Līdzās debijai uz Baltā nama skatuves ar Marsela lomu Pučīni operā "Bohēma", dziedātājs piedalījies arī Italo Montemeci operā "Burvestības" un Rudžjēro Leonkavallo operā "Pajaci", kā arī Imanta Kalniņa operas "Spēlēju, dancoju" iestudējumā.
Dziedātājs īpaši atzīmē piedalīšanos Riharda Dubras operā "Suitu sāga": "Tā ir pilnīgi cita lieta – būt klāt jauna darba tapšanā no paša pirmsākuma. Ka esi pirmais cilvēks, kurš iet ceļu, ko pirms tevis neviens nav gājis – nav atskaites punkta, kā mēdz būt ar citām operām un lomām, kuras kāds jau dziedājis. Šeit varēju būt pirmatklājējs – tas bija ļoti īpašs pasākums. Vienreizējas sajūtas!"
Daudziem klausītājiem Kandalincevs palicis spilgtā atmiņā arī ar piedalīšanos senās mūzikas projektos, turklāt senās mūzikas pieredze viņam ir sena un noturīga. "Tur jāsaka paldies maestro Mārim Kupčam, ar kuru sadarbojamies jau kopš 2006. gada," stāsta dziedātājs. "Ir daudz darbu, kas ar viņu kopā darīts, bijis daudz iespēju dziedāt un par to tiešām liels paldies, jo man pašam vienmēr bijusi un vēl aizvien ir sajūta, ka senajā mūzikā esmu mazliet nejaušības pēc, jo tas īsti nekad nav bijis mans galvenais mērķis. Bet savā laikā tas sākās, turpinājās un izvērtās aizvien plašāk un turpinās vēl aizvien. Ceru, ka tas tā arī būs, kamēr vien manai balsij būs spēja savienot seno repertuāru ar mūsdienu mūziku."
Protams, ļoti būtiska ir personība, kas uzrunā un aicina piedalīties. Kas ir izšķirošais, lai dziedātājs kādam projektam teiktu jā? "Labs jautājums...
Es vienmēr ļoti daudz un ilgi domāju – varbūt pat par daudz, un parasti arī diezgan ilgi šaubos. Pirmais un galvenais jautājums man vienmēr ir pašam sev – vai es to varēšu, vai tikšu galā, ko varu no sevis piedāvāt.
Visas pārējās lietas nāk otrajā plānā."
Vai Rinaldam Kandalincevam, kurš darbojas tik dažādos mūzikas žanros, ir recepte, kā pārslēgties no viena žanra uz otru, no valodas uz valodu? "Tas gluži vienkārši ir ļoti interesanti! Valodu ziņā man palaimējies – varbūt palīdz muzikālā dzirde, bet pārslēgšanās nav sagādājusi problēmas. Ātri pielīp gan izruna, gan pārējais. Mūzikas izjūtas ziņā jāieslēdz iekšējā iztēle. Visi esam redzējuši mākslas darbus no dažādiem laikmetiem – kad paskaties kādu renesanses vai baroka laika gleznu, uzreiz rodas apjausma. Vienmēr lieku lietā iekšējo iztēli un mēģinu iedomāties, kā tas būtu, kā šie cilvēki varētu būt jutušies. Tur nav lielas domāšanas, arī tas man diezgan viegli nāk, nav nekādu īpašu radošu moku.
Tiesa, daudz labāk jūtos, ja tā ir izrāde uz skatuves – teātra lieta ir tā, kas man ļoti palīdz. Esmu teātra cilvēks. Tērps, grims, tēls, stāsts, kas jāpiepilda – iztēle darbojas, un viss notiek. Kad ir soloprogramma, ir daudz smagāk un grūtāk, publikas priekšā jūties izģērbts gandrīz kails.
Nav, aiz kā aizslēpties. Tas ir ļoti grūti. Tāpēc man ļoti patīk izrādes, kurās aiz grima un tērpa var aizslēpties. Jūtos labāk un drošāk," stāsta dziedātājs, kuram nozīmīga dzīves daļa saistīta ar pedagoģisko darbu Ventspils Mūzikas vidusskolā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
