«Lielās mūzikas balvas 2018» nominants «Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr...» – pirmatnējs un jaudīgs

''LMB 2018'' žūrijas pārstāvis Jānis Erenštreits uzskata: "Atbildi par Kalpotāja saliekto muguru devis pats mākslinieks Ilmārs Blumbergs.

Tā īstenībā ir salocījusies atspere, viņš ir ar saliektu muguru, lai sprāgtu vaļā! Šinī brīdī tā atritinās vaļā, un mēs to piedzīvojam.

Iedvesmojoties no Ilmāra Blumberga mākslas motīviem un dzīves gājuma, septiņi jauniešu korim "Kamēr..." uzticami komponisti – Georgs Pelēcis, Ēriks Ešenvalds, Pēteris Vasks, Juris Karlsons, Gabriels Džeksons, Dobrinka Tabakova un Vitauts Miškinis – radījuši skaņdarbus, kas tika pirmatskaņoti minētajā izstāžu zālē izvietoto mākslas darbu ielokā.

Jauniešu kora "Kamēr..." un toreiz tā mākslinieciskā vadītāja Jāņa Liepiņa pārliecinošā interpretācijā un, pateicoties Viestura Kairiša režijai, Elīnas Lutces horeogrāfijai un Egila Kupča gaismu partitūrai, klausītāji saņēma unikālu audiovizuālo baudījumu. Jauniešu kora "Kamēr..." sadarbība ar Ilmāru Blumbergu aizsākta vēl diriģenta Māra Sirmā vadības laikā, tā pārmantota, to veic Aivis Greters, un saglabāta kora vizuālās identitātes izpausmēs."

Viena no septiņiem komponistiem, kuri atsaucās kora "Kamēr..." un diriģenta Jāņa Liepiņa aicinājumam komponēt jaundarbu koncertizstādei "Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr...", bija bulgāru komponiste Dobrinka Tabakova.

"Blumbergs – tas ir ļoti izteiksmīgs un spēcīgs stils. Kad koris mani uzrunāja, piedāvāja arī dažus tekstus, un viens no tiem bija Hermeja teksts "Smaragda plāksne". Tajā ir runa par pasaules pirmsākumiem, koris sacīja, ka šis teksts savulaik ir iespaidojis Blumbergu, un to arī var redzēt viņa darbos – pirmatnējību, tīrību, tiešumu, spēku," intervijā Sandrai Ņedzveckai pirms koncerta atklāja komponiste.

"Man ļoti patīk būt kolēģu, mūsdienu komponistu sabiedrībā – ka esam redzami, lai cilvēki zina, kā akustiskā klasiskā mūzika rodas, tas ir būtiski. Šī mūzika ir saistīta ar laikmetu, kurā dzīvojam, un būt kompānijā, kurā ir tik cienījami komponisti tieši kormūzikas laukā, ir arī liels pārbaudījums, jo katrs radām atšķirīgu pieeju tam, kā rakstīt kormūziku."

Vaicāta, vai atceras sajūtas, pirmoreiz sastopoties ar kori "Kamēr..." pirms 10 gadiem un izdzirdot savu skaņdarbu, komponiste atklāj:

"Kad pirmo reizi atnācu uz mēģinājumu, nebiju gatava tam, cik aizrautīgs muzicēšanā ir šis koris. Toreiz Māris Sirmais vadīja kori "Kamēr..." Bija sajūta, kā braucot ar sporta auto.

Bija viss – dinamikas spēks, arī enerģija, jo dziedātāji bija jauni. Atceros to ļoti skaidri. Tas bija visizsmalcinātākais un profesionālākais atskaņojums, kādu jelkad esmu dzirdējusi pirmajā mēģinājumā.

Tā bija milzīga bauda. Šie vārdi ir prātā vienmēr, kad domāju par "Kamēr..." un latviešu koriem."

Telefonsarunā ar Lieni Jakovļevu diriģents Jānis Liepiņš atzīst: "Šajā koncertā pilnīgi visi ir jaundarbi, un

man ir milzīgs lepnums ne tikai par mūsu latviešu komponistiem, kas atsaucās mūsu aicinājumam, bet arī par trim ārzemju komponistiem – Dobrinku Tabakovu, Gabrielu Džeksonu un Vitautu Miškinu, kas ir ļoti lieli vārdi pasaulē.

Viņi ar lielu entuziasmu ķērās klāt šim projektam ne tikai kora, bet tieši Ilmāra Blumberga mākslas dēļ. Visi darbi trāpījuši noskaņā – tajā misticismā, kas apvij Blumberga uzskatus par pasauli un arī viņa meklējumus, mākslu. Arī Viesturs mēģinājis uztaisīt tādu kā liturģiju, procesiju vai rituālu."

