"Raksturi.lv" šobrīd ir ceļā uz plašāku atpazīstamību. Līdz šim sniegtās koncertprogrammas programmas apliecina – šīs apvienības mūziķi ir daudzpusīgi mākslinieki, kuri spēj veidot dziļi individuālas interpretācijas kā baroka meistardarbiem, tā īpaši viņiem radītiem latviešu komponistu jaundarbiem. Itin visu mākslinieku radošajā kontā jau ir vērā ņemama skatuves pieredze: koklētāja Līga Griķe ar savu spēli sajūsminājusi pat prasīgo Karaliskās Alberta zāles publiku Londonā, Ilona Meija, būdama jūtīga kamermūziķe un uzticama orķestrante, ir viena no labākajām flautistēm Latvijā (ne velti saņēmusi Latvijas Lielo mūzikas balvu), un pamatīga kamermuzicēšanas un orķestra pieredze ir arī fagotistam Jānim Semjonovam.
Nozīmīgajai debijai "Klasikas" viļņos un savam pirmajam oficiālajam koncertierakstam mūziķi drosmīgi izvēlējušies jaunāko latviešu mūziku: 26. novembra koncertā skanēs Annas Veismanes opuss "Raksturi", Oskara Herliņa "Vitrupe", Natālijas Mundas "Sapņu pārdevēja" un Aigara Raumaņa skaņdarbs "O Peixe" .
Turklāt pirmatskaņojumu piedzīvos īpaši šim koncertam pasūtinātie jaundarbi – Platona Buravicka "Deja Jaunai tautai" un Jēkaba Nīmaņa "Trio".
""Deja Jaunai tautai" rakstīta neparastam sastāvam – klasiskā klaviertrio antipodam, kur kokle ir kā klavieres, fagots – čells, bet flauta – vijole. Latviskums un mobilitāte – tāda bijusi mana devīze, rakstot šo skaņdarbu. "Raksturi.lv" ir mobils ansamblis – tur nav klavieru un visi instrumenti ir viegli pārnēsājami. Savukārt latviskums izpaužas šādā ziņā: ja mūsdienu koncertkokle ir autentiska latviešu tautas instrumenta evolūcijas forma, tad varam pieņemt, ka flauta ir stabules evolūcijas forma, bet fagots – raga vai birbīnes evolūcijas forma. Protams, flautai un fagotam ir pavisam cita izveidošanas vēsture, bet tas ir redzespunkta jautājums – kā uz to paskatāmies…" par savu darbu stāsta komponists Platons Buravickis.
Savukārt Jēkabs Nīmanis savu darbu raksturo šādi: "Trio tik lieliskiem mūziķiem ir zināms izaicinājums, jo ļoti gribētos ļaut klausītājiem sajust viņu lieliskumu pilnā amplitūdā. Tomēr atzīšos, ka šoreiz saturs būs svarīgāks par mūziķu iespēju parādīšanu. Skaņdarbā mani aizrāvušas attiecības starp personāžiem, dramaturģiskie saspīlējumi un vienprātība. Kompromisi šeit kontrastē ar konfliktiem, bet ne tādiem operiski dramatiskiem – drīzāk sadzīviski kaitinošiem. Tēmu saraustītais plūdums, iespējams, liegs šai mūzikai ļauties kā tīkamam fonam, uz ko tā nereti provocē, vilinot uz tādu komforta zonu, kur visi ir politkorekti, visi tik saprotoši… Reizēm forma patiesi var kļūt kaitinoša un neloģiska – kā jau strīdos tas mēdz notikt. Bet mūzika, kā zināms, nav domāta tikai noskaņas radīšanai: tur tiek stāstīti stāsti, risinātas attiecības, un tikai klausītāja ziņā paliek interpretēšana. Šī iemesla dēļ ar apakšvirsrakstu "Attiecību kopšanas studijas" tēmu maigi ievirzu, bet klausītājs to var arī pilnībā ignorēt un atrast savu ievirzi. Mans uzdevums – rosināt iztēli."
