Andrejs Korobeiņikovs dzimis 1986. gadā Maskavas apgabala Dolgoprudnijā. Piecu gadu vecumā sācis spēlēt klavieres. 2006. gadā pabeidzis Maskavas Valsts konservatoriju, pēc tam tās aspirantūru. Ieguvis grādu arī Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā. Paralēli ieguvis augstāko juridisko izglītību – 2003. gadā absolvējis Eiropas Tiesību universitāti "Justo" Maskavā, 2004.-2007. gadā mācījies Maskavas Valsts universitātes aspirantūrā, taču nav to pabeidzis.
Daudzu starptautisko konkursu laureāts. Uzstājies vairāk nekā 40 pasaules valstīs. Latvijā muzicējis ar Nacionālo simfonisko orķestri un kamerorķestri "Kremerata Baltica".
Ierakstījis albumus ar Skrjabina, Šostakoviča, Bēthovena, Elgara, Grīga skaņdarbiem. Tos izdevušas ierakstu kompānijas "Olympia", "Classical Records", "Mirare", "Naxos". Albumi ar Skrjabina ("Mirare", 2008) un Šostakoviča ("Mirare", 2012) skaņdarbiem ieguvuši "Diapason d’Or" un "Diapason découverte" balvas, kā arī žurnāla "Le Monde de la musique" balvu "Choc".
"YouTube" ir video ar mazo Andreju. Baltais krekls ideāli izgludināts, taču bikses ar bikšturiem ir acīmredzami īsas. Kad kamera notver bērna kāju uz pedāļa, iekšā viss sažņaudzas: baltas zeķītes, lupatu zābaciņi. Viņš jau aizsniedzas līdz pedālim. Viņš jau uzvarējis pirmajā starptautiskajā konkursā. Šis kadrs noteikti iekļūtu biogrāfiskā Holivudas filmā. Un tas visdrīzāk iekļuva pirmajā par Andreju uzņemtajā televīzijas sižetā, kad viņš jau bija nedaudz vecāks. Sižetā par laureātu bezpajumtnieku.
Māte, kas bija beigusi vienu no prestižākajām tehniskajām augstskolām pasaulē – Maskavas Fizikas un tehnikas institūtu, pēc mācībām negribēja strādāt slepenā objektā, bet arī dzimtajā ciemā neatgriezās. Audzināja dēlu viena, vadīja pulciņu un strādāja par naktssardzi pionieru pilī Piemaskavas pilsētā Dolgoprudnijā; tur arī Andrejs gāja mūzikas skolā un tur viņi – nelegāli – dzīvoja. Sešu gadu vecumā Andrejs iestājās Maskavas Valsts konservatorijas Centrālajā mūzikas skolā un brauca uz to patstāvīgi – ar elektrovilcienu līdz Maskavai, pēc tam ar metro, pēc tam gāja kājām. Naktīs spēlēja tukšā zālē, pieteica pats sevi – uzstājas tautas skatuves mākslinieks, starptautisko konkursu laureāts Andrejs Korobeiņikovs, Padomju Savienība! Un pēc tam, pabeidzis, pats sev arī aplaudēja.
Dienā bija kaut kur jāatrodas. Andrejs atradās reizēm Lielā teātra bērnu korī, reizēm slavenajā Borisa Pokrovska Kameroperā (deva lomas!), mācījās spēlēt balalaiku, bajānu, vijoli, sacerēja estrādes dziesmas. "Biju nesistēmas cilvēks," viņš smejoties atceras. "Man, sākot no pirmās klases, Centrālajā mūzikas skolā bija kaut kādas problēmas."
Bet septiņu gadu vecumā viņš uzvarēja pirmajā konkursā – nelielā, taču starptautiskā. Savukārt astoņu gadu vecumā sniedza to pašu interviju kameras priekšā. Un bez kāda slēpta nolūka pastāstīja, ka viņam ar mammu nav, kur dzīvot. Telekompānijas saimniece Irēna Ļesņevska par savu naudu nopirka viņiem dzīvokli.
