"Stīgu orķestris man bijis dažādās kombinācijās, bet jāteic, ka tam vienam pašam gandrīz neko neesmu rakstījis – viens darbiņš bijis skolā: devītajā klasē uzrakstīju "Noveli", ko atskaņoja Latvijas Filharmonijas kamerorķestris ar diriģentu Dzintaru Jostu – tas bija pirmais lielais darbs orķestrim," atceras Dzenītis. "Varbūt neesmu tam rakstījis tāpēc, ka
vienmēr licies – man vajag šķiesties ar krāsām, man vajag vēl krāsas.
Bet tas ir brīnišķīgs sastāvs – tāds pagarinājums stīgu kvartetam, tikai ar daudz plašākām iespējām. Vēlme rakstīt stīgu orķestrim pieaugusi tieši orķestra ''Kremerata Baltica'' dēļ – tam man vienmēr gribējies uzrakstīt. Nu tad es arī, tā teikt, drusciņ varbūt arī pats uzprasījos..."
Uz jautājumu, kā raisījies darbs ar Gidonu Krēmeru, komponists stāsta: "Ar Gidonu līdz tam nekad nebiju ticies personīgi, un arī darba rakstīšanas laikā tas nenotika – sazinājāmies ar Ingrīdas Zemzares starpniecību par atsevišķiem nebūtiskiem jautājumiem."
Dzenītis neslēpj, ka vienmēr sapņojis, ka Gidons Krēmers reiz varētu nospēlēt kādu viņa darbu. "Ne tāpēc, ka viņš ir slavens, bet tāpēc, ka labi atceros, ka manos agrīnajos pusaudža gados, kad sāku iepazīt laikmetīgo mūziku, Krēmers bija tāda centrālā persona. Man bija ļoti liela interese par Šnitkes un daudziem citiem postpadomju komponistiem, un Šnitke man bija elks... Viņa vijolsonāte ''Quasi Una Fanastia'' tajā laikā man bija paraugu paraugs, un biju šokā, kā Krēmers to spēlēja...
Kad toreiz skolā rakstīju savu Vijoļsonāti, domāju – tā jāspēlē Krēmeram," sirsnīgi smejas Andris Dzenītis.
Komponists novērojis, ka Krēmers bieži mēdz improvizēt. "Es, protams, nekādā ziņā Gidonam to nepārmetu – viņš ne vienmēr precīzi ievēro nošu tekstu, bet viņam tas izdodas tik pārliecinoši – pielikt vēl kaut ko klāt tam raksturam un domai, ko komponists radījis, un
nekad viņš netrāpa garām ar to, ko viņš pats no sevis pieliek. Tās ir dažādas vieglas vaļības – gan tehniskas, gan intonatīvas, kas piešķir lielāku šarmu un zīmogu, ka to spēlē Krēmers, nevis kāds cits.
(..) Šajā gadījumā mani tas ļoti apmierināja – varbūt ar kādiem citiem izpildītājiem būtu pakašķējies un teiktu, ka neder... Zināju, ka Gidons mīl interpretēt, un šajā gadījumā tiešām atstāju viņam šo iespēju."
Vai Gidons akceptējis to, ko rakstījis Dzenītis? "Viņš neko nejautāja," atklāj komponists. "Toties notis bija sazīmētas ļoti raibas, ar dažādas krāsas zīmuļiem, un tas vien jau ir to vērts – paskatīties uz tām, jo Krēmers bija ļoti rūpīgi mācījies; un drīzāk bija tā, ka Gidons orķestrim aizrādīja vaļības tajos brīžos, kad orķestranti bija izdomājuši kādus savus štrihus.
Teicu, ka nav jau it kā slikti, bet Gidons uzreiz vērsās pie vijolēm un sacīja: "Spēlējiet tā, kā komponists rakstījis!” Jā, bet tas taču esot baigi grūti... "Bet komponists tā grib!"
Esmu diezgan piekasīgs šīm lietām, kuras savā galvā izdzīvoju – cenšos izjust katru štrihu, līdz ar to man komponēšanas process vienmēr ir daudz ātrāks nekā nošu kārtošanas un visu sīkumu salikšanas laiks."
Opusa nosaukumu latviski varam tulkot kā "Lapas atstāj Leipcigu", lai gan angliski tas skan daudznozīmīgāk – tās ir gan rudens lapas, gan nošu lapas.
"Tā ir fantāzija par mazu brīdi, ko man izdevās pavadīt Leipcigā gadu iepriekš, kad Andris Nelsons tur diriģēja mana jaundarba "Māra" pirmatskaņojumu," atzīmē Dzenītis.
"Līdz ar to bija iespēja kādu nedēļu pavadīt Leipcigā, pastaigāt un izjust pilsētas īpašo auru. Tā savulaik bija viena no svarīgākajām mūzikas pilsētām pasaulē, kur dzīvojuši gandrīz visi komponisti, kādus mēs varam Eiropā iedomāties. Īpaši jau Šūmanis. Man bija izdevība paviesoties arī viņa mājā, kur iekārtots muzejs. Šūmanis ir klātesošs šajā pilsētā. (..) Viņš man vienmēr šķitis ļoti savdabīgs komponists, man ļoti patīk viņa kamermūzika, dziesmas, klaviermūzika. Daži Šūmaņa skaņdarbi man nozīmē daudz un ir tuvi – piemēram, viņa klavieru kvarteta leģendārā, sentimentālā, skumjā lēnā daļa man visu laiku skanēja galvā, ejot pa Leipcigu.
Tas ir arī tāds nedaudz personisks darbs – man radās ideja: tāpat kā no koka nobirst lapas, tā dekonstruēt šo daļu, principā izjaukt pa detaļām, nemainot secību.
Visas notis, kas ir šīs daļas tēmā, izmantotas kā materiāls mana skaņdarba finālposmam. Fināls ir rezignēti sentimentāls, skumīgs. Rudenim vienmēr ir kaut kāda nobeiguma sajūta. Gadiem ejot, gadalaikus gan uztveram savādāk – patīk visi. Ir gan cilvēki, kuriem pavasaris riebjas, jo tur viss zied un plaukst.
Kā Imants Ziedonis teica – tas ir perversākais gadalaiks, kāds var būt... Bet katram gadalaikam ir savs skaistums.''
