Par savām mājām Cīrulis šobrīd sauc Dāniju. "Pašlaik dzīvoju Olborgā, kas ir maza pilsētiņa Dānijas ziemeļos – tieši šobrīd iegūstu maģistra grādu džeza klavierēs un kompozīcijā, mācoties pie brīnišķīgā pianista, komponista, aranžētāja un improvizētāja Mollera, kurš pats kādu laiku dzīvojis Ņujorkā, tagad dzīvo Kopenhāgenā un ir perfekts mentors man šajā mirklī, jo viņš pats ļoti daudz ir saistīts ar kompozīciju un aranžiju, kas pašlaik ir manas uzmanības centrā," atklāj mūziķis.
Edgaru Cīruli interesē ne tikai džezs tā tradicionālajā izpratnē, bet arī dažādi citi pagriezieni. "Jā, mēģinu dzīvot ar moto, ka visa laba mūzika ir laba mūzika un nešķirot, no kurienes smeļos iedvesmu," atklāj mūziķis. "Pašlaik manas ausis mani ved uz laikmetīgo mūziku, kas rodas šobrīd, un vienlaicīgi – uz renesanses mūziku, kas radusies ļoti sen.
Man ir divi varoņi: Ģērģs Ligeti un Žoskēns Deprē. Viņi nevar atrasties vēl tālāk viens no otra hronoloģiskā izpratnē, bet viņos abos mīt īpaša informācija par skaņu, kas mani saista, vilina un kas man joprojām šķiet aktuāla – ko varētu aktualizēt un pastāstīt caur savu mūziku.
"Ainavisti" bija ļoti svarīga manas dzīves daļa – platforma, uz kuras varēju atsperties, radīt mūziku un skatīties, kas notiek – uzrakstīju kaut ko un skatījos, kā cilvēki uz to reaģē. Neizslēdzu iespēju, ka "Ainavisti" kā nosaukums varētu tuvākajā nākotnē atkal parādīties, bet tad tas būs kas pilnīgi cits nekā līdz šim. Bet šobrīd fokusējos uz konkrētiem projektiem un to izpildījumu – šajā gadījumā tā ir "Aisma". Tā nav pat gluži grupa, "Aisma" drīzāk ir stāsts. Otrs elements manā uzmanības fokusā ir kompozīcija, kurā fokusējos uz savu vārdu, savu individualitāti. "
Mūzika var nojaukt robežas starp žanriem un stiliem, un pat idejām vai cilvēkiem.
"Aisma" tiecas vēl tālāk, nojaucot robežas starp sapņiem un realitāti. Edgara Cīruļa iztēles bagātā mūzika aiznes klausītāju citā pasaulē, stāstot viņam pasaku par viņa paša svarīgāko dzīves daļu — bērnību.
5. decembra koncerta pirmajā daļā izskanēs Edgara Cīruļa komponētais Koncerts klavierēm un bongo, kas sarakstīts īsi pirms "Aismas" tapšanas. Koncerts būs kā muzikāls priekšvēstnesis lieldarbam, kur pasaka satiekas ar mūziku un ilustrācijām. Savukārt koncerta otrajā daļā tiks prezentēta pirmā albumgrāmata no triloģijas "Aisma". Tas ir starptautisks, multimediāls projekts, kurā satiekas mūziķi no Itālijas, Dānijas un Latvijas. Mūziķi atskaņo oriģinālmūziku, kas balstīta Edgara Cīruļa un Jāņa Ločmeļa autorpasakā. Koncertā kopā ar Edgaru Cīruli piedalīsies džeza dziedātāja Arta Jēkabsone, ģitārists Svens Vilsons, flautiste Alise Golovacka, kontrabsists Kenets Dāls Knudsens (Kenneth Dahl Knudsen) un bundzinieks Matiass Fišers-Mogensens (Matias Fischer-Mogensen) no Dānijas, kā arī perkusionists un komponists Federiko Nelsons Fjoravanti (Federico Nelson Fioravanti) no Itālijas.
"Projekts "Aisma" ir vairāku manu ideju realizācija – kopsumma manām pārdomām par mākslu un pārdomām par to, ko nozīmē radīt mākslas darbu vai radīt albumu," atklāj Edgars Cīrulis. "Lai gan esmu izdevis tikai vienu albumu kopā ar "Ainavistiem", jau biju paspējis nogurt no idejas par tradicionālu albumu – tāpēc gribēju pateikt ko citu.
Piemēram, kāpēc mūzika apstājas tikai pie mūzikas? Varbūt vispār tas būtu kaut kas cits – mūzika kā daļa no kaut kā vai izgaismotu kaut ko. Diezgan ātri nonācu pie secinājuma, ka gribu pastāstīt stāstu.