Tās nav pasakas beigas, tas ir tikai sākums pārsteidzošai biogrāfijai, kurā varonis, pārlecot klasēm, 12 gadu vecumā iestājās Eiropas Tiesību universitātē "Justo" Maskavā, jo sapņoja aizstāvēt cilvēku tiesības, 15 gadu vecumā kļuva par Maskavas Valsts konservatorijas studentu un Maskavas Valsts universitātes aspirantu, bija publikas mīlulis Čaikovska konkursos – un, šķiet, vienīgais dalībnieks šo konkursu vēsturē, kuru – tā baumo – no snaudas pamodies žūrijas priekšsēdētājs pārtrauca minūti pirms programmas beigām, automātiski slēdzot ceļu uz finālu: reglaments! Ovācijas, kuras pēc tam Andrejam sarīkoja zāle, turpinājās septiņas minūtes.
"Skaidrs, ka tad, kad daudz kam esi izgājis cauri, tu saproti šīs nīcīgās pasaules sīkumainību. Un ka dzīvot un izdzīvot var gan šā, gan tā. Bet galvenais ir būt laimīgam pilnīgi dažādos apstākļos," viņš saka.
Jau astoto gadu pēc kārtas Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris rīko vasaras festivālu "LNSO vasarnīca", kas pulcē skatītājus uz rūpīgi izmeklētām mūzikas programmām. Šogad festivāls no 19. līdz 21. augustam notiks Ventspilī, koncertzālē "Latvija". Festivāla īpašie viesi būs Kanādas operdīva Emīlija D’Andželo, pianists Andrejs Korobeiņikovs un par popmūzikas princi dēvētais Šons Nikolass Sevidžs. Pie diriģenta pults stāsies Andris Poga, Guntis Kuzma un Ainārs Rubiķis. Tradicionāli festivāls plāno īpašu programmu bērniem un jauniešiem – vismazākos klausītājus LNSO aicina uz mūzikas meistarklasi, kā arī uz pasaku visai ģimenei "Kaķpēdiņu skola". Jauniešiem sagatavota īpašā izrāde – laikmetīgās dejas uzvedums "Tīklā", kurai mūziku sarakstījis komponists Rihards Zaļupe. Uzveduma dramaturgs ir Artūrs Dīcis, horeogrāfe – Liene Grava, bet vizuālo risinājumu piedāvā Līga Zepa.
Maša Nasardinova: Jurists, autortiesību speciālists, esperanto pratējs, Sanmarīno Zinātņu akadēmijas mūža loceklis, Viktora Coja cienītājs, mazliet dzejnieks, mazliet saksofonists, kvēls futbola līdzjutējs. Tas viss taču ir patiesība?
Andrejs Korobeiņikovs: Jā, tomēr kaut kas no šī saraksta noveco, intereses pakāpeniski mainās. Pēdējo reizi stadionā biju sen, tāpēc par kvēlu mani grūti saukt, es jau praktiski vairs nesekoju pat Čempionu līgai… Taču vienalga, kad redzu, ka "Spartak" skrien uz priekšu, man iekšā kaut kas nodreb (smejas)… Acīmredzot puikām kaut kas tāds izveidojas bērnībā – ka vajadzīga komanda, kurai tu jūti līdzi. Un tas paliek ar tevi visu mūžu. Turklāt "Spartak" līdzjutēju masa man ir sveša, tā ir kā savdabīga armija, es neesmu gatavs tik saskaņoti un vienprātīgi kliegt… Tāpēc "Spartak" man ir 90. gadu "Spartak", manas bērnības "Spartak". Toreiz tas bija klubs ar savu stilu, bet, kad jebkurā darbības veidā kāds mēģina panākt savu stilu, tas vienmēr piesaista un atstāj starojumu uz ilgu laiku, pat ja bijuši kaut kādi negludumi un trūkumi.
Kam vēl jums nav žēl tērēt laiku? Neskaitot mūziku, protams.
Ja neskaitot mūziku, tad komponēšana droši vien neskaitās?
Esat sācis rakstīt mūziku?
Gan gribas, gan mazliet pietrūkst drosmes… Man ir tuvi draugi komponisti, es zinu, cik tā ir nopietna lieta… Taču arī saprotu, ka
kāda daļa manas mūzikas jau patiešām ir radusies un laužas ārā, tā ir jāatlaiž, lai tā sāktu dzīvot atsevišķi, citādi tā turpinās riņķot galvā.
