2013./2014. gada sezonas "Spēlmaņu nakts" balva kā gada mūzikas autoram Edgaram Mākenam tika piešķirta par mūziku Elmāra Seņkova iestudējumiem "Ezeriņš" un "Sarkangalvīte un vilks" Nacionālajā teātrī un "Vasarnieki" Rīgas Krievu teātrī.
"Antigone", "Mežapīle", "Meitenes", "Zēns", "Par tēviem", "Arī vaļiem ir bail", "Tukšais zieds", "Sievietes daļas" Nacionālajā teātrī, Valmieras teātrī – "Nāves deja", Liepājas teātrī – "Šekspīrs" un drīzumā gaidāmie "Grimmi"… Tā ir tikai daļa no izrādēm, kurās skan Edgara Mākena mūzika. Bet viņa kameropera "Kontakts" (režisore Ināra Slucka) nesen pirmizrādi piedzīvojusi Ģertrūdes ielas teātrī.
Ieva Struka: Tas, ko esmu piefiksējusi, runājot par tavām dziesmām – ka izrāde ir tāda vieliska, taustāma pasaule, un šajā gadījumā es nedomāju dekorācijas, bet tieši to sajūtu – ka tu sēdi zālē un tā kā fiziski sajūti, kas notiek uz skatuves. Un tas sabiezējums ir tik blīvs, ka izrādes organisms ir dzīvotspējīgs iztēlē, protams. Un atsevišķām tavām dziesmām izdodas šo vieliskumu materializēt mūzikā, un šajā gadījumā es domāju par izrādi "Tukšais zieds" – šī griezīgo, čirkstošo smilšu skaņa viņam materializējas veļasmazgātāju dziesmā. Vai, piemēram, zāģa skaņas, kuras tu materializē "Ezeriņā". Cik tev pašam tas ir būtiski, vai es kā klausītājs no malas to sadzirdu, vai tā ir tāda objektīva īpašība, kas šīm dziesmām piemīt? Vai tu par to domā rakstot – par šo materiālo jeb vielisko sajūtu?
Edgars Mākens: Par tādu vielisko es nebiju līdz šim iedomājies. Bet man ir tāda darba metode, ka es daudz sēžu mēģinājumos. Zinu, ka citi komponisti to nedara. Bet es daru. Un man patīk to darīt. Man patīk process teātrī. Esot šajā vidē un ar cilvēkiem, kuri atveido tēlus, kaut kas jau pielīp. Es ļoti iedzīvojos kontekstā.
Tu iedzīvojies vairākos tēlos vai asociē sevi ar vienu konkrētu?
Kā nu kurā izrādē. Piemēram, "Antigonē" visa tā plinkšķīgā mūzika rakstīta no Antigones nedzimušā bērna perspektīvas. Tāda bija mana doma. Domāju par kādu tēlu, kura lugā nemaz nav, bet tas ir kaut kas, par ko galvenā varone ir sapņojusi un domājusi, bet tas nav noticis. Tāpēc, ka viņa ir tāda, kāda ir.
Teātra dziesmām tu ļoti bieži pats raksti arī vārdus. Kas tas komponistam ir par aicinājumu – būt pašam arī vārdu autoram, ņemot vērā, ka izrādes tekstu ir sacerējis kāds cits? Vai tev šķiet, ka tas ir visprecīzāk? Lai gan – ir tev arī dziesmas ar to pašu Lorkas dzeju.
Ir dažādi. Man šķiet, ka,
piemēram, tādā izrādē kā "Par tēviem", kur materiāls top uz vietas – no aktieru un režisora pieredzes, ir pilnīgi dabiski, ka es, sēžot blakus un piezīmējot viņu interesantākās domas un atmiņas, izveidoju arī teksta fragmentu, kas saistīts tieši ar šo pieredzi.
Ja būtu jāņem teksta autors no malas, viņam tas būtu jātver vēl caur manu prizmu. Protams, arī tā varētu būt. Vienkārši man šķiet, ka tajā brīdī izdevās uzkāpt uz kopīgas noskaņas, līdz ar to šie teksti nāca pilnīgi dabiski. "Sarkangalvītē", bērnu izrādē, uz teksta saturu nav tāda slodze. Bet tādām nopietnām izrādēm tekstus pats neesmu rakstījis.
Bet "Ezeriņā"?
Tur tādi divi maziņi tie posmiņi.
