„Man pašai nekad nekas nav labi, vienmēr varu labāk,” saka traversflautiste Maija Kļaviņa, kura līdz ar vijolnieci Kristīni Balanas un kontrabasistu Matīsu Eisaku nominēta „Lielās mūzikas balvas 2017” kategorijā „Gada jaunais mākslinieks”.
Kļaviņas izjustā spēle pērn neviltotā interesē saspicēties un patiesā aizkustinājumā atmaigt lika ne vienai vien ausij, kurai 9. augusta vakarā bija palaimējies nokļūt Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā un tikt Baha mūzikas glāstītai. Tovakar jau piektā “Rīgas Vēsturiskās mūzikas un dejas festivāla” ietvaros jaunā mūziķe kopā ar savu ilggadējo saspēles partneri, klavesīnisti Gertrudu Jerjomenko, pārliecinoši interpretēja vācu baroka dižgara sonātes.
Ar traversflautu mūziķe iepazinās pirms septiņiem gadiem, bet mūziķes gaitas sāka, apgūstot modernās flautas spēli. 2014. gadā ar izcilību absolvējusi Ilonas Meijas flautas spēles klasi Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijā un ieguvusi maģistra grādu, viņa studijas turpināja Senās mūzikas katedrā pie Kristīnes Stumbures un Trosingenes mūzikas augstskolā Vācijā, paralēli papildinoties arī meistarklasēs pie pasaulē atzītiem traversflautas speciālistiem.
Maija Kļaviņa: – Baroka mīļotāju ģimenīte Latvijā esam diezgan maza – salīdzinājumā ar pasauli, šīs stilistikas mūzika pie mums vēl aizvien ir jaunums.
Signe Dzenīte: – Kā īsti nonāci līdz senajai flautai?
– Pie visa vainīga – protams, labā nozīmē – ir mana skolotāja Ilona Meija, kura savulaik piedāvāja meistarklases Vācijā. Biju gatava paķert savu flautu un doties uz Berlīni spēlēt savu Bahu un Hendeli, līdz divas nedēļas pirms brauciena uzzināju, ka tās ir senās mūzikas meistarklases. Traversflautu tolaik biju redzējusi tieši vienu reizi…
Nezinu, kur tajā brīdī bija mans prāts, bet uzmeklēju saulaino un atsaucīgo Kristīni Stumburi, kura sameklēja gan instrumentu, gan ierādīja pirmos soļus tā spēlē. Bija jūlija vidus, iespundēju sevi Mūzikas akadēmijas pagrabā, kur mācījos ķērienus un vispār iepūst šajā instrumentā. Tā bija brīnišķīga pieredze…
Pēc divām nedēļām braucu uz Berlīni, spēlēju koncertus, kaut neiztiku bez raudāšanas – ak, cik grūti.. Tad mācījos gan pie Kristīnes, gan Māra Kupča, kurš mani salika kopā ar mīļo Gerdu. Pēc koncertiem cilvēki saka, ka mēs esot kā cimdiņš ar rociņu…
– Mīlestība pret seno mūziku sākās pēkšņi?
– Senās lietas mani saistījušas un patikušas vienmēr. Šajā mūzikā mani visvairāk fascinē sakārtotība, skaidrība. Apakšā, protams, jābūt teorētiskajai bāzei, kā tam jāskan. Bet kods ir daudz dziļāks. Runa var būt arī tukša, ja tev nav ko teikt.
Senie instrumenti prasa īpašu attieksmi – kopšanu, ikvakara eļļošanu, diegu tīšanu. Tas ir koks – koka stabulīte. Un koks ir dzīvs. Un beigās tu pats esi tas instruments – tieši tev jābūt labam instrumentam, lai skanētu.
Katrā ziņā, senās flautas prasa lielu jūtīgumu, lai kvalitatīvi atklātu niansēto krāsu iespējas. Un rezultātā Maija Kļaviņa – tā ir mūziķe ar kaudzi flautu klēpī…
– Kuri ir tie īpašie notikumi, par kuriem pati sev dotu Lielo mūzikas balvu?
“Lielās mūzikas balva 2017"
“Lielās mūzikas balvas 2017" pasniegšanas ceremonija norisināsies 6. martā Latvijas Nacionālajā operā. Plkst.19.00 tā būs klausāma arī Latvijas Radio 3 “Klasika” un replay.lv tiešraidē, bet pēc plkst. 22.00 skatāma arī Latvijas Televīzijā.
Nominācija Lielajai mūzikas balvai pilnīgi noteikti mani iedvesmojusi, iedrošinājusi un devusi spēku turpināt tālāk, jo īstenībā… Kā jau visiem mūziķiem, arī man vienubrīd bija uznākusi radošā depresija. Biju fiziski nogurusi no braucieniem, un galvā arvien uzmācīgāk skanēja jautājums – nu, kam tu mokies… Paldies Dievam, ka atskanēja zvans ar priecīgo ziņu. Nodomāju – ir tomēr tā vērts!
Prieks, ka flautiņa ir sadzirdēta. Gribu, lai klasicisma flauta ieskanas arī Latvijā, tādā veidā uzsākot autentisku skanējumu arī klasiskajai mūzikai. Galvā jau veidojas programma arī topošajiem mūziķiem – lai viņi redz, ka tā nav veca flauta, bet īsts virtuozs instruments. Tā ir mana misija. Flautiņas jau sen to ir pelnījušas.
