Uz jautājumu, kuri ir tie trīs cilvēki, kuri lielu artavu devuši viņa attīstībā, Raumanis ar atbildi nevilcinās: "Pirmkārt, ērģelnieks Aigars Reinis, kurš arī šogad nominēts "Lielajai mūzikas balvai", par ko man ir ļoti liels prieks. Kopā ar viņu sāku spēlēt pirms vairāk nekā pieciem gadiem, kad vēl mācījos mūzikas vidusskolā – kopš tā laika mums bijuši ļoti jauki projekti. Viņš ir viens no tiem cilvēkiem, kurš mani izcēla mūzikas saulītē. Aigars mani ļoti iedvesmo, un viņa iespaidā esmu sācis mācīties ērģeles... Otrs cilvēks, kurš man daudz dzīvē ļoti palīdzējis, ir koklētāja Anda Eglīte. Tieši ar viņu pirms pieciem gadiem aizsākās mani kompozīcijas ceļi – uzrakstīju skaņdarbu Andas ansamblim "Cantata", un kopš tā laika esmu uzrakstījis jau ļoti daudz kompozīciju. Trešais īpašais cilvēks jau trešo gadu ir Artis Sīmanis – viņš manā labā darījis ļoti daudz... Ja nebūtu viņa, droši vien balvai nebūtu nominēts. Pagājušajā gadā festivāls "Saxophonia" arī bija tas zīmīgākais punkts – visos koncertos spēlēju, pateicoties tieši Artim. Mediņskolā mācījos pie Oskara Petrauska un, protams, Arti Sīmani zināju, bet, kad Mūzikas akadēmijā pie viņa sāku mācīties, vairāk satuvinājāmies, sapazināmies, un tā tas viss sākās."
Ja par 2019. gadu – kādā krāsā tas bijis Aigaram Raumanim? "Tā varētu būt zelta krāsa, jo saksofons ir zelta krāsā.
Pagājušogad pārsvarā spēlēju tikai saksofonu, izskatās, ka arī šogad un nākamgad tas tā būs. Protams, uzrakstu arī kādam draugam, kuram vajag skaņdarbu, bet pārsvarā tas ir saksofons, tagad ir arī ērģeles un visas citas lietas."
Un Helsinkos dziedāšana? "Jā, es arī dziedu un spēlēju kanteli. Vienkārši sapratu – ja esmu aizbraucis mācīties, tad arī varētu iemācīties ko jaunu. Saksofonu spēlēju jau iepriekš, taču vajag jaunus impulsus, idejas, kaut vai tajā pašā ērģeļspēlē – frāzējumu lietas un repertuārs, ko neesmu spēlējis, ļoti palīdz arī saksofona spēlē. Jebkurš jauns impulss – vienalga, vai tā ir mūzika, teātris, māksla – viss palīdz. Nesen tieši to arī teicu vienam cilvēkam – ne jau tas, ka mēs daudz pūšam, mūs padara par labiem mūziķiem. Mazliet tajās smadzenēs kaut kas ir jāieliek arī iekšā."
Ikviens koncerts, kas pērn bijis, Raumanim bijis būtisks. Bet ja nu jāizceļ viens? "Pagājušogad tas absolūti ir Platona Buravicka Saksofona koncerts – tas ir vissvarīgākais, kas pagājušogad notika. Bija daudz emociju un ļoti laba sajūta – gan gatavojoties un spēlējot, gan tagad, mācoties to vēlreiz – es vienkārši par to fanoju.
Manuprāt, tas ir labākais, kas beidzamajā laikā noticis saksofonmūzikas dzīvē Latvijā," uzskata mūziķis.
Vaicāts, vai sajūtas atšķiras, saņemot jaunas notis, saksofonists atbild apstiprinoši: "Sajūtas kaut ko pirmatskaņojot ir pilnīgi citādākas, nekā spēlējot jau daudzas reizes atskaņotu skaņdarbu. Īpaši gatavošanās process ir ļoti atšķirīgs, jo nav nekādu paraugu – sanāk, ka tavs variants arī būs tas paraugs. Ko tu atradīsi tajā skaņdarbā, ko tu pamanīsi, izcelsi. Ļoti daudz jāanalizē arī tīri vizuāli. Kad mācās jau daudz spēlētu skaņdarbu, var noklausīties simt interpretāciju, bet pirmatskaņojums ir liels risks – mūzikas vēsturē ir ļoti daudz piemēru, ka pirmatskaņojumā skaņdarbs ticis izsvilpts un nav izdevies. Otro reizi spēlējot, ir daudz labāk."
Aigars Raumanis neslēpj – viņš mēdz klausīties citu mūziķu ierakstus. "Esmu no tiem, kas klausās. Daudz.
Jo – kamēr tu spēlē un ideja liekas ļoti laba, klausoties no malas, tā vairs nešķiet. Tev nav jāpieļauj svešas kļūdas! Mums jāmācās no vēstures.
Diskos vienmēr ieliktas augstas kvalitātes interpretācijas, bet ‘jūtūbē’ var atrast daudzas neveiksmes, daudzus mēģinājumus, kas ļoti noder, jo var dzirdēt, ka ir slikti. Jo citādi, visu laiku klausoties ierakstus, var likties – ai, es jau neko nevaru, visi spēlē tik labi. Bet no ierakstiem, kuros cilvēki spēlē slikti, var ļoti daudz mācīties," secinājis Raumanis, kuram no Latvijas saksofonistiem ļoti patīk Oskara Petrauska un Arvīda Kazlauska ieraksti, bet no pasaules mūziķiem viņš sajūsminās par franču saksofonistu Vensānu Davī.