Bet, ja ne mūzika, tad man šķiet, ka kādreiz izdarīšu kaut ko literāru. Mani daudzi ir slavējuši un slavē par kaut kādiem īsiem aprakstiem, es jūtu, ka manī iekšā kaut kas briest… Bet prakse arī, protams, ir nulle. Tāpēc – "šķiet", "iespējams", "kādreiz". Lieta tāda, ka manos mīļākajos sacerējumos it kā ir atspoguļota viena vai vairāku varoņu dzīve, bet galu galā tev priekšā nostājas visa laikmeta aina. Kā Grosmana "Dzīvē un liktenī", piemēram. Lai kaut ko tādu radītu, vajadzīga literārā pieredze, jābūt tik tālredzīgam – kādas kārtis atklāt uzreiz, kādas ne… Rakstnieki vispār ir satriecoši cilvēki, ļoti gudri.
Un droši vien gribas atgriezties Antarktīdā.
Es jau reiz tur esmu bijis, arī iznāk, ka tas nav par mūziku, bet bija, arī pateicoties mūzikai. Spēlēju privāto koncertu aviokompānijai "Lufthansa", turklāt tas notika "Konzerthaus Berlin" Lielajā zālē, – daļa mana honorāra bija biļete uz jebkuru vietu pasaulē, kā viņi bija skaisti uzrakstījuši. Taču – zināmā termiņā. Es ilgi lauzīju galvu, kurp man doties. Bija acīmredzami, ka jāizvēlas vieta, uz kuru neiznāks lidot uz vieskoncertiem. Pieņemsim, es neesmu bijis Jaunzēlandē, taču ceru, ka uz turieni mani kādreiz var uzaicināt. Tātad tas tiek atmests. Es domāju par Himalajiem, Butānu… Bet pēc tam nejauši satiku cilvēku, francūzi, kurš profesionāli nodarbojas ar ceļojumiem, un pajautāju, kā cilvēki nokļūst līdz Antarktīdai. Un, kad es tur nonācu, tas aizēnoja pat Kamčatku ar tās neprātīgo skaistumu, kurp es arī, protams, biju devies, lai sniegtu koncertu…
Bet Antarktīda… Tur ir absolūti citāda daba, citāds gaiss, citāds viss. Antarktīdas pussalā, kur es biju, visi iemītnieki ēd krilus, tur izveidojies kaut kas līdzīgs paradīzei. Kopiena, kas atradusi kaut kādu iekšējo līdzsvaru. Tas ir kā stepē, kur ir noteikts augu skaits, nosacīti runājot, simt vai divsimt sugu, kas sadzīvo cita ar citu un neielaiž svešiniekus. Lūk, arī Antarktīdā ir līdzīga situācija – zvēri un putni savā starpā nenaidojas, cilvēku nepazīst un nesaprot, ka tas ir bīstams, plēsīgs, šausmīgs radījums. Tu tur staigā starp putniem kā vēl viens putns; pingvīns vairāk interesējas par tavu fotoaparātu, no kura skan klikšķi, nekā par tevi, – tas tā ir, kamēr tu neaiztiec viņa ligzdu. Un tu pēkšņi nokļūsti tādā mūžsenā, pirmatnējā pasaulē, kur visi it kā ir vienlīdzīgi. Pārsteidzoša, maģiska izjūta, kāda ne tuvu nebija ne Kamčatkā, ne Āfrikā, vispār nekur.
Domāju, ka katrs, kurš bijis jūsu koncertos, teiks – šis pianists nevienam nav līdzīgs. Ja drīkst, es pajautāšu, kā ir: vai jums tas ir principiāli svarīgi – lai izpildījuma veids nebūtu līdzīgs citiem, būtu unikāls? Vai pie tā strādājat, to kultivējat?
Nē, protams, tas izdodas pats no sevis. Mana metode ir diezgan vienkārša. Droši vien tādēļ, ka es agrāk dzīvē biju romantiķis (arī tagad turpinu ticēt visādām transcendentālām lietām), man kādā brīdī kļuva svarīgi – kas gan tā bija par enerģiju, kas atnāca pie komponista, kura mūziku es spēlēju. Visvairāk atmiņā palikušie brīži uz skatuves – labākie vai ne labākie, nezinu, pareizāk būtu par to jautāt publikai, ir tie, kad tu aizmirsti, kā tevi sauc, un izej tādā brīvības līmenī, kad rokas pašas spēlē, bet tu tikai nedaudz vadi – lūk, tagad mazliet pa kreisi, bet tagad mazliet pa labi, te būs šī tēma, te atkal šo balsi izcelsim… Tas burtiski ir analogs dievišķajai spēlei, kuru mācīja Skrjabins.
Te atmiņā nāk frāze, kuru pateica kāds no teātra darbiniekiem, – spēlē svēti vai vācies ārā.
