Lielās mūzikas balvas 2018 nominante «Lakstīgala» – opera ne tikai bērniem

"Tā nav īsta bērnu opera... Kāpēc ne? Tāpēc, ka Hanss Kristians Andersens rakstīja stāstus, bet ne tikai bērniem. Lai gan šie stāsti ir samērā vienkārši, tiem raksturīgs arī tāds dziļums, kas labāk saprotams pieaugušajiem," intervijā Ingai Žilinskai atklāj autors.

''LMB 2018'' žūrijas pārstāvis Jānis Erenštreits uzskata: "Kanādā dzīvojošā latviešu komponista Imanta Ramiņa bērnu opera "Lakstīgala" pēc Hansa Kristiana Andersena pasakas uzrakstīta 2003. gadā. Un 2015. gadā pirmizrādes notika ASV pilsētās – Vašingtonā, Čikāgā un Portlandē. Pirmuzvedumu Latvijā nodrošināja Rīgas Doma kora skolas meiteņu koris "Tiara", kas līdzīgi grieķu antīkām tradīcijām tēloja, dziedāja un tehniski līdzdarbojās divām talantīgām balerīnām no Rīgas Horeogrāfijas skolas.

Par šo izcilo notikumu jāpateicas kora mākslinieciskajai vadītājai Airai Birziņai, viņas uzņēmībai, enerģijai un profesionālajai prasmei.

Sadarbībā ar Māru Ķimeli, horeogrāfu Albertu Kivlenieku, baletmeistari Regīnu Kaupužu, kostīmu mākslinieci Ingu Bermaku-Apiahu, vijolnieces Agneses Kanniņas sagatavoto orķestri un vairākiem izskolotiem solistiem tapis izcils uzvedums! Nepilnu stundu garā izrāde ir muzikāli saistoša un vizuāli krāšņa."

Vaicāts, cik tuvu, rakstot operu, pieturējies Andersena pasakas sižetam, komponists atteic: "Ļoti tuvu! Savam libretistam Čikāgā teicu: lūk, te ir tas oriģinālais stāsts, te ir humors, gribu katru sīkumu paturēt, cik vien iespējams – negribu neko transformēt, jo arī humors te ir ar asumiņu. Stāsti ir kā tādi mazi dārgakmeņi. Te ir humors, te ir patoss... Visdažādākās emocijas. Te satiekas divi lielie temati – dabīgais un mākslīgais. Andersens šo stāstu esot rakstījis tāpēc, ka bijis ļoti iemīlējies zviedru soprānā Dženijā Lindā, dēvētā par zviedru lakstīgalu, bet viņš pats esot bijis šausmīgi kautrīgs, nekad neesot viņai tajā atzinies.

Man tas arī kaut kā gāja pie sirds, jo arī manā sirdī droši vien bijusi kāda Dženija Linda paslēpusies..."

Rīgas Doma meiteņu kora "Tiara" mākslinieciskā vadītāja, diriģente Aira Birziņa atzīst – uzveduma iestudēšana no kora prasījusi ļoti intensīvu darbu: "No skolas gada sākuma Rīgas Doma meiteņu koris ir ļoti čakli mācījies. Līdz ar to, ka korim komponists šajā operā ir devis tik lielu lomu kā antīkajā teātrī, kur koris ir gan stāstītājs, gan galvenās lomas atveidotājs, gan attēlo dažādus dzīvniekus, ļoti daudzas nianses ir tieši kora ziņā."

Opera "Lakstīgala" Amerikas Savienotajās Valstīs piedzīvojusi trīs atšķirīgus uzvedumus, un vienā no recenzijām komponists Imants Ramiņš pat ir salīdzināts ar Bendžaminu Britenu.

"Skaņdarbs rakstīts ar augstu grūtības pakāpi," pārliecinājusies Aira Birziņa.

"Arī Amerikā tie bija bērni un jaunieši, kas dziedāja. Bet tas ir Ramiņa rokraksts, kur ir diezgan piņķerīgas un virtuozi lokanas balsvedības. Izrāde ir ļoti tuva īstai operai, kā mēs to saprotam slaveno komponistu nozīmē, kad izdzirdam vārdu "opera" – ārijas, ariozo, rečitatīvi, pantomīma, baleta epizodes, uvertīra un dažādi citi instrumentāli posmi, kam ir ļoti būtiska nozīme darbības virzībā."

No komponista puses ierosinājumu šo operu iestudēt latviešu mēlē Aira Birziņa saņēmusi jau pirms 10 gadiem.

"Viņš teica, ka gribētu, lai arī Latvijā šo izrādi uzved un nodzied latviski, un nu tas ir realizējies, un šī realizācija ir iespējama, pateicoties mana kora meiteņu brīnišķīgajiem un aktīvajiem vecākiem, kuri iedevuši gan drosmi, gan parādījuši ceļus, kā varētu rast atbalstu..."