"Mūzikā, tāpat kā cilvēku attiecībās, svarīga ir savstarpējā komunikācija. Katrā no triptiha daļām esmu atspoguļojusi dažādus raksturus – spēju vai nespēju savstarpēji sarunāties un saprasties.
Vēlāk, klausoties jau gatavu mūziku, radās arī ideja nosaukumiem. Skaņdarba pirmo daļu ar mainīgu, svārstīgu raksturu, kur viens no personāžiem otru atdarina un imitē, tomēr neatrod īstu vienotību, esmu nosaukusi par "Varbūt". Otrā daļa ir "Nē" – nesamierināma un konfrontējoša. Un tad ir trešā – "Jā". Koncertā gan skanēs tikai pirmās divas," uzskata Anna Veismane.
Aigara Raumaņa skaņdarba "O Peixe" (tulkojumā no Brazīlijas portugāļu valodas – "zivs") idejas pamatā ir tāda paša nosaukuma Žonatasa de Andradi videodarbs, kurš jauno komponistu pērn dziļi uzrunājis laikmetīgās mākslas izstādē “Survival Kit 9”.
Uz 16 mm filmas uzņemtais darbs, kas filmēts etnogrāfiskā manierē, balansē starp mītu un dokumentu. Tajā redzamie zvejnieki no kāda Brazīlijas ziemeļaustrumu ciema demonstrē rituālu, kurā apskauj tikko noķertās zivis. Filmas vienlaikus brutālās un maigās ainas liek skatītājam apzināties miršanas procesa spriedzi un patosu, izsekojot tam līdz pat zivs pēdējam elpas vilcienam.
Tieši šajā mirklī kamera pievēršas jau nākamajam pārim – cilvēkam un zivij, un spriedze sākas no jauna. Nebeidzamā atkārtošanās atsevišķo darbību virkni pārvērš rituālā. Sirsnīgais žests, kas pavada zivs nāves iestāšanos, liecina par divu sugu attiecībām, ko raksturo spēks, vardarbība un dominance. Raumanis šo savtīgo, bet nepieciešamo attiecību modeli saskatījis arī divu cilvēku savstarpējā saiknē, kur kāds no partneriem nonāk zivs lomā un cieš. Vienpusēja beznosacījuma uzticēšanās var iznīcināt! Brutalitāte un maigums ir šī skaņdarba divas pamatnoskaņas, kas, viena otrai kontrastējot, veido skaņdarba dramaturģiju un izceļ pretrunas, kas ir cilvēka dzīves neatņemama sastāvdaļa. Skaņdarba saturs klausītāju mudina palūkoties uz savu dzīvi no skatpunkta, kurā redzama viņa loma attiecībās un padomāt par neērto jautājumu: jāmainās ir man vai tomēr kādam citam?
"Vēl ilgi pirms skaņdarba radīšanas Vitrupes vārds glabājās manā apziņā un šķita, ka noteikti ir jārada skaņdarbs-veltījums šai gleznainajai un mazliet mistiskajai upei un tās apkārtnei. Skaņdarbs "Vitrupe" rakstīts alta flautai, fagotam un koklei – instrumentiem, kas savstarpēji gan kontrastē, gan papildina cits citu: gluži tāpat kā upes rāmais plūdums mijas ar krāčainiem posmiem, kā līksmas putnu dziesmas, kuras pārcērt plēsēju balsis, kā saule, kas nozūd negaisa mākoņos, lai pēc brīža parādītos vēl spožāka. Starp citu, Vitrupē padomju laikos notika nelegālas hipiju vasaras nometnes, kas tikai pastiprina sajūtu, ka šai vietai ir īpašs pievilkšanas spēks," par savu darbu stāsta Oskars Herliņš.
Koncerta norisi atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds. Koncerta apmeklējumam klātienē var pieteikties, zvanot pa tālruni 67206647 (darbdienās) vai pa e-pastu [email protected] (vietu skaits ierobežots). Ierašanās Latvijas Radio (Doma laukumā 8) 26. novembrī no plkst. 17.30, uzrādot personu apliecinošu dokumentu.