Jā, varbūt šie svētās spēles brīži tev nav bijuši ilgi, taču, ja tie tomēr ir bijuši, tu saproti, ka spēlēt vajag tieši tā. Nevis tiekties uz kaut kādu muzejisku teksta reproducēšanu, kuru vairo mūsu pašreizējā vispasaules sistēma. Tā, protams, ir ļoti saskaņota sistēma, tā ir pacēlusi izpildījuma tehnisko potenciālu kaut kādos kosmiskos augstumos, – ļoti daudzi izpildītāji tagad spēlē tehniski ļoti augstā līmenī. Tomēr kļuvis mazāk personību. Tādēļ, ka daudzi jaunie mūziķi ir spiesti piedalīties lielā skaitā konkursu, bet konkursos sēž akadēmiju pasniedzēji, kuri kursē no viena žūrijas sastāva uz citu, tad pats mūzikas standarts gribot negribot kļūst ļoti akadēmisks.
Skaidrs, ka tas mums ir patiešām nepieciešams – iziet akadēmisko skolu. Taču, kad tu izej pie cilvēkiem, pie publikas, pirmām kārtām jāmēģina nodot, pārveidot ar visu savu mūziķa pieredzi to, kas nācis no augšas komponistam. Un, tā kā jau esmu nokodis no šī ābola, man gribas šajā virzienā attīstīties arī tālāk. Nekādas īpašas vēlmes būt citādam te nav. Kaut ko es spēlēju pilnīgi tādā garā kā visi, jo tā dzirdu, bet kaut kas iet pilnīgi pa citu ceļu, un nesaproti, kāpēc. Tas nav atkarīgs tikai no manis.
Lūk, par publiku. Vai tā jums vispār ir vajadzīga? Vai arī naktī zālē, vienatnē ar instrumentu jums ir interesantāk, ērtāk?
Tās ir dažādas lietas. Naktī zālē – tā, protams, ir brīnišķīga pieredze. Taču, ja ir zāle un ir publika, iekšā rodas kaut kāds mugurkauls, kaut kāds kamertonis. Tu izej nevis vienkārši spēlēt. Tev it kā kaut kas jārada, kaut kas jānodod cilvēkiem. Kad sēdi viens pats vai, pieņemsim, ir ieraksts studijā, nez kādēļ šī izjūta nekad nerodas. Tu centies, tu varbūt pat lidinies mākoņos, bet šī mugurkaula nav. Tu neuzņemies atbildību par cilvēku laiku. Kādā brīdī es domāju – par ko gan vispār ir runa, mūs klausās tikai 4–5% iedzīvotāju, dažās valstīs tie ir tikai pensionāri. Bet pēc tam iedomājos, par cik cilvēkstundām katrs no klasiskajiem māksliniekiem uzņemas atbildību. Tas ir pilnīgi kolosāls skaitlis.
Nekādu citu mūziku taču tik uzmanīgi neklausās. Nevelta divas stundas no dzīves tam, lai sēdētu un vērotu, kādas skaņas rodas uz skatuves. Protams, ka publika ir vajadzīga!
Vai jūs kādreiz esat pircis biļetes uz operu vai uz koncertiem? Uz kādiem?
Pirmkārt uz kaut kādām globālām simfoniskām lietām, par kurām tu jūti, ka tās tev ir vajadzīgas kaut vai pašizglītībai, – lūk, vienkārši tāpēc, ka vajag tās izjust dzīvajā, kļūt par daļu procesa no skatītāju puses. Piemēram, Mālera Astotā simfonija: man ļoti gribējās to paklausīties dzīvajā. "La Scala", protams, biļetes esmu pircis. Uz [diriģentu Juriju] Temirkanovu esmu pircis, vēl pirms mēs sākām spēlēt kopā. Bet kā gan citādi? Ir diži cilvēki, neatkārtojami, kā [pianists Jurijs] Sokolovs, kā [pianiste Marta] Arheriča, ar kuriem neesmu tik labi personīgi pazīstams, – ej un paņem biļeti. Taču skaidrs, ka gadījumā ar lieliem mūziķiem, kurus labi pazīstu, apvainošos, ja man netiks ielūgums (smejas).
Vai esat veicis ar sevi eksperimentu – cik ilgi spējat nodzīvot bez mūzikas? Nevingrinoties, neklausoties?