"Klasikas" raidījumā "Post factum" uzvedumu vērtēja muzikoloģes Māra Šuba, Ināra Jakubone un Ilze Medne.

Māra Šuba, kura ar Imantu Ramiņu tikusies un intervējusi, atklāj: "Ļoti priecājos, ka 75. dzimšanas dienas gadā viņam bijusi iespēja atbraukt uz Latviju, jo viņš dziļi sirdī sajūt Latviju, kaut arī aizbraucis no šejienes, būdams vēl pavisam mazs bērns.

Šajā darbā Imants Ramiņš ir uzticīgs pats sev. Viņš nav izvirzījis nekādus supermērķus. Gluži otrādi, viņš ir izvēlējies savai būtībai atbilstošu sižetu – Andersena pasaku "Lakstīgala", un, atbilstoši šīs pasakas saturam un idejai, viņš jau nemaz citādāk nevar rīkoties, kā vien rakstīt bezgala sirsnīgu, siltu un vienkāršu mūziku.

Un te mazliet ir arī zināma pretruna. Lakstīgala taču bija tāds krāšņums, kuru brauca klausīties no visas pasaules pie Ķīnas ķeizara, bet tajā pašā laikā Lakstīgala bija arī tik vienkārša un pieticīga – un kā to atrisināt mūzikā? To mēs dzirdējām intervijās, kā komponists pats to bija pārdomājis un kā bija nonācis pie šī rezultāta – ka lakstīgala būs nevis dziedoša, bet dejojoša, un arī otra, mākslīgā lakstīgala, būs dejojoša un tikai varbūt nedaudz ar flautas tembru tiks atbalstīta orķestra skanējumā. Viņam izdevies ļoti kompakti visu izveidot, un 50 minūtēs stāsts jau ir izdzīvots un laimīgi noslēdzies."

Ināra Jakubone atzina: "Pirmkārt mani sajūsmināja meiteņu kora "Tiara" devums.

Par vienkāršo mūzikas valodu runājot – tikai mums, klausītājiem, tā varētu šķist vienkārša, bet meitenēm iemācīties visu šo partitūru... Uz kora pleciem gūlās astoņdesmit procentu galarezultāta!

Viņas bija klāt visu laiku, viņas ne tikai tēloja, bet, protams, arī dziedāja lielāko daļu laika, turklāt dziedāja ar apbrīnojamu vieglumu – tieši tāpat kā mūzika uzrakstīta ar apbrīnojamu vieglumu. Tas man bija lielākais šī vakara iepriecinājums. Protams, pats fakts, ka ir tapusi jauna opera bērniem, kuri klausās ar neatslābstošu interesi. Operas tekstu, kas oriģinālā bija angļu valodā, ir izdevies ļoti labi pārcelt latviešu valodā. Jā, tas bija tiešām jauks piedzīvojums!"

Māra Šuba arī uzteic veiksmīgo skatuves iekārtojumu un kustību partitūru. "Līdz ar to panākts, ka opera nav statiska, visu laiku ir kāda kustība, ir, kur piesiet aci. Te noteikti ir režisora un horeogrāfa nopelns. Esmu dubultlaimīga par šo uzvedumu arī tāpēc, ka tieši pirms gada Latvijas Radio studijā bija koncerts sadarbībā ar Rīgas Doma kora skolu. To gatavojot, skolā viesojos vairākkārt un dzirdēju gandrīz vai visus bērnus, tur bija ļoti daudz priekšnesumu,

un jau toreiz pārliecinājos, kādā skudru pūznī un kādā lielā darbā top nevis tikai kora dziedātāji, bet mūzikas individualitātes! Šeit arī ir tā milzu darba rezultāts, aiz kura stāv visa skola."

Tāpat Šuba pauž prieku par to, cik lieliska soliste kļuvusi šīs skolas audzēkne Katrīna Paula Felsberga: "Brīnišķīgs soprāns, ļoti iejutusies tēlā, skatuviski atraisīta. Priecēja arī Jānis Kurševs Ķēniņa lomā, Ance Purmale bija Ķēniņa padomdevējs, un tad vēl kontrtenors Rūdolfs Bērtiņš Nāves lomā, bet Nāve bija tik atmaigusi, dzirdot lakstīgalu, ka laikam tieši tādēļ arī šis kontrtenora tembrs..."

Ilze Medne savukārt bilst: "Un vissiltākās uzslavas arī Agneses Kanniņas vadītajam orķestrim, kuru diriģēja Aira Birziņa, un turklāt jāpiemin, ka gan solisti, gan koris diriģentu nemaz neredzēja, un tas, protams, ir īpašs apstāklis, bet, mūziku klausoties, nevienu mirkli nebija sajūtas, ka kaut kas notiktu bez diriģenta vadības."

"Abu kaimiņu – Horeogrāfijas skolas un Rīgas Doma kora skolas - sadarbība ir tiešām lieliska, un rezultāts ir brīnišķīgs!" uzsver Māra Šuba.