Skutelis kāpj pāri robežām un atrod veidu, kā uzrunāt arī ar hiphopa kultūru nesaistītus klausītājus. Viņa teksti ir sajūtām piesātināti, un vārdi veido ritma zīmējumu. Skuteļa runa ir tieša un asa, bet, klausoties dziesmas vairākkārt, tās ik reizi atklājas no jauna caur metaforām, kas pašas par sevi ir kā simboli. Skutelis ceļo laikā, ne vien konkrētā dziesmas stāsta ietvaros, bet arī pasaules kultūrās un subkultūrās, gaumīgi savienojot literāro un ielu valodu. Skuteļa un dzīvās mūzikas grupas “Tvērumi” albumus “Audums” (2016) un “Nekad nekur” (2018) vēlētos dēvēt par audiogrāmatām, jo literārā darba kvalitātes ir līdzvērtīgas mūzikas ieguldījumam. Šī saruna ar Arturu Skuteli ir par stāsta veidošanu un mūsu laika izpratnes relativitāti.
Aiga Leitholde: Noklausoties albumu “Lavīna”, pirmā doma – ļoti labs grūvs. Šis ir ļoti dejojams albums. Kā šis grūvs radās? Ar ko tu sadarbojies?
Arturs Skutelis: Ar draugiem, ar kuriem jau vairākus gadus esmu strādājis kopā. Es nevaru muzicēt ar cilvēku tikai tāpēc, ka man patīk viņa mūzika, man vajag arī personīgo kontaktu un apzināšanos, ka dziesmas radīšanas laikā mēs esam vienā lapaspusē. Albumā piedalās bītmeikeri – ansis (Ansis Kolmanis), 181h (Kārlis Kolmanis), Oriole (Uģis Vālodze), NiklāvZ (Niklāvs Sekačs) un Rihards Štrauss. Es mēdzu no bītmeikeriem ņemt tādus bītus, ko varu izmantot kā pamatu – kā paleti, kuru vēlāk studijā piepildīt ar savu darbu kā gleznu. Kad pamats ir uzgleznots, mēs kopā veicam korekcijas.
Vēl albumā piedalās mans draugs un koncertu dīdžejs Dj Vinvins. Dažādus saistelementus mēs ierakstījām kopā ar lielisko aktrisi Agnesi Cīruli. Palīdzēja arī “Tvērumu” dalībnieki, ar repa pantiem pievienojās ansis un Idus Abra.
Runājot par skaņdarbiem, pēc pirmās klausīšanās reizes, šķiet, “Splīns” man vislabāk palicis prātā.
“Splīna” muzikālais pavadījums tapis ap 2009. gadu, varbūt pat vēl agrāk. NiklāvZ man to bītu bija iedevis jau sen, un es nezinu, kādēļ agrāk to nebiju izmantojis. Rakstot “Lavīnu”, netīšām to atradu, un mēs turpinājām darbu. Man nav svarīgi mūziku ievietot konkrētajam gadam raksturīgajās tendencēs, es vairāk skatos tādās laika mērvienībās kā desmitgade, varbūt pat simtgade.
Tas, kā mēs šobrīd uztveram laiku, drīzāk ir mūsu kā cilvēku problēma.
Mūzika ātri kļūst par vakardienas ziņu virsrakstu, lai gan patiesībā desmit gadi attiecībā uz cilvēces vai mākslas vēsturi – tas ir viens mazs mirklis. Ja kaut kas noveco pēc pusgada vai gada, tad, iespējams, tas nebija nekas svarīgs.
Piekrītu! Kad es rakstu par mūziku, arī meklēju tos sākuma punktus – kad un kā tas viss sākās. Ja arī dziesma ir tapusi, piemēram, vienā dienā, tās pamatā gan tieši, gan netieši ir konkrētā laika posmā vai pat visas dzīves ietvaros piedzīvotais.
Jā, protams. (Rolāns) Barts ir rakstījis, ka teksts ir tikvien kā no citātiem veidots audums, ka mākslas darbs ir savīts no tūkstoš dažādām pieredzēm un tas ir šo dažādo pieredžu summa. Es piekrītu šai atziņai, es to redzu gan citu darbos, gan savos.
Tātad – albuma “Lavīna” vadmotīvs ir atmiņas!
Jā, mēģinājums atcerēties. Albums iznāca tikai pirms mēneša, un es vēl nevaru apgalvot, ka tas jau ir manī nosēdies, es vēl mēģinu saprast, uz ko bija lielāks uzsvars – vai tas bija mēģinājums atcerēties vai arī mēģinājums neaizmirst. Man vajag laiku, lai uz šo jautājumu atbildētu.
Klausoties tavus albumus, man vienmēr ir paticis, kā tu nojauc robežas starp mākslām. Tavs mākslas darbs – tā īsti nav mūzika, tā arī nav literatūra. Tavus albumus mēdzu klausīties līdzīgi kā audiogrāmatas. Lai gan jāsaka, ka albums “Lavīna” uz kopējās diskogrāfijas atšķiras – tur ir izteikta hiphopa estētika. Kā tu jūti šīs robežas starp mūziku un literatūru?
Jo vairāk mēs kategorizējam, jo šaurāks ir logs, caur kuru mēs vērojam pasauli. Piemēram, cilvēks, kurš apgalvo, ka klausās tikai hiphopu, visticamāk, vēro pasauli caur vienu tālskati. Jo plašāku valodas, kultūras, dažādu žanru u. tml. lauku cilvēks pats sev piedāvā, jo attīstītāka ir viņa domāšana.