Ja nav mūzikas, tātad jābūt dabai. Man parasti tā arī iznāk – mūzikas neesamība saistīta ar kādu braucienu. Mūzika vai nu kaut kā aizstāj dabu vai arī tā ir daba. Nesen man ienāca prātā dīvaina doma – iespējams, ka mūzika arī ir skanoša daba, kas vienkārši ir ieguvusi loģiskāku – mūsu, cilvēku, izpratnē "loģiskāku" – formu.
Bet tā – droši vien nedēļu. Pēc nedēļas jau gribas pie klavierēm. Tas arī ir viens no mūsu profesijas bonusiem. No vienas puses, protams, daudz teksta un daudz darba, kas dažkārt pēkšņi uzkrīt uz galvas pēkšņi, negaidīti, dienu pirms koncerta, pat dažas stundas pirms pirmā mēģinājuma, – man tā bija nesen, biju Romā un mani paaicināja aizstāt mākslinieku Rahmaņinova Trešajā koncertā, gadās tādas supersarežģītas lietas. Protams, galvai tā ir liela spriedze.
No otras puses, atbrauc mājās, bet tur tevi gaida klavieres "Bechstein". Tu vari apsēsties klusumā, atvērt notis un spēlēt kaut Freskobaldi, kaut Bulēzu, kaut Šostakoviču, kaut Šopēnu, kaut Bēthovenu, kaut Skrjabinu, aiziet šajā brīnumainajā telpā un gūt neticamu baudu… Ilgi bez tā dzīvot ir smagi. Vajag stipri aizrauties ar vēl kaut ko.
Vai nejūtat saskarsmes deficītu ar citu, neradošo profesiju cilvēkiem? Vai neapstulbstat sarunā ar pārdevēju vai santehniķi?
Tā nenotiek. Īstenībā mani visdažādākie cilvēki uztver kā savējo. Reiz es braucu uz Obņinsku, uz Zinātnieku namu spēlēt koncertu, un, tā kā neesmu liels autotransporta cienītājs, tad iekāpu elektrovilcienā – parastajā, nevis ekspresī, ar visām pieturām. Man pretī sēdēja divi vīri. Maskavā gan ir sastopami visi iespējamie tipāži, taču redzu, ka vīri nav no galvaspilsētas. (Starp citu, biju uzminējis, viņi izrādījās no ziemeļiem, vai nu no Vologdas vai Arhangeļskas). Redzu, ka viņi garlaikojas. Taču uzvedas kā mačo, turas pa skarbo, sarunāties negrib, lai gan es arī nepiedāvāju. Un jau pēc pusotru stundu ilga brauciena viens no viņiem beidzot mani uzrunā: "Uz darbu brauc?" Nodomāju – ar ko esmu sliktāks? "Uz darbu," saku. "Mēs arī uz darbu." Un atkal neko nerunājam. Minūtes piecpadsmit braucam klusumā. Pēc tam viņš saka: "Bet kas par darbu?" Rādu uzvalku, kas iesaiņots stāv uz plaukta: "Lūk, koncertu spēlēt. Bet jūs ko?" – "Bet mēs mežu gāzt." Un viņi man pastāstīja par visādām niansēm, par to, ka egle ir pats nelietderīgākais koks, to grūti zāģēt, tā slikti deg un būvēt no tās labāk neko nevajag. Lieliski parunājāmies.
Vai arī Vladivostokā, kad tur vēl bija mazā vecā lidosta ar neērtajiem zilajiem krēsliņiem. Man vajadzēja no Kamčatkas nokļūt Japānā, un bija kaut kāda ļoti neērta pārsēšanās, kādas sešas stundas jāgaida naktī. Es nodomāju – ko gan man braukt uz pilsētu tādā laikā, pasēdēšu. Kopā ar mani sēdēja ne visai daudz cilvēku, sēdēja arī kāds mana vecuma puisis, gadi divdesmit pieci. Pēkšņi viņš uzrunā mani: "Nu ko? Tu no Nahodkas, vai?" – "Nē jau." – "Tad no Daļņegorskas?" – "Neesmu es no Daļņegorskas, esmu no Maskavas." (Jā, tā bija nepareiza atbilde.) – "Ko tu melo," tas viss protams, papildināts ar necenzētiem vārdiem. "Tu noteikti esi no Daļņegorskas!" – "Bet no kurienes tu ņēmi, ka esmu no Daļņegorskas?" – "Daļņegorskā taču visi ir tādi kā tu!"