Dot citam – tas īsti nav tas
Šis jautājums slēpj sevī pavisam citu jautājumu – vai tevī mīt dzejnieka aicinājums un ambīcijas?
Nē.
Tā vienkārši ir apstākļu sakritība?
Tīri muzikāli nāku no tradīcijas, kas deviņdesmitajos un divtūkstošo gadu sākumā izauga no tā saucamā "underground". Tas bija mūzikas slānis, kas attīstījās paralēli estrādei. Un
šajā tradīcijā, kurā ietilpst grupas "Hospitāļu iela", "Bērnības milicija" un "Baložu pilni pagalmi", tā bija absolūti normāla lieta – rakstīt pašam savus tekstus. Esmu pat sastapies ar viedokli, ka rakstīt mūziku ar citu autoru tekstiem – tas īsti nav tas.
Ka tikai tu pats, rakstot savu tekstu, vari to saslēgt kopā ar mūziku tik labi, lai izveidojas viens veselums. Lai nu kā, es to savulaik esmu darījis, un kaut kas, man šķiet, ir sanācis – ar vienu vai diviem atsevišķiem izņēmumiem tekstiem ir izdevies saslēgties ar mūziku, bet tie nav atsevišķi stāvoša vērtība.
Līdz ar to, ka tavi teksti šad un tad tavā balsī skan izrādē, tu pats kļūsti arī par aktieri – pilnvērtīgu dalībnieku ar varbūt pat sarežģītāku vai vismaz daudzpusīgāku uzdevumu kā dažam labam aktierim uz skatuves. Vai tu par to esi domājis, ka, pakļaudamies izrādes kopnoskaņai vai "zinādams savu vietu", principā šo vietu tieši vai netieši tu arī paņem?
Kur tie režisori skatās... (smejas)
Ar Jēkabu Nīmani vienreiz par to runājām, un viņš saka – pat kādās vienkāršās lietās, kur jānospēlē elementāras ģitāras notis, reizēm ir baigā atšķirība: pat ja tavas notis paņem un nospēlē ļoti labs ģitārists, tik un tā tas neskan tā, kā tev gribas! Un ar vokālu ir vēl trakāk.
Esi iztēlojies to izteiksmi, kā tam būtu jāskan, iedod citam, un kaut kas nav. Varbūt ir profesionālāk, bet kaut kas tajā izteiksmē, atmosfērā, vārdos neizsakāmā noskaņā nesaslēdzas.
Kurā brīdī tu savu darbu palaid no sevis prom un ļauj tam dzīvot pašam? Jo tu diezgan lielā mērā vēlies to pieskatīt.
Grūti pateikt, kā ir, piemēram, dramaturgiem. Gunārs Priede pēc pirmizrādēm esot teicis, ka "var arī tā". (smejas) Kas ir ļoti stoicisks skatījums uz lietām. Bet varbūt arī man jāieņem šāds skatījums un turpmāk tomēr jādod vairāk citiem cilvēkiem izpildīt manus darbus, ko es jau arī daru savā kameroperā. Tas ir viens no tiem kolektīvo mākslu spožumiem un postiem – kad top kaut kas vairāk, nekā tu jebkad būtu varējis radīt, un posts ir tas, ka tas nekad nav tāds, kā tu perfekti esi to iztēlojies.
Ņemot vērā, ka tas notiek tepat, šeit un tagad, Ģertrūdes ielas teātrī sadarbībā režisori Ināru Slucku, ar kuru tu strādā kopā ne pirmoreiz, kur tad ir tā iespēja ietekmēt pašam savu darbu, kā tas izskatīsies uz skatuves?
Par "Kontaktu" runājot, mums bija ļoti laba sadarbība.
Ja rakstot man kaut kur aizķērās un uz ilgāku laiku tajā vietā iesēdos, tad, visdrīzāk, man nebija skaidrs, kā tas varētu izskatīties uz skatuves tīri vizuāli. Kad es sapratu to, kā tas varētu vismaz vienā variantā būt, tad kaut kas atkal sāka virzīties uz priekšu.
