Henrieta Verhoustinska: Atvainojiet par tādu naivu jautājumu. Jums otri vārdi ir Reinis un Matīss. Vai jūsu vecāki bija brāļu Kaudzīšu fani?
Andrejs Reinis Zitmanis: Godīgi sakot, es nebiju iedomājies.
Ja?
Andrejs Reinis Zitmanis: Jā, tiešām. Laikam tas tā sagadījies. Es nezinu, būs jāpajautā vecākiem.
Jūs ikdienā lietojat abus vārdus?
Andrejs Reinis Zitmanis: Vairāk tos pirmos. Grupā mums vispār ir izveidojusies cita sistēma, jo vienu brīdi bija ārkārtīgi daudz Kārļu – mums arī basģitārists ir Kārlis, bija arī menedžeris Kārlis. Tad nu mēs visiem Kārļiem izdomājām iesaukas. Beigu beigās Kārlis [Matīss] ikdienā ir kļuvis par Vudiju, iedvesmojoties no režisora Vudija Allena un no basģitārista Allena Vudija.
Vai grupa "Sudden Lights" ir tieši jūsu tandēma lolojums vai arī jūs uzreiz bijāt visi četri – arī Kārlis Vārtiņš un Mārtiņš Matīss Zemītis?
Andrejs Reinis Zitmanis: Es domāju, ka tie bijām mēs visi četri. Man tas bija ļoti liels bērnības sapnis – spēlēt grupā. Es biju tas, kurš procesu sāka bīdīt. Vispirms bija draugi, brālis pievienojās mazliet vēlāk, jo viņš ir jaunāks. No sākuma man bija tā – ko tad tas sīkais te nāk –, bet pēc tam viņš ar savu prasmīgo ģitārspēli visus pārliecināja. Ir bijuši dažādi brīži. Bija laiks, kad mēs vēl dzīvojām kopā un tad radošā sadarbība bija ļoti izteikta – mēs divatā pēc mēģinājumiem mājās vēl stundām slīpējām idejas.
Kārlis Matīss Zitmanis: Uzreiz, kad rodas jauna ideja, var pieklauvēt pie blakus durvīm, parādīt, apmainīties ar viedokļiem.
Andrejs Reinis Zitmanis: Mums ir visvisādi gājis un nevarētu teikt, ka tas ir mans vai mūsu… Dūrei ir pieci pirksti, bet mēs esam četri – četru pirkstu dūre.
Vai jums, kad sagājāt kopā, uzreiz bija skaidrs virziens – melodiskais poproks? Vai arī jūs lauzāties cauri dažādiem žanriem, līdz nonācāt pie šī?
Andrejs Reinis Zitmanis:
Poproks droši vien ir vidusceļš caur mūsu visu muzikālajām gaumēm. Mēs visi esam uzauguši kaut kur netālu no tā –
kādam vairāk rokmūzika, kādam varbūt kaut kas no hiphopa pasaules vai no popa. Mums bija dažādi eksperimenti, un es arī negribētu tagad iegrožot, ka mēs turpmāk taisīsim tikai un vienīgi poproku. Es domāju, ja mums gribēsies, mēs uztaisīsim hiphopu un, ja mums gribēsies, mēs uztaisīsim hārdroku. To brīvību gribētos saglabāt.
Kārli Matīs, tu esi gatavs hārdrokam?
Kārlis Matīss Zitmanis: Mazliet jāiespringst uz to ģitāru, bet, protams, jā.
Kāda bija jūsu koncerttūre pa Latviju? Ko jūs redzējāt, ko piedzīvojāt?
Andrejs Reinis Zitmanis: Mēs redzējām ļoti daudz priecīgu cilvēku.
Un tas jau ir pats skaistākais, ka tu vari aizdoties uz kādu vietu, kur, liekas, atnāks tikai tavi radinieki, bet beigās atnāk vēl kāds cilvēks un mēs viņam uzlabojam dienu.
