"Tas, cik daudz naudas mēs šajā kampaņā saziedosim, tiešā veidā ietekmēs to, cik ilgi metastātiskas melanomas pacienti dzīvos – tas šobrīd ir dzīvības un nāves jautājums," uzsver melanomas pacientu atbalsta biedrības "Soli priekšā melanomai" dibinātāja un vadītāja Olga Valciņa. "Visai reti mums gadās iespēja vienlaikus baudīt gan koncertu, gan palīdzēt glābt dzīvības. Sondra Zaļupe ir mūsu ziedojumu kampaņas seja, bet tieši viņai šīs zāles ir vajadzīgas visvairāk – tieši Sondras dzīvība šobrīd ir apdraudēta."
Pati Sondra Zaļupe neslēpj: "Ir ļoti savādas izjūtas, jo tas viss ir par mani… Esmu tas cilvēks, kurš pilnībā atkarīgs no jebkuras jūsu darbības, jebkura jūsu lēmuma – eiro, labas domas… Palīdz tiešām jebkas!
Man ļoti patīk teikums, ka palīdzēt ir viegli. Tas tiešām nav grūti – jūs nespējat iedomāties, cik daudz pacientam var dot cilvēku klātbūtne.
Ikdienā, protams, tā ir ģimene un draugi, bet vienlaikus tie ir arī nepazīstami cilvēki – enerģija, ko mēs visi kopā varam radīt, jau ir puse no uzvaras. Tā ka ļoti ceru, ka 3. decembrī būs pilna zāle un mēs kopā varēsim radīt fantastisko sajūtu – palīdzēt ne tikai man, bet arī citiem melanomas pacientiem, kuri varbūt nav tik drosmīgi kā es, varbūt nerunā par šīm lietām, bet katram ir savi iemesli, kādēļ viņš kaut ko dara vai nedara. Es šo uztveru par savu cīņu, savu misiju un ticu, ka kopā mēs izdarīsim ļoti daudz labu lietu."
Zaļupe arī stāsta, ka šobrīd sākusi lietot imūnterapiju. "Pirmā deva bija diezgan grūta un blaknes bija jūtamas, bet pēc otrās jūtos labi, varu funkcionēt un priecāties par dzīvi.
Cik labi, ka ir tādas zāles, cik laba iespēja tā man ir turpināt iesākto un cik žēl, ka man vajadzīga nauda, lai šīs zāles iegādātos. Un cik žēl, ka man jālūdz palīdzība līdzcilvēkiem, lai viņi šo naudu saziedo.
Es jūs visus ļoti gaidīšu 3. decembrī."
Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" Sondra Zaļupe atklāj, ka tieši mūzika bijis viņas glābiņš visā šajā periodā: "Ielieku austiņas un pilnībā atslēdzos no visām problēmām. Arī nākot uz preses konferenci, klausījos mūziku, lai uzsūktu to miera un mīlestības sajūtu. Cik tas man sanācis, tas ir cits jautājums, bet – jā, tā ir mūzika, kas palīdz, un dzeja. Dzeja atnāk periodiski – kaut ko pierakstu, kaut kādas sajūtas. Tas viss krājas mapītēs. Šobrīd ikdienā strādāju arī ar vizuālo mākslinieku – vizuālā māksla man ir kaut kas jauns, bet jūtu, ka
visas radošās lietas mani glābj no birokrātijas, ikdienas pelēcības un bēdīgām lietām."
Sondra stāsta, ka viņai patīkot ļoti dažāda mūzika: sākot no ļoti meditatīvas un beidzot ar "smago mūziku". "Citreiz vienkārši vajag to enerģiju uzkurbulēt! Pēdējā laikā mani ļoti uzrunā Stīvs Reihs – vakarā, kad gribas atslēgt domas, ļoti palīdz monotonās vibrācijas."
Šobrīd Zaļupe sadarbojas ar grafiti mākslinieku. "Vasarā un rudenī apgleznojām pieturas: sākumā tas bija sociāls projekts, bet tālāk jau izveidojās kā pasūtījuma projekts – ļoti ceram, ka pavasarī varēsim turpināt un apgleznot kādas pieturas arī Rīgā.
Pati šobrīd aizraujos ar fotografēšanu un filmēšanu. Mēģinu rast projektus, cilvēkus un notikumus, kas man rada prieku."
3. decembra koncertā Lielajā ģildē muzicēs ļoti raiba kompānija: dziedātāji Linda Leen un Daumants Kalniņš, vokālā grupa "Latvian Voices", pianists Andrejs Osokins, saksofonists Kārlis Vanags, sitaminstrumentu ansamblis "Perpetuum Ritmico", dejas māksliniece Alise Putniņa, LNSO sitaminstrumentu ansamblis, LNSO mūziķi un Latvijas Radio bigbenda mūziķi.
"Man ir prieks par visiem! Ļoti priecājos, ka atsaucās tie mani mīļie, ar kuriem man bijis kāds kontakts, ļoti priecājos par "Latvian Voices", jo ar šīm meitenēm ilgus gadus esam darbojušās kopā – ir jauki, ka savējie apkārt. Linda Leen, protams, un "Perpetuum Ritmico" – ir ļoti daudz mīļu un foršu cilvēku.
Taču liels prieks arī par tiem, kuri vienkārši atsaukušies, par kuriem ir pārsteigums – piemēram, Andrejs Osokins līdz šim īsti nav bijis manā draugu lokā, un es ļoti priecājos par viņa piedalīšanos.
(..) Saņemu nepārtrauktu atbalstu – gan no tiem, kuri bijuši līdzīgās situācijās, gan no tiem, kuri nav bijuši šādās situācijās. Kad pirms konsīlija sēdēju Gaiļezerā, man pienāca klāt kāda sieviete, kura teica – šobrīd ar vīru ejot cauri šim stāstam, bet viņi ļoti seko līdzi arī manam liktenim, un esmu malacis – lai tikai turos. Un tas iedod tik ļoti daudz – ka ir cilvēki, kuri man tic un saka – viss ir forši, dari tikai! Protams, pilnībā pieņemu, ka daudzi domā, ka esmu sajukusi prātā... Bet man tas nerūp. Koncentrējos uz tiem, kam varu palīdzēt, kurus es iedvesmoju, jo tas ir vislabākais, ko varu izdarīt."
Sondra Zaļupe smej, ka pie visa esot "vainīga" Olga Valciņa: "Viņa mani uzaicināja, atrakstīja "feisbukā" un teica, ka viņa esot ļoti kautrīga, bet gribot parunāties. Satiekot Olgu, sapratu – jā, tas ir spēks... Teicu – tas vienkārši ir jādara.
Olgai ir vajadzīgs piemineklis, jo tas, ko viņa dara… Es varu būt biedrības un akcijas vizuālais atbalsts – seja, kāja vai roka, bet tā informācija, kas ir Olgai, un tas spēks, ko viņa šobrīd virza – tas ir apbrīnojami.
Cik labi, ka mums ir tādi cilvēki! Olga mūs visus ļoti izglīto, un tas ir nenovērtējami..."
