Viņas dziesmu ieraksti radio un televīzijā bieži skanēja 20. gadsimta 70. gados un 80. gadu sākumā, taču pēc atteikšanās sadarboties ar Valsts drošības komiteju viņa tika izslēgta no Komponistu savienības un 1983. gadā pārcēlās uz Vāciju.
Pēc valsts neatkarības atgūšanas Lolita Vambute bieži uzturas dzimtajā Latvijā: atgriezusies uz skatuves, viņa sadarbojas ar "Mirage Jazz Orchestra" un uzstājās koncertos. Kopā radīts ap 300 dziesmu! Ar Vambutes kundzi tiekamies arī sirsnīgā sarunā "Klasikas" vilnī.
Gunda Vaivode: Lolita, vispirms sirsnīgs sveiciens jūsu dzimšanas dienā! Ir prieks jūs redzēt atkal mūsu radio studijā, jo šis laiks mūs visus attālinājis. Vai šoreiz dzimtenē esat gatava vienkārši satikties ar draugiem, vai kaut ko darīt arī muzikāli?
Lolita Vambute: Sākumā biju domājusi, ka varbūt būs koncerts – tāds pats kā 2016. gadā, bet tad laika gaitā sapratu, ka tādas iespējas nebūs, jo ir kovidlaiks un mums visiem jāuzmanās. Jokoju, ka koncerts varbūt būs kaut kad vēlāk, jo arī Anglijas karaliene savas dzimšanas dienas svin tad, kad viņa vēlas!
Tas tiesa! Tātad muzikālais notikums mums vēl ir priekšā, bet, runājot par to, ko esat jau paveikusi – un paveikts ir gana daudz! Jūsu dziesmas vislabāk pazīst Latvijas Radio 2 klausītāji, taču arī "Klasikas" neakadēmiskajās pusstundās bieži skan jūsu balss. Un arī jūsu iepriekšējās jubilejas koncerta tiešraide skanēja tieši "Klasikā". Tomēr pieņemu, ka ne tik daudzi zinās, ka esat diplomēta komponiste, kas mācījusies pie Jāņa Ivanova. Mūsu fonotēkā ir jūsu rakstītā Simfoniskā poēma, ko ieskaņojis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Leonīda Vīgnera vadībā. Kā atceraties šo laiku un savas studijas pie Jāņa Ivanova?
Studijas bija ļoti interesantas.
Pie Jāņa Ivanova nodarbības bija divas reizes nedēļā, un katru reizi biju tiešām pārbijusies... Man bija milzīga bijība pret šo lielo komponistu, šo lielo cilvēku, kurš kā liels kalns stāvēja manā priekšā, un es viņam nesu tos mazos skaņdarbiņus...
Sākumā jau tik plaši nepratu rakstīt un viņš no manis arī to negaidīja, tomēr visu pieņēma. Un katrreiz, kad es atnācu, viņš mani uzslavēja! Man gāja kā pa kalniem – lejā, augšā, lejā, augšā. Pārdzīvoju, ka varbūt neesmu kaut ko pareizi un labi uzrakstījusi, bet viņš pēkšņi mani uzslavē! Un tā bija divas reizes nedēļā… Tie bija milzīgi pārdzīvojumi, bet arī milzīga cieņa pret šo brīnišķīgo komponistu, šo brīnišķīgo cilvēku.
Vai atceraties Simfoniskās poēmas ierakstu un Leonīdu Vīgneru?
Atceros, kā sāku to rakstīt. Pirms tam pirmo reizi kopā ar studentu grupu biju aizbraukusi uz laikmetīgās mūzikas festivālu Varšavā – kopā ar mums bija profesore Lija Krasinska...
... leģendārā personība, kura mācēja jebkurā tonalitātē transponēt jebkuru Bēthovena simfoniju un jebko citu.
Jā, patiešām, viņa bija brīnišķīga, gudra pedagoģe. Un vēl kopā ar mums toreiz bija Tatjana Kuriševa.
Kad pirmoreiz aizgājām uz koncertiem, mēs vispār neko nesapratām, jo tajā laikā taču nedrīkstējām par laikmetīgo mūziku runāt, nedrīkstējām klausīties. Nebija arī tādas iespējas. Arī profesore Krasinska bija pārsteigta.
Brīnījāmies par neparastajiem skaņdarbiem, Lutoslavski, Penderecki, Tadeušu Bērdu. Komponisti tur bija no visas Eiropas. Interesanti, ka šo festivālu rīkoja Varšavas Komponistu savienība, lai Polijas iedzīvotāji un visa mākslas pasaule aizietu projām no staļinisma ēras. Bijām kā prātu zaudējuši... Tas bija ļoti interesanti. Atgriezos Latvijā un man bija jāsāk rakstīt Simfoniskā poēma...
Tas bija 1969. gads, kad tā tika ierakstīta.
Bet uzrakstīju to 1968. gadā.
Kad sāku rakstīt šo darbu un nesu profesoram Ivanovam rādīt, viņš man uzdod tādu jautājumu: Lolita, vai jūs esat iemīlējusies? Es viņam saku – jā, profesor, esmu iemīlējusies – Varšavā...