Vai publika dažādās Latvijas vietās atšķiras?
Kārlis Matīss Zitmanis: Jā, protams, atšķiras. Varbūt jau ir pierasts, ka Kurzemē cilvēki ir mazliet kautrīgāki, mazliet ilgāks laiks ar viņiem jāpavada, lai viņi atvērtos. Bet, es domāju, koncerta kulminācijā visi ir priecīgi, visiem ir patīkamas emocijas, tai skaitā arī mums.
Vai jūs spētu iedomāties pasaules tūri? Vai jūs spētu viens otru tik ilgi izturēt?
Andrejs Reinis Zitmanis: Es par to esmu domājis, it īpaši šovasar, kad vienā vasarā [skaita ziņā] notika visi pagājušā un aizpagājušā gada, un vēl šīgada pasākumi. Koncertu bija tik tiešām daudz. Protams, tas ir pavisam tālu no tā, kā spēlē lielās grupas ar simtiem koncertu gadā, bet es pamazām sāku saprast to, kā… Es kādreiz nevarēju iedomāties, kā tas ir, ka viens otram varētu apnikt vai…
Un tagad tu spēj iedomāties.
Andrejs Reinis Zitmanis: Varbūt ir pienācis īstais vecums, tomēr ir vajadzīgs kaut kāds komforts. Tā braukāšanās var kļūt nogurdinoša. Jebkurā gadījumā es ļoti labprāt ar grupu "Sudden Lights" dotos pasaules tūrē. Tas būtu ārkārtīgi skaisti.
Kārli Matīss, ieraksts vai koncerts?
Kārlis Matīss Zitmanis: Ieraksts.
Tomēr ieraksts.
Kārlis Matīss Zitmanis: Ierakstā, pirmkārt, es varu iespēlēt vairākas ģitāras partijas, koncertā man tomēr ir jāizvēlas tā viena svarīgākā. Un bieži vien ierakstā vēl var ļoti daudz eksperimentēt.
Bet sajūta, kas rodas tikai no publikas enerģijas…
Kārlis Matīss Zitmanis: Jā, tas ir mīnusiņš, kas nekādīgi nav sasniedzams ierakstā, bet, no otras puses, ir patīkami iedomāties, ka kāds to ierakstu klausīsies, dziedās līdzi dziesmām un priecāsies.
Andrej Reini, kā tev ir? Vai tu vairāk dod priekšroku publikai un dzīvajam koncerta garam vai ierakstam studijā, kad visu ir iespējams noslīpēt?
Andrejs Reinis Zitmanis: Man liekas, tas savā būtībā ir neatbildams jautājums. Ja man tiešām ir jāpasaka viens, es teiktu par labu koncertam, jo vismaz man tas ir galvenais iemesls, kāpēc es vispār to daru. Varbūt tas ir diezgan savtīgi. Kaut kādā ziņā mūziķa profesija vispār ir savtīga, jo mēs tomēr darām to, kas mums patīk, un beigu beigās saņemam tās brīnišķīgās emocijas.
Vai jūs šobrīd plānojat jaunas ierakstus?
Andrejs Reinis Zitmanis: Jā, mēs vienmēr plānojam jaunus ierakstus. Tas būtībā ir cikls – līdzīgi kā gadalaiki mainās, tā mums mainās [grupas] dzīves posmi. Mums ir ieraksta posms, mums ir albuma iznākšana, tad koncerti, un tas viss jaukā aplī veļas uz priekšu.
Es noskatījos īsfilmu par to, kā tapa jūs albums "Miljards vasaru", un man radās priekšstats, ka tas notiek tā "easy-peasy" (vieglāk par vieglu), jūs sapulcējaties skaistā vidē, vasarā, brīnišķīgā lauku mājā un ka jūs tā īpaši nepārpūlējaties. Vai tas ir tikai tāds priekšstats?
