27. jūlijā notikušajā, jaunās Ventspils koncertzāles “Latvija” ērģeļu atklāšanas koncertā pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvo Pētera Vaska “Himnas”. Skan dramatisma caurstrāvotais Sofijas Gubaiduļinas darbs “Gaisma un tumsa”, Žaka Nikolā Lemensa, Pola Dikā, Sezāra Franka, Ferenca Lista, Džordža Talbena-Bola un Johana Sebastiana Baha opusi. Ārvalstu prese par I. Apkalnu vēsta:
“Viņa ir zvaigzne uz zvaigznēm netipiska instrumenta. Unikālā veidā, apvienojot fenomenālu artistiskumu un radošu interpretācijas briedumu.”
Kad tiek jautāts par šo ērģeļu tapšanas procesu, kam Iveta sekojusi līdzi trīs gadu garumā, ērģelniece atbild: “To, ko biju iedomājusies un iekšēji vēlējusies – muzikāli, estētiski, skaniski, akustiski – šobrīd arī dzirdu. Arī ar publiku. Atklāšanas koncertā jau varēju saprast, ka ērģeles šajā zālē, arī pilnā ar klausītājiem, skan lieliski. Skaņa plūst un šķiet, ka tā tevi apņem. Man pat šķiet ka tā riņķo katram klausītājam apkārt un viņu tiešām arī apņem. Līdzīgi kā Rīgas Domā, kad tiek spēlēti dziļie pedāļu reģistri, var just, ka pat grīda vibrē – tās ir vibrācijas, kas mūs sasniedz no apakšas. Šajā aspektā Ventspils ērģeles man atgādina Elbas filharmonijas ērģeles. Patiesībā tas ir tas pats ērģeļbūvētājs, taču, neskatoties uz to, ērģeles dzīvo telpā un akustikā. Ērģeļu skanējumam un skaņai jābūt pielāgotai konkrētajai zālei, tās estētikai un arhitektoniskajam zīmējumam. Kad spēlēju šīs ērģeles, izjūtu tās kā kopkori.
Filips Klaiss ņēmis vērā mums, latviešiem, tik ļoti būtisko kopdziedāšanas tradīciju – kora tradīciju un Dziesmu svētkus.
Sūtīju viņam gan audioierakstus, gan video – manuprāt, viņš tiešām šīm ērģelēm vēlējies panākt balsu kopkora skanējumu.”
Koncertzālē “Latvija” ir arī ierakstu studija, kur paredzēts ieskaņot koncertus. “Jā, klausoties noteikti varēs pateikt, ka tās ir Ventspils ērģeles. Šīm ērģelēm ir savs īpašs skanējums, kurš atšķirsies ne tikai Baltijas ērģeļu kontekstā, bet arī vispār domājot par koncertzāļu instrumentiem visā visumā un kopumā. Tas patiešām ir viens ļoti konkurētspējīgs, un, es domāju, šobrīd strauji ienācis jauns koncerta instruments, par kuru interesēsies pilnīgi noteikti visā Eiropā. Būtu ļoti būtiski, un es arī esmu plānojusi šīs ērģeles ieskaņot pēc iespējas ātri savā atsevišķā diskā. Tīri arī faktiski un materiāli ir iespēja paņemt kaut ko līdzi, teiksim, uzdāvinot cilvēkiem, ieinteresējot par šo skanējumu. Šeit patiešām ir izdevies, ka ērģelēm šī akustika palīdz vai šai akustikai palīdz ērģeles.
Diemžēl es pazīstu arī daudzus koncertzāles, kur ir brīnišķīgas ērģeles, bet faktiskajā koncertzāles akustikā viņas tiešām neizpilda savu muzikālo uzdevumu un ērģelniekam ir ārkārtīgi grūti ar viņām tiešām darboties, bet šeit ir tā, ka viss ir skaidrs un ļoti vienkāršs, patiesībā apgūstams instruments arī jaunajiem studentiem. Tas ir ļoti ērts instruments. Šeit skanējums ir absolūti skaidrs, manuprāt, klausītājs Baha darbos var izsekot visai polifonijai, var tiešām spēlēt ar orķestri, diriģents dzird visu, nekas nenāk par vēlu vai pāri.”
