2019. gadā klajā nācis Lindas jaunākais albums “Aventurine”, kurā džeza mūzikas sastāvam pievienojies arī stīgu kvartets, šādi iekrāsojot albuma skanējumu jo īpaši niansētu, ka iztēlē acu priekšā iemirdzas akmens aventurīna daudzās šķautnes. Savukārt izmēros lielais instruments kontrabass mākslinieces rokās atklājas maigs, dziļš un smalks. Vienlaicīgi Linda ir arī pieprasīta mūziķe improvizētās mūzikas sastāvos, šādi apliecinot savu elastīgumu un spēju piemēroties mirklim. Iespējams, sākumā improvizētā mūzika klausītājiem var šķist grūti uztverama, jo neatbilst ierastajiem šabloniem. Improvizētā mūzika ir dzīves piesātināta.
Aiga Leitholde: Jūs esat iepazinusi dažādas kultūras – pēc izcelsmes esat malaiziete, esat uzaugusi Austrālijā, bet mācījusies Ņujorkā, un tagad spēlējat visā pasaulē. Vai šī atšķirīgā kulturālā pieredze jums dod priekšrocības arī mūzikā?
Linda Oh: Jā, es tik tiešām domāju, ka prasme pielāgoties kādai citai pasaulei vienmēr ir noderīga prasme, arī pieredzes dažādība ir ļoti svarīga lieta.
Mums katram pa reizei jāizbauda šī sajūta ārpus mājām, iepazīstot mums svešu pasauli.
Tas mums dod citu perspektīvu – ļauj atklāj jaunus veidus, kā strādāt ar cilvēkiem, kas nāk no atšķirīgām kultūrām. Neuzskatu šo kulturālo pieredzi par savu priekšrocību, bet novērtēju. Domāju, ka daudzi mūziķi sacīs, ka atrašanās koncerttūrēs viņiem dod daudz pasaulīgāku skatu uz dzīvi, dod zināšanas par to, kā citi cilvēki redz dzīvi. Paplašinot savus sociālos lokus un iegūstot pieredzes dažādību, satiekot cilvēkus no dažādām vietām un kultūrām, strādājot kopā ar šiem cilvēkiem – šīs iespējas es uzskatu par priekšrocību, kas aizved pie atvērtības pasaulei, un tajā pašā laikā arī ļauj novērtēt pasauli kritiskāk, jo tu pasauli vairs neuzlūko no viena, tuvredzīga skatupunkta.
Kā jūs absorbējat šo daudzveidīgo pieredzi savā mūzikā?
Jāsaglabā atvērtība un jāklausās pēc iespējas vairāk, šādi mēģinot pēc iespējas vairāk absorbēt. Mūzika tevi nedaudz testē, aizraujot tevi ar dažādām iespējām. Tāpēc vienmēr labi, ja esi veidojusi plašu klausīšanās paleti, no kuras var izvēlēties to, kas tevi visvairāk vilina un ko vislabāk varēsi iekapsulēt savā mūzikā. Esot mūziķim, daļa no dabiskā mācīšanās procesa ir imitēšana, taču galu galā to visu liekot kopā, ir jāspēj būt pēc iespējas patiesākam pret sevi, nemēģinot būt kādam citam.
Uz pasaules tu vari būt tikai viens tāds, kāda jēga būt kaut kam, kas tu neesi?
Dažādas ietekmes palīdz uzlabot muzikālās prasmes, izskaidro dažādus konceptus un citas lietas, kuras ir ārpus tavas komforta zonas. Manuprāt, īpaši jauniem mūziķiem ir jāapzinās, no kura avota nākusi šī konkrētā ietekme un prasme, un uz avotu arī jāatsaucas. Ņemot vērā to, ka mūsdienās mūzikas dažādi žanri un stili savā starpā saplūst, ir svarīgi zināt to izcelsmi.
Savu muzikālo ceļu esat sākusi kā klasiskās mūzikas izpildītāja. Vai atceraties to brīdi, kad izlēmāt iet savu ceļu un būt komponiste? Jūs varējāt veidot lielisku karjeru, arī esot izcila mūzikas interprete.
