"Lielās mūzikas balvas" laureātu sarakstā Berlīnes Komiskās operas muzikālā vadītāja Rubiķa vārds atrodams vairākkārt. 2018. gadā viņš kopā ar solistiem tika nominēts "Gada koncertam", kas bija Jūrmalas festivāla atklāšanas koncerts "Dzimuši Latvijā". 2014. gadā balvu kategorijā "Gada uzvedums" ieguva Kristapa Pētersona opera "Mihails un Mihails spēlē šahu", kur Ainārs bija pie Latvijas Nacionālās operas diriģenta pults kopā ar Atvaru Lakstīgalu, bet 2010. gads nesa nomināciju kopā ar orķestri "Kremerata Baltica" par Riharda Štrausa mūzikas koncertu.
Vai nav izveidojies zināms pieradums uz "Lielās mūzikas balvas" saņemšanu? "Nē, nav gan izveidojies pieradums. Tas vienmēr ir pagodinājums!" smejas Rubiķis.
"Turklāt vienmēr neizsakāmi priecājos piedalīties "Lielās mūzikas balvas" ceremonijā – tā ir satikšanās ar kolēģiem un draugiem, kas notiek ļoti reti, un iespēja pārrunāt visdažādākās lietas gan sadzīvē, gan mūzikā, gan politiskajā aspektā. Katrā ziņā tās pāris dienas vienmēr ir ļoti saspringtas, bet tās arī uzlādē."
Pirms Onegēra Liturģiskās simfonijas Rubiķis atzina: "Šajā darbā apvienots pasaulīgais ar dievišķo. Ar kolēģi Orestu Silabriedi esam sprieduši, ka attiecībā pret Onegēru ir kaut kāda sazvērestības teorija, jo viņu nezin kāpēc ļoti maz spēlē no nosacītā Franču sešinieka, un man šī komponista daiļrade šobrīd ir vistuvākā. Studiju gados aizrāvos ar Pulenku, Mijo, katrā ziņā Onegērs likās kaut kas drūms un nesaprotams…"
Onegēra mūzika Latvijā ir liels retums, un šajā gadījumā tā kļuvusi par Aināra Rubiķa zelta atslēdziņu uz Lielās mūzikas balvas "uzgaidāmo telpu" jeb nominēšanu.
Kā diriģentam pašam šķiet – vai tur pie vainas nav bijuši arī viņa vectētiņa franciskie gēni? "Es par to esmu daudz domājis, un jāatzīstas, ka man ir visai liels kauns, ka viena no manām radnieciskajām dzimtajām valodām īsti nav apgūta," saka Rubiķis.
"Lai gan man nekad nav bijis grūtību dziedāt franču valodā, un arī vairākkārt dzīvojot Francijā un valstīs, kurās runā franciski, ir mājīga sajūta. Gluži instinktīvi franču kultūra mani vienmēr ļoti uzrunājusi."
Vaicāts, kad un kā uzmanības lokā nonākusi tieši Artūra Onegēra mūzika, diriģents pasmaida, ka viņam bijis tāpat kā visiem mūziķiem – viss sācies ar opusu "Pacific 231", ko māca skolā. "Vēlāk jutos spēcīgi ietekmēts no "Žannas D'Arkas" uzveduma, kas notika Rīgā. Drīz pēc tam sekoja arī ļoti populārā "Ziemassvētku oratorija", un tad kaut kas sāka vilkt to diedziņu ārā – sāka rasties liela interese par viņa simfonisko un teātra mūziku, nemaz jau nerunājot par Onegēra filmu mūziku, kas tiek atskaņota ļoti reti – tas gan saistīts ar nošu materiālu, ko grūti sadzīt rokā."
"Kā māksliniekam interpretam Onegērs ir viens no komponistiem, kurš iedod telpu, baltu papīru un krāsas, un tālāk es varu strādāt ar tām. Ir komponisti, kuri iedod papīru, krāsas un kontūras, pie kurām strikti jāpieturas. Bet Onegērs iedod telpu," skaidro Ainārs Rubiķis.
Kas iestudējuma procesā izrādījušies cietākie rieksti, kas jāpārkož, vai varbūt skaistākās atklāsmes? "Vienmēr liels prieks atgriezties pie mūsu orķestra un celt augšā nezināmas lietas, jo orķestris ir ļoti spēcīgs," mūziķus slavē Rubiķis. "Viņi labi un pareizi jūt viens otru. Tā, man liekas, viņiem bija jauna vai arī sen nebijusi pieredze, un jaunu asiņu sajūta vienmēr rada daudz lielāku azartu, nekā tas ir ar pierastiem skaņdarbiem."
Trešā jeb Liturģiskā simfonija Aināra Rubiķa ieskatā ir aktuāla vēl aizvien. "Un tā, manuprāt, ir mūsu, mākslinieku, būtība un sūtība – caur jebkuru kultūras un gara vērtību runāt par lietām, kas mums šodien sāp, par lietām, par kurām mēs negribam runāt, jo tās nav ērtas, un caur Onegēra simfoniju varam parādīt jebkuras šausmas, jebkuru bezjēdzību, jebkuru haosu. Imants Ziedonis saka – laime ir visu lietu kārtība. Šī doma ir arī Trešās simfonijas pamatā."
Zināms, ka Artūrs Onegērs katrai simfonijas daļai izvēlējies liturģisku nosaukumu, tādējādi arī pašu simfoniju nosaucot par Liturģisko. Katrai daļai viņš devis arī savu skaidrojumu. Trešās daļas nosaukums ir "Dona Nobis Pacem" jeb "Dod mums mūžīgu mieru".
Pie tās – komponista komentārs: "Pasaules stulbuma nenovēršams kāpums: nacionālisms, militārisms, papīru kaudzes, administrācijas, muitas, nodokļi, kari – viss, ko cilvēks izdomājis, lai vajātu citus, pazemotu viņus un pārveidotu par robotiem. Satriecoša muļķība, kas kulminē ar trīskāršu saucienu – "Dod mums mieru"…"
Pagājis vairāk nekā pusgadsimts kopš šī brīža, kad savu Liturģisko simfoniju uzrakstījis Onegērs, un cik šodienīgi skan viņa rakstītais...
"Ja man jārunā par savām personīgajām sajūtām, tad nesakārtotība ir lieta, kas mani spēj satracināt visvairāk," neslēpj diriģents. "Es te nerunāju par nesakārtotu māju, bet globālu – valstisku, sētas un mājas, paša cilvēka iekšējo pasauli. Ir birokrātijas dievs, ir papīru kaudzes, mēs pārvēršamies par robotiem, skarbi sakot – par tādu bezsmadzeņu pūli. Un tad ir pāris cilvēku, kuri cenšas tam pretī stāvēt. Cepuri nost viņu priekšā! Kaut vai Kristīnes Misānes sakarā. Varu tikai krist ceļos to cilvēku un Kristīnes ģimenes priekšā, kuri cīnās ar kaut ko tādu... Tās vairs nav dzirnavas, bet mašinērija. Briesmīgi! Un tā ir ļoti liela globāla problēma."
