Henrieta Verhoustinska: Jūsu radošajā biografijā Ojāram Vācietim ir milzīga nozīme. Atceramies 2000. gadu sākumā brīnišķīgo koncertu "Vācietis. Novembris. Klavierkoncerts" par godu Vācieša septiņdesmitgadei. Nākamgad ir Vācieša deviņdesmitgade. Vai ir nolūks atjaunot šo koncertizrādi, iestudēt pa jaunam?
Arturs Maskats: Tāds nolūks ir, jā. Mēs par to domājam ar Sigvardu Kļavu, "Latvijas Koncertiem", kā tos notikumus varētu atkal izvērst. Ir skaidrs, ka Latvijas Radio koris, kas ir ne tikai brīnišķīgs pasaules klases izpildītājs jebkurai kora mūzikai, gan klasiskai, gan latviešu mūsdienu mūzikai, ir ārkārtīgi mūsu dzejas patrioti. Nākamgad ir deviņdesmit gadu jubilejas atceres gadi gan Imantam Ziedonim, gan Ojāram Vācietim. Un Latvijas Radio koris ir saistīts gan ar vienu dzejnieku, gan ar otru, es būšu saistīts ar Ojāru Vācieti droši vien.
Septembrī jums bija skaists autorkoncerts Liepājas "Lielajā dzintarā", kur jūsu teātra dziesmas izpildīja trīs dažādi aktieri, divi no [Mihaila Čehova Rīgas] Krievu teātra un Everita Pjata-Gertnere no Liepājas teātra. Raimonds Pauls allažiņ joko par to, kā aktieri izpilda dziesmas, bet pats turpina rakstīt šīs dziesmas aktieriem. Kas aktieru izpildījumā un teātra dziesmās ir tas, kas jūs saista?
Pirmais priekšnosacījums laikam ir tas, lai aktieris būtu muzikāls, un, paldies Dievam, man ir paveicies dzīvē ārkārtīgi ar aktieriem. Tie aktieri, kuriem es esmu rakstījis un ar kuriem man ir bijusi radoša sadarbība, pats esmu kaut kā nonācis pie viņiem kā pie īpaši muzikāliem cilvēkiem, tas varbūt ir pats galvenais. Viņi īpaši pasniedz tekstu, viņi īpaši pasniedz visas smalkās nianses, kas ir tekstā, pat ja viņiem vokāli var neizdoties vai nebūt tik pilnīgi, kā to darītu profesionālis augstas klases vai tas būtu vieglo vai popžanru meistars, vai pat orperdziedātājs, vienalga aktieris to izdarīs pa savam un izdarīs ar tādu dziļāku kopskatu uz dzejoli. Tā kā es vienmēr komponēju dzejoli, es nekad nerakstu melodiju, un tad tur pienāk kāda dzeja klāt. Man sākuma impulss vienmēr ir tieši dzejolis.
Andreja Žagara Kultūras atbalsta un attīstības fonds ir atsācis savu darbību. Bijāt Andreja Žagara cīņu biedrs operas namā [LNOB]. Žagara laikā jūs bijāt mākslinieciskais direktors?
Jā, visus tos septiņpadsmit gadus mēs strādājām cieši kopā. Ļoti daudz kas ir pārdzīvots, ļoti daudz kas ir izdzīvots un ļoti daudz kas ir sagādājis absolūtus laimes brīžus. Andrejs prata aizraut un iededzināt, un galvenais, ko viņš vēl prata, viņš prata padarīt savu varbūt reizēm neprātīgu, pilnīgi traku ideju par visu kopīgu ideju un visus vest uz šīs idejas piepildījumu. Pat ja likās, ka tas gandrīz nav reāli, nez vai tā varētu notikt, Andrejs prata iestāstīt gan mums, gan varbūt arī pats sev, ka tas notiks, un līdz ar to bija jau dots impulss tam, lai mēs sāktu tajā virzienā darboties. Es esmu ļoti pateicīgs viņam, jo viņš man ir devis milzīgu enerģijas lādiņu, varbūt visai dzīvei…
Arī jūsu darbi, balets "Bīstamie sakari" un daļēji arī opera "Valentīna", kas gan tika iestudēta jau pēc Andreja aiziešanas no operas, tomēr tapa Žagara laikā, šie jūsu lieldarbi...
Jāatzīst, bija diezgan grūti apvienot administratīvu slodzi ar tādu lielu darbu uzrakstīšanu. Un mēs ar Andreju reizēm saķērāmies, ka es, teiksim, nevaru izdarīt to vai nevaru izdarīt to tik labi, kā man gribētos un kā vajadzētu. Bet kaut kā liktenis pagriezās, un mēs vienmēr pratām atbalstīt arī ļoti grūtos brīžos viens otru.
Kā Andreju kā cilvēku, kā personību ietekmēja kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes lēmums atlaist viņu no operas direktora amata?
