Lielākā daļa klausītāju, kas iepazinuši Edgaru Cīruli, viņu uzlūko kā džeza pianistu. "Vārds "džezs" joprojām seko man līdzi kā ēna, bet ne sliktā ziņā – apzinos, ka tā ir liela daļa no manas izglītības," skaidro Cīrulis. "Septiņus gadus mācos džeza mūziku. Kaut gan vienmēr esmu atbalstījis visa veida labu mūziku, joprojām, atsaucoties uz savu pagātni, man jālieto šis vārds, un es netaisos no tā apzināti izvairīties, lai gan nākotnē sevi noteikti nevēlos pozicionēt tikai kā džeza mūziķi. Vārds "improvizācija" šajā gadījumā ir ļoti trāpīgs, jo no visiem mūzikas žanriem un stiliem tieši džezs ir tas, kurā improvizācija spēlē izšķirošo lomu. Lai gan arī laikmetīgajā akadēmiskajā mūzikā ir vieta improvizācijai, komponistiem nav viegli atdot kontroli izpildītājiem, tāpēc uzskatu, ka mūsdienu džeza mūzikā tas, kas to notur pie sava nosaukuma, ir tieši improvizācija."
Kāds Edgaram Cīrulim bijis aizvadītais gads? "Noteikti jāpiemin sadarbība ar "Tallinas ielas pagalmu", kur trīs nedēļas pēc kārtas man bija lekcijas un koncerti. Tā bija ļoti jauka iniciatīva, kas vērsta uz jaunās mūzikas un modernās mākslas popularizēšanu – bija ļoti patīkami dalīties ar savu mūziku un pieredzi," stāsta pianists. Sadarbība arī darbošanās "Equanimity trio" sastāvā un mūsu sadarbība ar stīgu kvartetiem: aranžējām un atskaņojām Čurļoņa mūziku.
Liels prieks, ka Baltijas valstis savā starpā var sadarboties un novērtēt viena otras kultūras mantojumu.
Tas bija ļoti aizraujoši – interpretēt Čurļoņa prelūdijas un noktirnes, pārrakstīt tās džeza trio kopā ar stīgu kvartetu. Vēl arī sadarbība ar Artu Jēkabsoni koncertā "Atspulgi" Latvijas Radio studijā – tas laikam ir viens no visspilgtākajiem brīžiem, turpat blakus projektam "Aisma". Tas bija viens varens, sirdi sildošs koncerts. Ceru, ka klausītājiem gan klātienē, gan radio viļņos patika – tā bija ļoti atvērta, godīga un sirsnīga mūzika."
Un kāds solās būt šis gads? "2020. gads joprojām ir savā ziņā noslēpumā tīts," pasmaida Edgars Cīrulis. "Virziens ir skaidrs – mana klātbūtne Latvijā noteikti būs labāk sajūtama… Lielākā daļa manas uzmanības tiks vērsta uz koncertiem Latvijā. Meklēšu iespējas izmantot mūziku mākslas nozarē, arī runāt par mūziku un tās radīšanu, par tās ietekmi uz cilvēku, tās klātbūtni mūsu dzīvē."
Tas patiesi ir ļoti interesants pavērsiens, jo vēl nesen pianists savu dzīvi bija saistījis ar Dāniju un intervijā "Klasikai" atklāja savus plānus doties uz Austriju. Vai "Lielās mūzikas balva" pamudinājusi vairāk skatīties māju virzienā? "Tas noteikti ir apstāklis, kas spēlē milzīgu lomu, lai gan lēmums par atgriešanos mājās notika Vecgada vakarā – ziņu par mūzikas balvu saņēmu burtiski četras dienas vai piecas dienas vēlāk," stāsta pianists.
"Šis lēmums vairāk tendēts uz fundamentālu ticību Latvijai, ticību Latvijas mūziķiem un mūzikas skatuvei, ticību Latvijas mākslai un vēlmi būt tās dalībniekam un būt klātesošam.
Ja man būtu jāsummē šī gada apņemšanās, tad tie būtu tieši šie divi vārdi – būt klātesošam, lai ko tas arī nozīmētu. Vai tas ir mūzikā, mākslā, ģimenē, kopā ar draugiem, koncertos, vienalga. Galvenais – būt klātesošam."