Savā bērnībā un tīņu gados trenējoties klasiskajā mūzikā, atceros vienu apstākli, kas mani iedrošināja sākt komponēt – 7 vai 8 gadu vecumā mana klavieru skolotāja man ierosināja rakstīt mazus skaņdarbus. Tas bija ar nolūku, lai veicinātu manu radošumu, bet tajā pašā laikā deva dziļāku izpratni par skaņdarbu formu, melodiju, katram skaņdarbam atšķirīgo, īpašu struktūru. Pamazām sāku saprast visus elementus, kas ir atrodami skaņdarbā, šādi iemācoties skaņdarbu interpretēt arvien labāk. Kad no klasiskās mūzikas pārgāju uz improvizētās mūzikas pasauli, nedomāju, ka bija viens punkts, kad apzinājos – tagad pati sākšu rakstīt savas kompozīcijas. Tā bija pakāpeniska pāreja, mācoties mūziku, izzinot džezu un improvizāciju. Ja tu uz sava instrumenta improvizē, tā lielā mērā ir komponēšana reālajā laikā (mirklī).
Caur improvizēšanu meklējot savu kompozīcijas rāmi – tas mani iedvesmoja kļūt par komponisti.
Protams, procesu ļoti iedvesmoja arī apgūtie džeza mūzikas standarti – to rūpīgi izstrādātas melodijas un aiz tām esošās ritma formas. Īsi sakot – mana pievēršanās komponēšanai bija pakāpeniska pāreja, bet tajā pašā laikā arī kaut kas tāds, kas mani ir interesējis jau kopš bērnības.
Ja mēs paplašinātu to domu par klausīšanās spēju attīstīšanu - varbūt jums ir kādi noderīgi ieteikumi klausītājiem?
Dažreiz mūziku der klausīties, atkāpjoties – definīcijas un spriedumus noliekot malā. Ļaut mūzikai skanēt un ļaut sev mūziku sajust caur ķermeni – it kā, atkāpjoties pāris soļus, vērot gleznu, taču nekomentēt gleznā redzamos objektus.
Atkāpjoties pieņemt faktu, ka mūzikā būs lietas, kuras uzreiz nav nepieciešams saprast vai nevar definēt.
Mūzika nav kā avīze, kura jālasa konkrētā veidā un lai uzzinātu konkrētu informāciju. Mūzikas patiesā nozīme katram atklājas atšķirīgi. Ja reiz ir nepieciešams kaut kas reāls, lai mūziku labāk varētu uztvert, tad iesaku mūziku klausīties, pievēršot uzmanību tās formām un rakstiem. Arī es pati mūziku šādā veidā mēdzu klausīties. Bet jāpatur prātā, ka šablonu meklēšanas cilvēkiem sanāk pavisam dabiski. Mūsu ikdienas dzīvēs mēs racionalizējam lietas, identificējot šablonus. Tomēr iesaku mēģināt mūziku akceptēt kā vienotu veselumu un neuzstādīt sev šo uzdevumu, nelasīt mūziku kā avīzi. Ja tomēr – tad vēro mūzikas formas un to attīstību. Caur mūziku mēs varam mēģināt novērtēt citu perspektīvu un redzēt, ko no tās varam iegūt.
Piekrītu! Mums noteikti jāmācās vairāk novērtēt atšķirīgu perspektīvu un neizdarīt spriedumus pārāk ātri. Citādi dažkārt šķiet, ka esam apsēsti ar mērīšanu un vērtēšanu, bet ne jau par to mūzikā ir stāsts.
Jā, novēro, absorbē un apskaties, ko vari paņemt. Mums ir populārā mūzika, kuru veido liels finansiālais atbalsts, un tāpēc mēs dzirdam popmūziku it visur. Vai vari iedomāties, ja lidostā skanētu Koltreins? Ornets Kolmens un Sesils Teilors ikdienā būtu dzirdami viesnīcas vestibilā? Lietas būtu daudz atšķirīgākas.
Mēs esam pieraduši pie šīs masu kultūras. Tādēļ ir svarīgi izmēģināt jaunas secības - tas ir atsvaidzinoši daudz dažādos veidos.