Man grūti tā pateikt, jo Andrejs it kā noslēdzās tai brīdī, viņš palika kaut kādā mērā pats ar sevi, vairāk varbūt kā jebkad. Opera, tas bija viņa sapņu lauks, tas bija viņa darbošanās visideālākais laukums, kurā viņš varēja piepildīt savas ieceres. Viņš metās visur citur, viņš metās visādos projektos, viņu sāka aicināt vairāk kā režisoru uz ārzemēm, un tas nozīmē, ka viņš mazāk bija Latvijā. Viņš arī centās veidot to Baltijas festivālu [Baltijas muzikālās sezonas], kas sāka startēt Jūrmalā, viņš pielika savas pūles tur. Vārdu sakot, viņš meklēja, kur likt savu radošo enerģiju, un tādā ziņā viņš bija ārkārtīgi straujš, apsviedīgs, bet personīgi, protams, tas viss viņam iesita ļoti dziļi.
Viņš arī smagi saslima, un, domāju, tam bija saistība ar šo viņa biogrāfijas faktu. Ar Zitu Kaminsku izveidojām filmu [LTV dokumentālā filma "Žagari"] par brāļiem Žagariem. Andrejs Žagars vēl mūža nogalē, kad viņam patiesībā bija jau skaitītas dienas, joprojām apcerēja, kā viņš piedalīsies konkursā uz operas direktora amatu un stāstīja par saviem plāniem operas attīstībā.
Andrejam piemita viena fantastiska īpašība, kas ir cilvēkam ļoti, man liekas, no augšas – viņš nekad īsti neerrojās par to, kas nav noticis, vai to, kas nav sanācis. Viņš varēja ātri uzliesmot, ārkārtīgi skarbi saskaisties, bet viņš neprata turēt dziļu aizvainojumu, viņš vienmēr domāja uz priekšu pat ļoti grūtās situācijās. Un tad arī, kad viņa veselība bija tik apdraudēta, viņš centās visu laiku domāt uz priekšu. Mēs bijām dažos ārzemju braucienos kopā, arī viņa pēdējā periodā, vienmēr Andrejā jutu to garīgo spriegumu un vēlmi atkal kaut ko atklāt un darīt. Viņš bija radošs, viņš bija dzīves mākslinieks.
Sakiet lūdzu, Andreja Žagara Kultūras atbalsta un veicināšanas fonds, ar ko tas nodarbojas, kas ir tā galvenie mērķi un uzdevumi?
Galvenie uzdevumi ir uzturēt Andreja vārdu kultūrapritē tiem, kam šis vārds ir nozīmīgs, un iepazīstināt arī citus. Ir pagājuši vairāk nekā trīs gadi, kopš Andreja nav. Bet mums ir prieks, ka šie koncerti, ko mēs rīkojam ar nosaukumu "Draugi Andrejam Žagaram", ka viņi jau ir pārvērtušies par, cerams, labu tradīciju. Augstas kvalitātes opermūzika, augstas kvalitātes operas svētki, es teiktu. Svētki, tas vārds, kas varbūt visvairāk piederēja Andrejam. Domāju, ka būtu svarīgi izveidot grāmatu par viņu, ir ārkārtīgi daudz materiālu.
Edīte Tišheizere raksta šo grāmatu.
Edīte pazīst Andreju vairāk nekā četrdesmit gadus, tāpat kā es viņu pazīstu vairāk nekā četrdesmit gadus no agras, agras jaunības. Un viņa daudz ko zina un saprot šajā neparastajā dzīvē. [..] Tas, ko Andrejs vienmēr sapņoja - strādāt ar jauniem cilvēkiem, un viņam tas izdevās. Andrejam piemita unikālā spēja atklāt jaunus talantus.
Liepājas "Lielajā dzintarā", kur noritēja jūsu teātra autordziesmu koncerts, notika arī Liepājas Simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncerts jau ar jauno galveno diriģentu Gunti Kuzmu pie diriģenta pults, tur tika pirmatskaņots jūsu īpašais trīskāršais darbs "Bērnības taureņu dejas", kas ļoti neparastam sastāvam rakstīts: pie klavierēm bija Reinis Zariņš, pie ērģelēm Iveta Apkalna, un flautu spēleja Dita Krenberga. Kā jums ienāca prātā šis savdabīgais salikums, kas īstenībā mūzikas vēsturē nav bijis?