(..) Centrā ir stāsts par meiteni, kura aug kopā ar savu māti un kura cīnās par saprašanu, kas ir realitāte, un kas – sapnis. Sākumā domāju, ka radīšu mūziku animācijas filmai, kura nepastāv. Scenāriju rakstīju kopā ar savu labāko draugu Jāni Ločmeli, bet ar laiku sapratām, ka tā būs grāmata. Pamīšus rakstīju mūziku, rakstīju grāmatu, un izdomāju, ka tai noteikti vajag ilustrācijas, bet nekādā gadījumā negribēju, lai tās vienkārši izskaistinātu grāmatas lapas – gribēju, lai tās ir kā patstāvīgs mākslas darbs. Un rezultātā Patrīcijas Vilsones noformējums ir patstāvīgs mākslas darbs – katra otrā nodaļa ir ar akvareļu krāsu foniem, katrs no tiem gleznots atsevišķi. Katrs elements, kas veido "Aismu", ir patstāvīgs mākslas darbs, bet, visi kopā saplūstot, izgaismo ideju. Pieļauju, ka cilvēki, kuri tikai noklausīsies mūziku, nesapratīs, par ko ir stāsts. Bet tas ir normāli, jo pieļauju iespēju, ka mūzikai jāspēj pastāvēt pašai par sevi, arī nezinot, par ko tā ir."
Mūziķis arī stāsta, ka "Aismu" vēlējies veidot kā radošu platformu tiem cilvēkiem, kuri bijuši iesaistīti projektā – platformu, kurā īstenot savus sapņus, idejas un ieceres.
"Mans mērķis bija ļaut brīvību – hei, tā ir "Aisma"! Dari to, ko tu gribi darīt, un tā, kā tu redzi savu lomu šajā stāstā. To mēģināsim realizēt arī koncertā."
Vai stāsts domāts bērniem vai pieaugušajiem? "Nesen lasīju izcilu recenziju par "Aismu", ko bija rakstījis Dāvis Eņģelis – viņš runā par to, ka šis darbs veltīts bērniem. Es tam gan piekrītu, gan nepiekrītu – es to rakstīju cilvēkam. Jebkurš, kurš to lasīs, no tās paņems kaut ko savu. Jā, rakstīju to arī pieejamu bērnam, jo man liekas – ja tava ideja ir saprotama bērnam, tā ir spēcīga ideja, un to var interpretēt jebkurš. Taču es to nerakstīju ar domu, ka stāsts paredzēts tikai bērniem. Pat neapsvēru domu, kā bērni uz šo reaģēs... Lai gan saturs patiesi ir ļoti tuvs bērnu mērķauditorijai, necentos sevi ierobežot nedz muzikāli, nedz tekstā. Nav nepieciešams vienkāršot valodu, lai uzrunātu bērnu – ja emocija ir skaidra un saprotama, tā nolasās jebkurā gadījumā.
Kad pats biju bērns, man nepatika, ka ar mani runāja kā ar mazuli, uzsvērti mīļi – gribēju, lai mani uztver tāpat kā pārējos.
Gribēju būt daļa no kompānijas, kurā atrados, tāpēc to pašu piegājienu pielietoju, rakstot "Aismu"."
Vai arī Edgaram Cīrulim šķiet, ka bērnība ir cilvēka svarīgākā dzīves daļa?
"Man mājās ir viena melnbalta bilde, kurā vienu roku esmu uzlicis uz "Casio" sintezatora, bet ar otras rokas pirkstiņu urbinu degunu... Ļoti piemērota poza trīsgadīgam jauneklim," jautri saka Cīrulis.
"Man pašam vissvarīgākais no bērnības šķiet izjūta par nebeidzamajām iespējas, tas, kas notiek bērna prātā. Bērns īsti "nefiltrē" – ja viņš kaut ko izdomā vai jūt, viņš reaģē ļoti impulsīvi, ļoti spēji. Visi notikumi, kas notiek apkārt, veido viņa izaugsmi. Tāpēc ir tik ļoti svarīgi, lai šis periods būtu pilns ar iespējām, brīvību, pārsteigumiem, un netiek regulēts – jo regulācija var ļoti spēji apgriezt spārnus tavam īstajam aicinājumam. Viena no "Aismas" svarīgākajām mācībām – pieļaut iespēju, ka šis bērns, kurš aug, patiesībā jau zina, kāds ir viņa iekšējais kods, kas viņš vai viņa būs, un galvenais, ko vecākiem darīt – vērot un mēģināt atbalstīt, pamazītēm ievirzot tajā ceļā, kas ved uz attīstību."