Tāpēc man noteikti jāaizbrauc uz Daļņegorsku – paskatīties uz tādiem kā es… Lai gan tādi kā es droši vien daudz kur ir, Itālijā, piemēram. Tur man līdzīgi atgadījies…
Vārdu sakot, cenšos parunāties ar visiem, tad ir ļoti interesanti. Bet visgrūtāk man ir ar matemātikas teorētiķiem.
Kad redzu, ka cilvēkiem smadzenes darbojas tādos augstumos, patiešām apmulstu un nespēju uzturēt sarunu. Jo – kā gan? Lūk, sēž dižs cilvēks, kaut ko risina saistībā ar kādu teoriju, bet es neko par to nevaru pateikt, pat ne piekrist, tikai nopūsties. Tā kā ir arī medaļas otra puse.
Tagad, kad dzīve, teiksim tā, zaudējusi atbalsta punktu, vai jums ir kļuvis svarīgāk, kas ir tie cilvēki, ar kuriem jūs sarunājaties, ar kuriem muzicējat, kuriem spēlējat?
Viss, kas noticis tagad, man ļoti atgādina kādu vēl 90. gados uzņemtu Otara Joseliani filmu, ģeniālo "Tauriņu medības". Īsumā – tajā tiek attēlota mierīgas Francijas pilsētiņas dzīve, kurā viss ir lieliski, brīnišķīgi, kaut kādi krišnaīti, kaut kādas vecas grāfienes, maiznīcas, tirgi, golfa laukumi… Un tikai radio visu laiku fonā runā, ka Tunisijā gājuši bojā desmit cilvēki, ka Jemenā un vēl kaut kur ir karš, un galu galā nelaime piemeklē arī šo pilsētiņu, ļoti, ļoti ātri un pēkšņi, un pēkšņi arī aiziet, nogalinājusi kaut kādas darbojošās personas…
Tomēr XX gadsimts ar visām tā šausmām diemžēl nevienam neko nav iemācījis. Pārsteidzoši… Mēs vai nu esam tuvredzīgi, vai liekulīgi. Ja uzmanīgi seko notikumiem uz zemeslodes (bet sekot tagad vajag tikai tā, kopumā, jo problēmas kļuvušas globālas, tagad katrs šķaudiens atbalsojas pilnīgi citā planētas daļā), kļūs skaidrs, ka asinsizliešana un slepkavības kā notika, tā notiek, pieņemot aizvien lielākus apgriezienus, nav redzams ne gals, ne mala. Un tikai, kad nelaime atnāk kaimiņu ielā, mums šķiet – vai, cik briesmīgi.
Tas patiešām ir briesmīgi. Taču, ja būt godīgam pašam pret sevi, tieši tā arī vajadzēja baidīties un pārdzīvot pirms desmit un divdesmit gadiem, lasot ziņas par nosacīto Angolu, Sīriju, Afganistānu un tā tālāk. Ja apkopo vēsturisko pieredzi, teiksim, manas 36 gadu ilgās dzīves garumā, es redzu, ka viss virzās pa apli, skan visi tie paši argumenti, kādi bija 1995. gadā (atceros vēl no bērnības), 1999. gadā, tādi paši ir tagad. Aizbrauc uz dažādām bijušās Dienvidslāvijas daļām, sāc runāt ar cilvēkiem, un tu ar viņiem it kā esi runājis par vēsturi, bet pēc dažiem gadiem izrādās, ka šī vēsture norisinās tavā valstī un valstī, kura varēja kļūt par tavu, – mans tēvs ir no Ukrainas, vecāki jau sen izšķīrās tieši tā jautājuma dēļ, kur dzīvot turpmāk – Kijivā vai Maskavā…
Un mūzika, man šķiet, ir viena no tām nedaudzajām lietām, kas var cilvēkiem vismaz atgādināt par kaut ko dievišķu katrā no viņiem. Tāpēc jāspēlē visur… Es sākumā kaut ko runāju no skatuves, pēc tam man gāja bojā brālēns, un, lai nenodarītu sāpes daļai ģimenes, es pārstāju kaut ko runāt… Tomēr mūzikai ir jāskan un, ceru, jāsilda un jāapgaismo to dvēseles, kuri to dzird.
Ja nu kādā brīdī kāds no viņiem nenometīs izsmēķi, nenospiedīs pogu, nedos pavēli nogalināt?
Ja kāds noteikti nešaus cits uz citu, tad tie ir klasiskās mūzikas izpildītāji.