Andrejs Reinis Zitmanis: Skatoties to filmu, tā tiešām var šķist. Bieži vien viss grūtais paliek aizkadros.
Pie Jāņa Aišpura studijā varēja just to darbu.
Andrejs Reinis Zitmanis: Tas darbs var kļūt ļoti nogurdinošs. Es neatceros, vai tas bija filmā atstāts, kur mūsu kolēģis Kārlis Vārtiņš stāsta, ka šis ir darbs, kurā tu nekad nejūties, ka esi darbā. Mēs visi esam strādājuši dažādos darbiņos, kuros ir tā sajūta – ai, atkal jāiet uz darbu. Šeit, piemēram, gatavojoties tūrei, es aizeju uz mēģinājumu telpu agri no rīta – deviņos –, un desmitos vakarā es attopos, ka jāiet mājās. Visas grūtības nāk caur augstāku mērķi, uz kuru mēs visi kopīgi ejam. Tās grūtības beigu beigās tomēr ir tik patīkamas.
Domājot par jūsu grupas nosaukumu "Sudden Lights", raidījuma "Kultūrdeva" producents Kaspars Zaviļeiskis atrada Dantes Gabriela Roseti dzejoli, kurā "sudden lights" ir kā pēkšņa atskārsme, ka konkrētais mirklis jau ir kādreiz emocionāli piedzīvots. Vai jūsu "Sudden Lights" ir par dežavū sajūtu?
Andrejs Reinis Zitmanis:
Man patīk, ka nosaukumos un dziesmu tekstos vienmēr var atrast kādu jaunu dimensiju.
Šim dzejolim es uzdūros vēlāk – jau tad, kad nosaukums mums bija izveidojies. Es vienkārši intereses pēc gūglēju, vai kaut kas tāds jau nav bijis. Kāda forša sagadīšanās. Par to jau arī ir mūsu grupas nosaukums, ka bieži vien tās pēkšņās, negaidītās lietas ir tās visskaistākās.
Kārlis Matīss Zitmanis: Mēs ļoti ilgi bijām grupa bez nosaukuma. Mēs meklējām nosaukumu, domājām, vai tas ir īstais. Mums bijā vēl kādi trīs četri varianti, bet tad sapratām, ka mēs tiešām esam "Sudden Lights".
Jūs dziedat par vasaru, gaismu, liegiem pieskārieniem – lietām, kas ļauj cilvēkiem mazliet aizbēgt no realitātes. Bet šobrīd pasaulē notiek daudz smagu un dramatisku lietu. Klausoties jūsu mūziku rodas iespaids, ka jūs tas neskar. Vai tas ir sava veida eskeipisms, bēgšana no realitātes?
Andrejs Reinis Zitmanis: Varbūt tas ir ļoti naivi, bet mēs vienmēr esam ticējuši tam, ka, darot to, kas mums patīk un sanāk, mēs varam kaut nedaudz iedot to gaismiņu arī kāda citam.
Protams, par problēmām ir jārunā un mēs nekad neesam centušies izbēgt no tā, bet mūzikā tomēr mēs līdz šim esam centušies saglabāt to gaišo.
Jūsu Latvijas tūres noslēguma koncerts notiks 8. oktobrī kultūrtelpā "Hanzas perons". Kādi viesmākslinieki gaidāmi šajā koncertā?
Andrejs Reinis Zitmanis: Šis koncerts būs mūsu vēsturē lielākais notikums. [Reperis] Zeļģis ir bijis ar mums visos [tūres] koncertos līdz šim, un viņš, protams, būs arī Rīgas koncertā. Mēs drīkstam pačukstēt, ka mums pievienosies arī Māra no grupas "Astro'n'out" un noslēpumainais tēls "ZeBrene", ar ko mums šovasar iznāca dziesma "Pasaule trīc". Būs viesi un būs arī, es teiktu, līdz šim vērienīgākais šovs.