Paldies par tik interesantu jautājumu! Patiesībā, ja tad, kad tā ideja ienāca prāta, es būtu zinājis, par ko man izvērtīsies tas 17. septembra vakars, tad es būtu drusciņ noraustījies [smejas]. Ideja rakstīt "Bērnības taureņu dejas" radās, tad tas tā nesaucās, vienkārši bija ideja rakstīt tāda veida koncertu pēc mana klavierkoncerta pirmatskaņojuma pirms kādiem pieciem gadiem, gadījas klāt Iveta Apkalne, Reinis Zariņš to klavierkoncertu spēlēja. Tad viņi abi saka, zini, vajadzētu, ka tu uzraksti mums abiem diviem kopā kaut ko ar orķestri. Es tā vieglprātīgi piekritu. Saku: jūs esat fantastiski, es jūs abus divus ļoti mīlu, un es centīšos to darīt, cik labi vien es varu. Tad, nezinu no kurienes, atnāca Dita Kreinberga un teica, ka viņai arī tur vajadzētu būt. Teicu, jā, labi, lai tā būtu [abi smejas]. Bet tam bija jānotiek marta sākuma, šim pirmatskaņojumam, divas dienas pirms pirmatskaņojuma saslima Guntis Kuzma ar kovidu, to nācās atcelt. Un tad šīs vasaras vidū es aptvēru, ka divi šie koncerti startēs vienā vakarā… Nodomāju, kā Erika Ādamsona dzejolī, ka Dievs Kungs ar mani spēlējas.
Reinis Zariņš teica, ka "Bērnības taureņu dejas" aptver visu bērnības izjūtu spektru no visdramatiskākajām līdz visgaišākajām. Kas jūsu bērnībā bija tas visdramatiskākais un visgaišākais?
Tas laiks nebija viegls, es augu dažādās ģimenēs, var teikt. Es augu gan pie savas mammas, tad mammai radās cita ģimene. Tad augu pie mammas māsas, savas krustmātes un arī krusttēva. Jāsaka, ka šie divi cilvēki, īpaši krustmāte, tā man bija dzīves lielā laime, jo bez viņas es nebūtu izveidojies, nebūtu beidzis tās skolas, kuras man laimējās beigt. Viņa man nostājās kā vistuvākais cilvēks. Un tās tādam mazam septiņus, astoņus, deviņus gadus vecam puikam ir diezgan lielas pārvērtības, šī apstākļu maiņa. Sākumā varbūt bija domāts, ka es tur būšu tikai kādu brītiņu, krustmātes ģimenē, pēc tam izrādījās, nē, tas ir uz visiem laikiem, uz visu mūžu. Tāpēc gadiem ejot un skatoties atpakaļ; arī brīnišķīgs notikums – esmu kristīts Ziemassvētku vakarā Strenču mazajā, skaistajā baznīcā, un tieši mani krustvecāki bija tie, kas mani turēja uz rokām... Te viss savijās kopā, un es nodomāju, ka man ir jāuzraksta tas koncerts par šīm atmiņām. Ne krusttēva, ne krustmātes nav šajā pasaulē, bet es to veltīju viņiem. Tāpēc tas skaņdarbs ir pilns gan ar tādu laimes sajūtu, gan nostalģiju, gan skumjām, gan arī varbūt tādām reibinošam prieka atmiņām, kas ir tikai bērnībā.
Artur, ko šajā rudens bagātīgajā piedāvājumā jūs liksiet klāt no savas puses, ko mēs vēl varam no jums gaidīt?
Es esmu uzņemies dažus lielus darbus, kurus es centīšos veikt.
Dzirdēju, ka top filma par tango.
Jā, filma jau tagad ir faktiski pabeigta. Tā ir Itālijas un Latvijas kopražojuma dokumentālā filma "Tango for life" – "Dzīves tango". Man šīs filmas žanru ir pat grūti definēt, tāpēc ka es kaut kādā mērā tur piedalos kā aktieris (smejas)...
...Kaut gan tā ir dokumentālā filma!
Jā. Nekad nebiju domājis, ka iesaistīšos tādā lietā, bet tas ir interesanti. Filma ir par to, ka skan mans simfoniskais tango un to ir padzirdējuši Itālijā viens pāris, vīrs ar sievu, kuri aizraujas ar tango dejošanu. Savukārt es, uzzinot viņu dzīves situāciju, pievēršos tam, lai ar viņiem satiktos. Vīrs jau astoņpadsmit gadus ir slims ar parkinsona slimību, principā tas ceļš ir skaidrs, jo slimība īsti ārstējama nav. Bet arī viņa ārsti uzskata, ka šī viņa tango dejošana, tas, ko tango no viņa prasa: kustību koordinācija, spēja sevi pārvarēt visu laiku un likt sev fiziski darboties, darboties ļoti sarežģīti kustību ziņā, ka tas spēj aizkavēt šo slimības gājienu viņa organismā. Un kopā ar sievu, kura ir tango kursu vadītāja, viņi spēj šo parkinsonu bremzēt, un tas ir tas medicīniskais aspekts, bet otrs aspekts ir tas, ka viņi ir ārkārtīgi gaiši, sirsnīgi un atklāti cilvēki pret pasauli un es viņiem rakstu jaunu tango, kuru dejot.
Ceru, ka šo tango varēs dzirdēt arī kādā koncertā?
Jā, viņš ir atsevišķi kādas piecas minūtes, es viņu saucu par savu mazo tango [smejas].
