Pagājušā gadsimta 60. gados Jānis Ivanovs sacerēja piecas savas eksperimentālākās un ekspresionistiskākās simfonijas: no Nr. 9. līdz Nr. 13. Kā skaidroja izdevniecībā, "tas bija "skarbā stila" laiks latviešu mākslā, dzejā, mūzikā, kultūrā, un arī Ivanovs ar savām simfonijām iekļāvās šajā gaisotnē, turklāt atradās tās avangardā. Bet 1964. gadā Jānim Ivanovam tapa arī kas cits – neliela a cappella vokalīze jauktajam korim "Rudens dziesma". Kopš tā laika vokalīžu sacerēšanas laiks sniedzas līdz pat priekšpēdējam Jāņa Ivanova dzīves gadam, un tajās dominēja viņa vēlīnajam daiļrades periodam raksturīgā rudenīgi elēģiskā pamatnoskaņa." Nacionālā ierakstu kompānija "Skani" šodien vokalīzes izdod Sigvarda Kļavas vadītā Latvijas Radio kora ieskaņojumā, vienā no kompozīcijām pievienojoties arī pianistam Reinim Zariņam. Albums ierakstīts Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 2022. gada janvārī.
Apcerot jaunās romantikas lomu Jāņa Ivanova daiļradē, muzikologs Mārtiņš Boiko raksta: "Savu vispilnīgāko un tīrāko izpausmi "dabas izjūta" atrod Ivanovam tik raksturīgajā vokalīzes žanrā. Te atklājas mākslinieka neparastā spēja dzirdēt krāsas un formas, redzēt skaņas, spēja, kuras attīstībā milzīgs ir muzikālā impresionisma ieguldījums, kura sekotājs un skolnieks lielā mērā Ivanovs mūsu priekšā ir savās vokalīzēs, un ne tikai tajās. Taču līdzās impresionistiskajai kolorīta un faktūras izsmalcinātībai šajos kormūzikas darbos gandrīz nemainīgi jaušamas trauslās romantiskās ilgas, kas savu izpausmi gūst minorīgumā, pagājības skumjajā izjūtā, dabas ar-dvēseli-apveltītības izjūtā. Turklāt ne jau atveide vai acumirklība mums ir svarīga Ivanova vokalīzēs! Kad tās dzirdi, īpaši dziļi un saprotami atmirdz Rilkes vārdi: "...vai gan ir kāda ainava, kuras tēli nebūtu pilni stāstījuma par to, kas tos redzējis.""