Jo tā ir manas bērnības pirmā valoda. Labi, es nepratu tajā labi runāt, bet visu sapratu. Varšava man ļoti patika. Kad darbu biju uzrakstījusi un eksāmenā to visi noklausījušies, profesore Krasinska pienāca man klāt un teica: Lolita, no jums es to negaidīju! Ļoti interesanti – atkal kompliments!
Un Vīgners?
Jā, Vīgneram tur kāds teica tā: nu, priekš kam tur vispār jāspēlē klavieres – jo tur aranžēts arī klavierēm.
Tad Vīgners bija atbildējis – nu, bet paskaties, kāda meitene šo poēmu ir uzrakstījusi... (smejas)
Kas vēl jūsu nošu mapē ir no tā saucamās akadēmiskās mūzikas?
Ir viens romantisks čella solo ar klavierēm, kuru toreiz spēlēja Ligita Briede, tagad Zemberga. Ja Konservatorijā bija kādi pasākumi, tad, protams, man vajadzēja sēdēt pie klavierēm un Ligita spēlēja solo. Rakstīju ļoti daudz dziesmu, bija arī stīgu kvartets, sonātes –
Konservatorijas laikā rakstīju tikai nopietno mūziku, kaut biju jau sasūkusies džeza un popa harmonijas.
Kad spēlēja Ivara Mazura orķestris, kas bija labākais džeza orķestris Latvijā, vienmēr sēdēju maliņā – trīsreiz nedēļā viņi spēlēja Rīgas Elektromehāniskās rūpnīcas klubā. Ļoti biju sevī to visu uzņēmusi. Arī mācoties pie Jāņa Ivanova man pavīdēja šīs harmonijas, bet viņš absolūti neko nemainīja, neko nespieda darīt citādi – viņa mācīšanas metode bija toleranta.
To mēs labi zinām arī pēc Raimonda Paula pieredzes...
Jā!
Kad sāku rakstīt savas balādes radio, profesors Ivanovs mani slavēja. Teica – ļoti labi, tā tikai turpiniet rakstīt! Un, ja jums vajadzīgs nošu papīrs un zīmulis, nāciet pie manis.
Ko uzskatāt par savu tā sauktās vieglās mūzikas klasiku?
No savām dziesmām - "Es ticu tev" ar Ilzes Bindes vārdiem. Vispirms tapa mūzika, un Ilze ļoti labi to uztvēra, pēc tam uzrakstot savas sajūtas. Tas ir Ilzes Bindes mīlasstāsts – šis zemteksts jau nevienam nav zināms. Viņa tolaik pārdzīvoja ļoti lielu mīlestību... Man pēc tam teica tā – kādi tev tur tajā dziesmā vārdi par brīvo pasauli, mīļais Dievs, tā taču vispār nedrīkst dziedāt! Bet Ilze to tik organiski bija sapludinājusi ar mūziku, tik labi viņa to muzikāli izjuta. Vēl dziesma ar Māras Zālītes vārdiem "Es nelūdzu tev" - tā ir lielāka balāde. Varbūt arī "Kā roze deg".
Man ļoti patīk arī tā jūsu fiksā dziesma ar improvizācijām, ar Māras Zālītes vārdiem - "Ja tikai tagad".
To lieliski manā koncertā nodziedāja Ieva Kerēvica.
Bet jūs pati to lieliski dziedat 1979. gada ierakstā!
Tas bija ļoti interesanti.
Pirms ieraksta aizgāju pie Herberta Ozoliņa – viņš parasti lika dziedāt operas stilā. Varat iedomāties, ko viņš panāca no manis?! (smejas) Un jaukais režisors Rūtentāls pateica – ak, Dievs, ir atnākusi koloratūra!
Tur tieši tā arī izklausās... Kā svinēsiet savu dzimšanas dienu?
Mazā, ļoti mīļu draugu pulkā. Vistuvāko draugu pulkā. Protams, būs arī mana māsiņa.
Un ko jūs sev vēlētu?
Lai drīkstētu dzīvot kā pašreiz: esmu bezmaz uz gadu atbraukusi uz Latviju. Tagad nebraukšu uz Vāciju, un lai tas tā būtu arī turpmāk.
Man ir tik liela mīlestība pret Latviju, pret Rīgu, ka es vispār bez tās nespēju dzīvot! Jūtu milzīgas, burtiski nepanesamas ilgas.
Man ir jāstaigā pa Rīgas ielām, man ir jāapmīļo visas mājas, cilvēki, jāapmīļo mūsu mīļie mākslinieki, dziedātāji. Labprāt eju uz visiem koncertiem, galvenokārt simfoniskajiem, bet šobrīd tādu iespēju ir maz, jāaizbrauc tālāk, bet ar satiksmi braukt jāizvairās. Lai mīļajiem māksliniekiem nebūtu tik lielas atstarpes starp koncertiem jāveido, lai viņiem koncerti raiti notiktu, lai viņi varētu piedalīties un mūs iepriecināt – lai viņi visi būtu veseli un laimīgi...
"Klasikas" klausītāju vārdā mēs jums to novēlam! Lai ir skaista šī diena un laimīgs nākamais gads!
Paldies jums!