Protams, Ināra Slucka un mākslinieks Krišs Salmanis nāca ar savu skatījumu, un tas ir labi, viņi izdomāja lietas, kuras es nevarētu būt iztēlojies. Visi skatuviskie risinājumi ir ļoti radoši, īpaši ņemot vērā mazo formātu. Bet mazais formāts, starp citu, arī man pašam sev bija viens no mērķiem. Mani lielās operas mērogs reizēm atgrūž. Un man bija interesanti paskatīties, vai opera var strādāt mazā formātā un tādā cilvēciskā divu cilvēku sarunas līmenī. Tas bija viens no personīgiem uzdevumiem.
Mūsu komunikācijā – ievērojamas problēmas
Runājot par "Kontaktu", gribu mazliet parunāt par pirmsākumiem. Tā tomēr bija Kultūrkapitāla fonda atbalstītā programma muzikālā teātra attīstībai. Vai atsevišķi teātri vispār var atļauties kaut ko tādu izdarīt? Un vai šis šķietami racionālais impulss ir būtisks, lai taptu mākslas darbs? Respektīvi, ja nebūtu šīs mērķprogrammas, vai tu būtu rakstījis kameroperu?
Es domāju, ka jā. Bet katrā ziņā šīs programmas izziņošana bija impulss uzreiz sākt rosīties. Rosībai arī ir rezultāts, un paldies Maijai Pavlovai, ka viņa to ideju piekrita paņemt un attīstīt. Katrā ziņā ar Sergeju Timofejevu, kas ir libreta autors, mums bija ļoti interesanta visas dramaturģiskās shēmas veidošana. Es tik dziļi nebiju iesaistījies šajā procesā.
Tas vispār ir tik īpatnēji – brīžiem, lasot tekstu, tu tam iztēlojies vienu noskaņu un raksti mūziku, domājot par to, bet, ieraugot tēlus dzīvē, pēkšņi tā noskaņa kaut kur nobīdās, un tas kļūst par kaut kādu nedaudz citu zemtekstu.
Un tas ir mans personīgais viedoklis par operas mākslu, ka tā ir kaut kādā ziņā zemtekstu māksla – kā tu proti ar mūziku piešķirt pareizos zemtekstus. Un tas ir ļoti, ļoti piņķerīgi. Un neparedzami brīžiem.
Opera skar arī ļoti neparastu sižeta jeb libreta pavērsienu – darbība notiek desmit gadus tālā nākotnē un principā tur ir zinātniskās fantastikas elementi. Vai tev desmit gadus tāla nākotne liekas tāla nākotne?
Pienāks jau ātri. Negribējām riskēt ar tālākiem datumiem, jo tehnoloģiju attīstība ir tik neparedzamam, ka vienkārši mēs varētu iebraukt kaut kādā neprecizitātē. Desmit gadus vēl puslīdz varam aptvert.
Tas nozīmē, ka principā uz operas saturu var lūkoties kā uz patiesību, un šādi mīlasstāsti starp reālu cilvēku un mākslīgo intelektu jau kaut kur pastāv?
Pilnīgi noteikti tie pastāv kino, un esmu zinātniskās fantastikas filmu cienītājs. Esmu diezgan daudz ko noskatījies un mīlu šo žanru, tai skaitā arī mūziku, kas tajā izmantota. (..)
Tikko Valters Sīlis "Dirty Deal Teatro" startēja ar izrādi, kurai sižetu rakstījis mākslīgais intelekts – vienalga, vai mēs tam ticam vai neticam. Vairāki izrādes vērtētāji tieši to arī apcerēja – kas notiks nākotnē un vai mākslīgais intelekts interesantuma vai negaidītības ziņā neizkonkurēs to, ko spēj izfantazēt cilvēka prāts. Kā ir ar mūziku? Vai nejūties apdraudēts no konkurentiem, kuri parādīsies no datora ekrāna?
Šķiet, ka vēl ne. Apdraudēts nejūtos. Kā tas būs? Vilšanās varbūt ir gaidāma, bet es dzīvoju šodienā un man patīk to darīt, un esmu priecīgs, ka ir šādas iespējas, – Latvijas valsts šādu iespēju nodrošina, teiksim atklāti. Un, kamēr šādas iespējas ir, centīšos tās izmantot un attaisnot uz sevi likto atbildību. Katrā ziņā ir interesanti piedalīties mākslas procesā un domāšanā par to, kas mēs esam kā sabiedrība.
Viens no "Kontakta" zemsvītras secinājumiem ir tāds, ka mēs vēl neesam iemācījušies saglabāt cilvēcību, izmantojot modernās komunikācijas tehnoloģijas.