Koncertizstādes kuratore ir Luīze Lismane un Ilmārs Blumbergs juniors. Vai tas, ka Ilmāra Blumberga dēls šeit ir klātesošs, piešķir īpašu emocionalitāti?

"Ideja par šāda veida koncertu kopā ar izstādi radās jau pirms diviem gadiem. Pirms gada, kad sākām strādāt, sapratām, ka negribētu to darīt bez mākslinieka ģimenes iesaistīšanās. Esmu ļoti priecīgs, ka Ilmārs Blumbergs juniors atsaucās," teic Liepiņš, kuram Ilmāra Blumberga lielā personība nozīmē ļoti daudz: "Viņš bija mākslinieks ar lielo burtu. Atceros, kad ar Māri Sirmo gājām skatīties viņa piedāvātos zīmējumus jeb skices "Kamēr..." afišām, man bija pat nedaudz bail – jutu lielu respektu pret šo mākslinieku un viņa piedāvājumu –

viņš vienmēr bija iedziļinājies katrā sīkumā ar milzu pazemību pret mākslu. Tajā visa ir kaut kas tāds, uz ko vajadzētu tiekties visiem māksliniekiem un mūziķiem. Viņš man ir sava veida ideāls."

Pēc koncertizstādes baudīšanas raidījumā "Post factum" to vērtēja komponists Artūrs Maskats un Gunda Vaivode un Orests Silabriedis no "Klasikas".

Gunda Vaivode norādīja: "Interesanti, ka tagad pirms daudzu koncertu nosaukumiem ir vēl arī žanriskais apzīmējums "koncertizstāde". Esam pieraduši, ka Radio koris ar ko līdzīgu nodarbojas, un nu ir atkal viena koncertizstāde. Septiņi jauni darbi, no kuriem apjomīgākais ir Georgam Pelēcim, un arī Blumbergs ir klātesošs aktiera personā."

Arturs Maskats uzskata: "Tikpat labi tas varētu būt koncerts-rekviēms ar augšāmcelšanos,

jo rekviēma noskaņa ir nepārprotama uzvedumā, telpā, mistiskajā sajūtā un apkārt esošo Blumberga darbu klātesamībā.

Interesanti, ka arī šie darbi pēkšņi šķiet gandrīz kā viena komponista radīti, jo ir sajūta, ka ir ērkšķu vainags, bedre, apbērēšanas noskaņa... Kaut ar prātu saprotu, ka zvani, kas ir komponēti, piemēram, Džeksona skaņdarbā, nav apbērēšanas zvani, bet gan Venēcijas zvani. (..) Tādu īstu sprādziena sajūtu man beigās radīja Jura Karlsona opuss ar augšāmcelšanās sajūtu. (..) Koncepcija ir ļoti pārliecinoša."

"Juris Karlsons arī savā ziņā varbūt atgriežas tajā laikā, kad viņš rakstīja kamerkorim "Ave Sol". Starp citu, Džeksons un Karlsons izcēlās pārējo autoru vidū," atklāja Vaivode. 

"Es mazliet šo atskaņu nojaukšu, jo man ļoti patika tilts "Vasks un Karlsons". Vasks tādēļ, ka viņa skaņdarba otrajā daļā, kur runa tieši par iemīlēšanos, es tiešām sajutu ļoti, ļoti spēcīgu mīlestības strāvojumu. Tur tiek uzdots jautājums un pateikta atbilde. (..) Seši diezgan līdzīgi skaņdarbi ved pie septītā, kas pēkšņi pārsteidz kā gaismas eksplozija. (..)

Būs skaņdarbi, kas, iespējams, paliks tikai šajā kontekstā, bet būs darbi, kas pilnīgi noteikti izies ārpus koncerta.

Georga Pelēča opusu uztveru kā hepeningu, kas ir domāts tieši šim notikumam. Par Pēteri Vasku un Karlsonu esmu pārliecināts, ka tie izies ārā," pauda Orests Silabriedis.

Arturs Maskats norādīja: "Jāuzteic kora ārkārtīgi augstais līmenis, jo sagatavot septiņus jaundarbus – jo programma sastāv tikai no jaundarbiem – ir profesionāli ārkārtīgi grūts uzdevums. Jādzied no galvas kopā ar kustību, to savienojot. Partitūras ir ļoti blīvā skaņu rakstā risinātas, un te nu ir jāuzteic gan koris, gan diriģents Jānis Liepiņš, jo viņi to izdara maksimāli augstā līmenī.

Katrs no komponistiem varēja justies laimīgs. Koncepcija pārliecina. Neuzkrītoši, bet jūtams režisora rokraksts."