt noturēt tīri melodiju... Es nevaru iedomāties Margaritu, piemēram, šādā situācijā.
Man šķiet, ka izglītība nebūtu bijis risinājums un, kas attiecas uz nošu rakstu, tad neviena no šīm estrādes zvaigznēm īsti labi to nezināja.
Viņi mācījās dziesmas pēc dzirdes? Viņiem nospēlēja priekšā…
Jā, loģiski, tāpēc ansambļiem bija muzikālie vadītāji, kas ar to nodarbojās. Ne tikai ķeksīša pēc bija vajadzīgs Uldis Stabulnieks, kas iestudēja šīs dziesmas. Dažiem liekas, ka notis ir kā alfabēts. Nošu valoda ir tāda pati kā ķīniešu valoda. Man liekas, ka tas absolūti neapgrūtināja Margaritas daiļradi, jo apkārt bija profesionāli mūziķi, kas palīdzēja, atbalstīja, un pēc dzirdes iemācīties melodiju – jā! Kāpēc ne?
Grāmatā tu mazliet arī sūkstījies, ka televīzijā nav saglabājušies viņas teatralizēto uzvedumu ieraksti, ka televīzija tos pārveidoja pa savam, ka tas neatklāja niansēto teatrālo valodu, kādā Edmunds Freibergs sastrādāja ar Margaritu viņas uzvedumus. Tu redzēji dzīvē šos uzvedumus? Kurš tev ir visvairāk iespiedies atmiņā?
Nē, es neesmu redzējusi. Godīgi sakot, 80. gadu vidū dabūt biļeti uz Margaritas benefici bija neiespējami. Es par blatu šur tur tiku, pateicoties tēvam, kurš strādāja televīzijā, piemēram, uz konkursu “Jūrmala” vai uz “Mikrofona” noslēgumu, bet uz Margaritas benefici … Es nezinu, kā tur varēja iekļūt, bet šī sūkstīšanās nāca arī no režisora Edmunda Freiberga puses, kurš ir bijis klāt. Es savā grāmatā balstījos arī uz speciālistu viedokli, un tas nenozīmē, ka es to visu esmu uz savas ādas pārbaudījusi.
Vai, grāmatas rakstot, vairāk balsties sarunās ar varoņiem vai, ja nav iespējamas sarunas ar varoņiem, tad ar viņu tuviniekiem vai kolēģiem, vai tomēr arhīvu materiālos?
Es domāju, ka ļoti svarīgs ir laikabiedru vērtējums. Kā jau teicu, tad cilvēks pats sevi redz tā, bet no malas varbūt viņu redz pavisam citādāk. Tāpēc, cik nu bija iespējams, es atradu visus, kas par Margaritu varētu kaut ko pastāstīt.