Iespējams, ka tas ir saistīts ar tā saucamo dambārskaitli, kas nosaka maksimālo sociālo kontaktu pieejamību mūsu galvā. Bet mūsu komunikācijā 21. gadsimtā ir ievērojamas problēmas.
Mūsdienu mūzika – pārāk zinātniska
Ja runājam par dramaturgiem, tajā brīdī, kad viņš ierauga savu darbu uz skatuves, tas primāri kļūst par skolu nākamajam darbam. Vai līdzīgi ir arī tev kā kameroperas komponistam? Vai pieredze dod tev ne tikai iespēju, bet arī vēlēšanos darīt to vēl, vēl un vēl? Varbūt paplašināt kameroperas žanru jau līdz lielās operas mērogam? Kaut arī saki, ka komfortabli jūties mazākā telpā, kā ar mākslinieka ambīcijām?
Man ir interesants šis žanrs dažādās formās. Vai es varētu šobrīd pacelt lielo operu? Nezinu. Varbūt vēl jāparaksta citas lietas. Tāda egoistiska atbilde.
Mūsdienu komponistiem pirmatskaņojumi nav problēma: tev ir pasūtījums, esi uzrakstījis projektu, orķestris piekritis to īstenot, un darbs tiek vienreiz atskaņots. Un viss – bieži vien.
Uzrakstot skatuves darbu, ir garantija, ka vismaz četras, piecas reizes to darbu atskaņos. Un man tas tomēr ir ļoti svarīgi. Par tiem pirmatskaņojumiem, kas aiziet nebūtībā, man kaut kā nav laba sajūta. Nu, labi, tie darbi jau arī nekad nav perfekti, īpaši pirmajā reizē. Bet tāpat visi dižie ģēniji – Mālers, Stravinskis un citi – labojuši tos darbus un reizēm taisījuši pa četrām piecām redakcijām! Bet viņiem bijusi iespēja to darīt, jo viņu darbi tikuši atskaņoti. Bet manu darbu profesionālais orķestris nospēlē vienu reizi un viss – man nav iespēju to vairāk pilnveidot. Bet sava daļa vainas, domāju, jāuzņemas arī pašiem akadēmiskās mūzikas komponistiem.
Tas būs zināms pārmetums kolēģiem, ka mūsdienu akadēmiskā mūzika ir pārāk zinātniskojusies. Shēmas, ko bieži vien rada mūsdienu komponisti, ir vienkārši nenormāli sarežģītas! Tas ir vienkārši ārprāts! Un man šķiet, ka šīs shēmas klausītājs slikti uztver.
Tāds ir mans viedoklis. Un tas, manuprāt, ir kas tāds, kas klausītāju, kurš nav tāds baigais "feinšmekers", tomēr atgrūž. Tāpēc es par savu mērķi izvirzīju šo operu rakstīt tā, lai šī mūzika būtu pieejamāka, lai tas būtu kas tāds, kas nav no ļoti elitārā plaukta. Es pat tā nemaz nemācētu uzrakstīt, teiksim godīgi. (smejas) Mani interesē, lai, atnākot noskatīties šo operu, arī tas cilvēks, kurš ikdienā neiet uz akadēmiskās mūzikas koncertiem, dabū kaut kādu baudu vai prieku no tā.
Starp citu, gribu piedāvāt jaunu terminu – "mākslas mūzika", lai nebūtu jālieto "akadēmiskā" vai "mūsdienu klasiskā", kas vispār ir oksimorons.
Stīvas kājas no atbildības
Apmetot loku un atgriežoties teātrī. Manuprāt, mūzika izrādēm ir mazliet pašplūsmā atstāta niša. Negribu nevienu žanru apvainot, bet lielākoties tiek piedāvātas ļoti viegli saprotamas ziņģes, kaut dažreiz stilistiski prasītos pēc laikmetīgāka rakstura mūzikas. Ja teātris tiešām piedāvātu komponistam rakstīt neparastu, alternatīvu, nopietnu mūziku, lai izmantotu to visdažādākajos veidos, ieskaitot arī kā fonu, kas nereti ir ļoti spilgts un prātā paliekošs, caur izrādi tu iemācītos saprast arī šāda veida mūziku. Man liekas, agrāk tas bija mazliet biežāk – tika arī ļoti nopietnas kompozīcijas izmantotas. Par to ir vērts padomāt – ka caur teātri, mudinot režisorus to izmantot, ir iespēja palīdzēt laikmetīgajai mūzikai. Jo man tiešām liekas, ka to pārrāvumu izveidoja nevis komponisti, bet vainīgs ir laikmetīgā teātra princips vai stilistika – ka vispār nevajag mūziku, nevajag fonu, vienkārši tiek strādāts klusumā ar tekstu vai ar kopradītu tekstu. Bet mūzikai ir ļoti, ļoti, ļoti, ļoti margināla loma! Tādēļ arī izveidojies pārrāvums – teātri vienkārši neaicināja komponistus speciāli rakstīt mūziku. Sekas bija tās, ka teātra mūzika mazliet degradējās, kļūstot aizvien vienkāršāka, ziņģiskāka un melodiski vienkāršotāka.
