Viena no 2019. gada zīmēm mūzikā ir komponista Tālivalža Ķeniņa simtgade. Jaunās mūzikas festivālā “Arēna” 30. oktobrī Rīgas Reformātu baznīcā atskaņotā programma sākās ar Rūtas Celmas 1990. gada filmu par Tālivaldi Ķeniņu “Es neesmu klaidonis”. Koncertprogrammā, līdzās Ķeniņa 1979. gadā komponētajiem Klavieru kvartetam Nr.2 mūziķi bija iekļāvuši pirms pāris gadiem rakstīto Armanda Aleksandravičus opusu “In Hac Spe Vivo”, angļu laikmetīgās mūzikas autora Bena Lunna “The Gateless Gate”, itāļu avangarda meistara Franko Donatoni opusu “Ronda” un Oskara Herliņa jaunradīto Klavieru kvartetu.
Šo muzikāli piesātināto programmu izpildīja Klavieru kvarteta “Quadra” mūziķi - pianists Rihards Plešanovs, vijolnieks Arvīds Zvagulis, altists Pēteris Trasuns un čellists Kārlis Klotiņš. Atceroties koncertu, Arvīds Zvagulis stāsta: “Katrā skaņdarbā bija kaut kāds izaicinājums un kaut kas grūts, kur tiešām vajadzēja gatavoties. Arī tīri fiziski varbūt dažos skaņdarbos saņemties, kā, piemēram, Bena Lunna skaņdarbā “Gateless Gate”, ko ir ļoti grūti fiziski izturēt.
Kad es spēlēju, biju iegājis transā, un es nezināju, vai šis ir Quadras labākais koncerts.
Tikai pēc koncerta cilvēki nāca klāt un teica, ka ir paticis, un tad jau varbūt arī pašiem radās tāda sajūta, ka laikam jau bija labi.”
Un kā veidojusies sadarbība ar komponistu Benu Lunnu? Pēteris Trasuns atbild: “Ar Benu iepazinos Zalcburgā pirms pāris gadiem, un tad mēs ar viņu runājām ļoti daudz. Viņš ir mūsu vecuma cilvēks. Es jautāju, vai viņam kāds klavieru kvartets ir. Viņš atbilcēja, ka ir. Tajā brīdī nepagāja pat 30 sekundes, un viņš to jau bija man e-pastā atsūtījis.”
Ne tikai Lunna skaņdarbam šis bija pirmatskaņojums, arī Oskara Herliņa Kvartets skanēja pirmo reizi. Pēteris Trasuns skaidro, ka arī te viņš bijis atbildīgs: “Oskaru es pazīstu no bērnības. Futbolu spēlējām kopā Ogrē, tad nu mēs vilcienā arī bieži satiekamies un vienā šādā tikšanās reizē vienojāmies par Kvarteta tapšanu. Patiesībā Oskaram ir tā, ka katrs jaunais darbs kas viņam parādās, ir zināmā mērā pārsteigums, jo nekad īsti nevar prognozēt, uz kuru stila pusi tad būs šoreiz tas stabiņš nostājies.”
Runājot par Donatoni skaņdarbu, Rihards Plešānovs stāsta: “Jā, Donatoni opuss mums ir arīdzan ir ļoti īpašs tādā izaicinājuma ziņā, jo tā ir ļoti asa reakciju spēle, savstarpēji saspēlējoties. Tas ir arī skaņdarbs ne tikai tehniski vai ansambliski grūts, bet tu viņu nevari nospēlēt, ja ansamblī nav savstarpējās uzticības. Jābūt drošam, ka tu vari visu darīt un tavi biedri būs kopā ar tevi.”
Tālivalža Ķeniņa mūzika ir izslavēti sarežģīta, bet šķiet, ka Quadra to ir “atslēguši”.
“Mēs esam arī spēlējuši koncertos Ķeniņa mūziku iepriekš un esam saskārušies ar tādu īpatnēju publikas reakciju, tādu zināmu vēsumu.
Līdz ar to, man liekas, ka mēs paši kaut kā katrreiz, saskaroties ar šo mūziku, viņu arvien vairāk apdzīvojam,” saka Rihards Plešanovs.
“Ķeniņa mūzika viņa ir ļoti gudra, tajā ir ļoti liela deva šī te intelektuālisma. Viņš ir neizbēgams, bet viņš tur nav dominējošais, jo Ķeniņam tiešām ir tā māksla. Viņš savieno emocijas, konstrukcijas formas un satura saturisko pusi, un, jā, saturs ir ļoti svarīgs, jo viņā var iedziļināties būtībā bezgalīgi. Tur tur vienkārši jāslēdz, jāslēdz un jāspēlē, un jāklausās. Un es teikšu tā, kā Ķeniņa skaņdarbā man liekas, ka mums ļoti palīdzēja Reformātu baznīcas akustika, jo tā ļāva šai mūzikai dzīvot un pakavēties gaisā. Viņš ir ļoti liels formas meistars, un, ja ir publikas atsaucība, tas ļoti iedvesmo darboties tālāk,” atzīmē Kārlis Klotiņš.
