Skaņdarba pirmatskaņojums notika 2019. gada 20. septembrī Lielajā ģildē, kad diriģenta Andra Pogas vadībā to atskaņoja Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris.
"Jūtos ļoti pagodināta, ka mans skaņdarbs "Rītausmas dieve Ēosa", kuru grieķiski apzīmē tikai ar diviem burtiem – IO – sasniegusi klausītājus, mūzikas kritiķus un Lielo mūzikas balvu," teic Šmite un stāsta, ka radošu impulsu šim jaundarbam viņai devis Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra uzaicinājums kļūt par tā pirmo rezidējošo komponisti. "Pirmajā brīdī bija neizsakāms prieks, bet no otras puses izjutu lielu atbildības sajūtu. Negribējās pievilt uz mani liktās cerības, tāpēc jau laicīgi, 2018. gada rudenī, sāku domāt par savu jaundarbu, kas tika atskaņots pagājušā gada septembrī."
Šķetinot iedvesmas kambarus un notraucot putekļus pirmajiem impulsiem, komponiste labprāt atceras iedvesmas dažādos līmeņus.
"Dzīvoju divās valstīs, taču man negribas saukt sevi par jauno laiku trimdas komponisti. Nē, tā es galīgi nejūtos, jo manas saknes Latvijā ir pietiekami dziļas," stāsta komponiste.
"Visa mana radošā dzīve notiek ārpus Grieķijas – Latvijā man ir koncerti, pirmatskaņojumi, manas mūzikas atskaņotāji, draugi un cilvēki, kuri man uzticas un gaida manu mūziku. Te ir arī mans darbs kā pieaicinātajai docētājai Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur gan bakalaura studentiem, gan arī maģistriem pasniedzu laikmetīgās mūzikas analīzi. Savukārt uz Grieķiju mani aizveduši personiskās dzīves ceļi, un savā ziņā pat uzskatu, ka Grieķija ir mana skaistā radošā rezidence, kur izbaudu mieru un man ir laiks, kad varu sēdēt, komponēt, uzņemt pietiekami daudz D vitamīna, jo saule tur spīd katru dienu. Tur es arī daudz staigāju, domāju, tur ir telpa domas lidojumam un pietiek laika lasīšanai un ceļošanai."
Runājot par opusu "Rītausmas dieve Ēosa", komponiste atklāj tā tapšanas aizkulises: "Esot tik ilgu laiku citā valstī un gribot izzināt lielisko grieķu un sengrieķu kultūru, esmu diezgan daudz pārlasījusi mitoloģiju, grieķu dzeju. Mana darba pamatā ir gan mīts, gan brīnišķīgās grieķu dabas vērojumi.
Ja man vajadzētu uzburt vienu dabas ainavu, tas varētu būt bezgalīgs tirkīzzils jūras klajums, kad pie horizonta vēl nav parādījusies saules mirdzošā bumba, bet šajā jūras klajumā jau spoguļojas rožainie un oranžīgi iekrāsotie mākoņi, kamēr saule vēl tikai aust.
Šo parādību biežāk redzam saistībā ar saulrietu, jo tad mēs parasti esam nomodā, bet ne tik bieži iznācis vērot saullēktu. Bet tas tiešām ir tā vērts! Tieši šī tad arī ir tā rītausmas dieve Ēosa, kuru Homērs aprakstījis ļoti poētiski – ka viņa kā tāda rožpirkste iekrāso debesis un tad savās safrānkrāsas drānās parādās debesu zilgmē. No otras puses, šis skaņdarbs nav tikai impresionistisks dabas gleznojums, jo gaismas gaidīšana, manuprāt, ir ļoti spēcīgs simbols un arhetipisks tēls. Īstenībā jau tas nav tikai mīts par Ēosu, kas ir skaidrs, tīrs un ne tik konfliktējošs tēls. Es domāju arī par Edipu – mītisku tēlu, kurš daudziem zināms vairāk. Viņa traģēdija bija tā, ka viņš bija fiziski redzīgs, bet garīgi akls – viņš neredzēja savu traģēdiju. Kad viņš pats sevi padarīja neredzīgu, beidzot uzzināja, kāda ir patiesība. Tas traģiskais kontrasts – tu esi fiziski redzīgs, bet garīgi akls, un tad tu esi fiziski akls un garīgi redzīgs. Kas vispār ir tā patiesības gaisma, pēc kuras tiecamies? Pie rokas gadījās jaunais Konstantīna Kavafja izdotais bilingvālais dzejas krājums, ko "Neputns" izdeva pirms pusotra gada, un tur ir tāds brīnišķīgs Kavafja dzejolis "Logi". Doma tajā tāda, ka mēs dzīvojam tumšā telpā un ļoti ilgojamies, lai atvērtos kaut viens logs, pa kuru ieplūstu gaisma. Bet, no otras puses, – varbūt šim logam tomēr pat nevajag atvērties, jo varbūt tā gaisma, kas nāks caur logu, būs tik nežēlīgi spilgta, ka tā mūs vienkārši apžilbinās un nevarēsim pārciest tās spilgtumu?
Reizēm man liekas, ka tā arī ir – ka cilvēki izvēlas dzīvot melīgākā pasaulē, jo patiesības gaisma ir pārāk spilgta, apžilbinoša un neērta.
Tās bija tādas pārdomas, kas manī mājoja, kamēr rakstīju šo skaņdarbu, tādēļ arī skaņdarbs nav tikai tāds brīnišķīgs, harmonisks rītausmas tēlojums, bet tajā ir daudz kontrastu, tiecība atrast gaismu, kas varbūt apžilbina."
Tāpat komponiste neslēpj, ka sadarbība ar simfonisko orķestri allaž esot mazliet skarba. "Ja rakstu, piemēram, pianistam, varam tikties neierobežoti daudzos mēģinājumos, runāt, mēģināt, atkal runāt un atkal mēģināt. Ar simfonisko orķestri darba plānošana ir daudz strukturētāka, un tur nav vietas liekām minūtēm. Ir strikts mēģinājumu laiks, un izjūtām tur nav vietas. Mēģinājumu process it kā varētu būt ilgāks, bet tas vienkārši nav iespējams. Tāda ir simfoniskā orķestra darba plānošanas loģistika. Bet, pateicoties lieliskajam Latvijas Radio 3 ierakstam, skaņdarbs skan ļoti pilnskanīgi un pilnasinīgi, orķestris arī brīnišķīgi muzicēja. Tiesa gan, pirms mēģinājumu sākuma mums abiem ar Andri Pogu bija laikā neierobežota saziņa – Andrim bija daudz jautājumu, komunicējām pa telefonu vairāku stundu garumā, Andris bija sīki un skrupulozi pētījis partitūru un nāca klajā ar dažādiem ieteikumiem. Tas bija ļoti patīkami, ka varējām ilgi, gari un sīki par dažādām detaļām izrunāties."