Bet vai tas nav saistīts ar postdramatikas uzvaras gājienu? Džilindžers, piemēram, savā izrādēs netika izmantojis laikmetīgo mūziku.
Bet viņš strādāja kopā ar Andri Vilcānu. Tāpēc pārmetums īsti nebūtu vietā. Protams, ka viņš izmanto ļoti daudz citātu no visa kā cita, bet tā ir populārā mūzika.
Starp citu,
komponists, kurš noteikti pārmet šo tiltu, ir Arturs Maskats, kurš spēcīgi rakstīja gan tajā laikā, gan joprojām to dara.
Es, starp citu, par to iedomājos "Sievietes daļu" kontekstā – ka es vēl nekad neesmu rakstījis tik ļoti ekspresīvu mūziku teātrim un kas tomēr pieprasa tādu uzmanību... Man tas šķiet attaisnoti šajā gadījumā, īpaši ņemot vērā, kāda ir teātra estētika un kāds ir saturs. Tā ka – jā, tev ir zināma taisnība, ka to var darīt un varbūt pat vajag.
Zinu, ka tu šobrīd strādā pie mūzikas izrādei "Grimmi" un, visticamāk, mērķauditorija būs gados jaunākie skatītāji, bet īsti vēl nevar zināt. Vai vari mazliet ieskicēt šo izrādi, kas top Liepājas teātrim un jau atkal sadarbībā ar Elmāru Seņkovu, kas ir tavs pastāvīgais ceļabiedrs mākslā? Kas no tevis tiek gaidīts šoreiz?
Nezinu, cik daudz varu atklāt, vispirms būtu jāparunā ar režisoru. Katrā ziņā
tās būs vairākas Grimmu pasakas, un tā būs ļoti ekspresīva teātra estētika. Un man jau ir stīvas kājas no atbildības... (smejas)
Vēl stāv priekšā saruna ar teātra direktoru par to, ko mēs varēsim atļauties. Katrā ziņā man šķiet, ka izrāde, skatoties, kā tā šobrīd "zīmējas", būs ļoti spilgta un zināmā mērā turpinās Elmāra Seņkova un Reiņa Suhanova Šekspīra līniju savā estētikā.
Lai sajauktu visas kārtis – kas tev kā pieaugušam cilvēkam no Grimmu pasakām patīk vislabāk? Ko tu šobrīd lasītu saviem bērniem?
Zini, šobrīd ar lielu prieku lasu viņiem "Sālsvārnas salas vasarniekus". Lindgrēnes humors šajā grāmatā ir vienkārši brīnišķīgs, visa tēlu struktūra, piedzīvojumi, kuriem bērni iet cauri, – tas ir tik ļoti cilvēcīgi un skaisti vienlaikus! Tā kā es ieteiktu kādam režisoram paskatīties stingrāk uz šī darba pusi.
Es tev varētu piekrist, bet varbūt tā ir tāda mūsu paaudzes jūsma? Varbūt, ka mazajiem jauniešiem digitālās tehnoloģijas ir tuvākas nekā viens īsts sanbernārs, kurš nes avīzi?
Varu teikt, ka manas meitas manu priekšlasījumu klausās ar lielu interesi – katram tēlam izdomāju savu balsi, un brīžiem secinu, ka kaut kas interesants man veidojas pašam savā galvā – ko tur esmu uzkonstruējis tajā tēlu struktūrā. (smejas)
Tad principā tu labprāt komponētu mūziku "Sālsvaras salas vasarniekiem"?
O, jā! (smejas)