Atgriežoties pie jautājuma, laikam ejot, es vienkārši nonācu pie atziņas, ka nodarbojos ar stāsta izstāstīšanu. Vai to sauc par literatūru, mūziku, hiphopu, džezu, repu – tas nav tik būtiski. Man svarīgs ir tieši stāsta aspekts. Tas man bija svarīgi jau 2009. gadā, kad izdevu debijas albumu “Manī mīt”. Es gribu dot stāsta daudzos līmeņus, radīt tekstu un mūziku, kas ir atvērti interpretācijām.
Jo gan teksts, gan mūzika bez klausītāja ir tikai megabaiti.
Dziesma piedzimst brīdī, kad klausītājs to klausās un dzird, līdz tam visi mani mūzikā izstāstītie pārdzīvojumi, vārdi un rindas ir tikvien kā skaitlīši datorā.
Albumā “Lavīna”, arī “Tvērumu” iepriekšējo albumu stāstījumā ir tāda nedaudz krimināla sajūta.
Nākot uz mūsu sarunu, iedomājos šādu piemēru: ir mākslinieki, kas strādā kā sērferi – strauji, kailiem torsiem, esot uz viļņa un uzmanības centrā. Es esmu ūdenslīdējs, man jātiek dziļāk. Kriminālie stāsti ir saistīti ar cilvēka vēlmēm, ar to, kā ir nedabūt kāroto, ar prāta darbību un tamlīdzīgi. Arī ar spriedzi un intrigu. Tas viss ir ļoti noderīgs materiāls, lai gan, domāju, tajā visā mani saista kaut kas vēl.
Hiphopa estētikai piestāv kriminālais.
Tas ir stereotips. Hiphops sākās kā kustība, kas vēršas pret vardarbību, pret varas patvaļu un kriminalitāti kā tādu. Laikam ejot un subkultūrai kļūstot plašākai, parādījās arvien vairāk cilvēku, kas ar šo pamatideju nav pazīstami – tas ir viens aspekts. Otrs aspekts – kad kultūrā ienāk nauda, tā komercializējas, un tad ir nepieciešami tēli un stereotipi, kurus ir viegli ekspluatēt. Bandīta, narkomāna-deģenerāta, kuces u. tml. veidolus ir vieglāk pārdot nekā kādu emsiju*, kurš runā par kaut ko vairāk.
[AL: MC jeb emsijs,“master of ceremonies” – šis jēdziens vairāk izmantots hiphopa kultūras pirmsākumos, kad reperis bija savas komūnas pasākumu vadītājs. Mūsdienās emsijs ir reperis, kuram ir izkoptas prasmes vadīt koncerta plūdumu, izmantojot valodu, mūziku un uzstāšanās spējas.]
Par ko tu runāsi desmitgades koncertā?
Ka teica (Mišels) Velbeks: tēma ir neērta – tas esmu es pats.
Man šķiet, ka man ir izdevies pateikt kaut ko par savu laikmetu, par Rīgu, par cilvēka pieredzi šajā dīvainajā norieta laikā, kurā mēs dzīvojam.
Bet koncerta iecere ir pateikt klausītājiem paldies par pēdējiem desmit gadiem mūzikā. Tā ir ļoti savāda pieredze – rakstīt tādu mūziku, kādu rakstu es, un vienlaikus iegūt atgriezenisko saiti. Es apzinos, ka mani klausītāji ir atšķirīgi: kāds ar mani ir kopā kopš 2009. gada, kādam tuvāks ir mans un “Tvērumu” posms, bet jebkurā gadījumā šie desmit gadi ir noieti kopā. Gribas to atzīmēt un pateikt paldies par kopā pavadīto laiku. Iespējams, es mazliet alkstu pēc pārdzimšanas, kad jāpieliek punkts vienam laika posmam, lai varētu doties nākamajā desmitgadē.
Un ballītes raisa prieku!
Šī būs tāda liela ballīte. Tik lielas ballītes man vēl nekad nav bijis, tas būs lielākais koncerts no visiem.
Koncertā satiksies dažādu paaudžu klausītāji. Un tas man atkal liek aizdomāties par valodu un tavu spēju vienu stāstu vienas dziesmas ietvaros izstāstīt atšķirīgām paaudzēm. Vai tu redzi sevi kā vēstītāju, vai tas vēstītājs darbojas konkrētās dziesmas stāstā?
Mākslinieks ir cilvēks, kuram ir, ko vēstīt. Kad es rakstu dziesmu, es nedomāju par atskaņām, plūsmu, ritmu, es domāju par savas pieredzes atrisināšanu. Formālas lietas nu jau ir iestrādātas automātiski, līdzīgi kā, braucot mašīnā, tu nedomā par to, kā pārslēgt ātrumu.
Klausoties albumu “Lavīna”, ievēroju atsauces uz literāriem darbiem (“Zibens Sintaksē” atsauce uz Prustu, “Atmiņu frontes bez pārmaiņām” nosaukumā atsauce uz Remarku, dzejnieka Neibarta “Dieviņš pillā”, “Kuš” pieminēts Grīntāls no Blaumaņa “Nāves ēnā”), kurus tu izmanto kā metaforas, šādi savā veidā testējot klausītāju erudīciju.
Es to nedaru pašmērķīgi. Man nav plāna, ka dziesmā noteikti jāiekļauj kādas kultūras atsauces u. tml., tas notiek harmoniski. Kā emsijs es izstāstu savu stāstu, atrodu atbilstošu tēlu, kultūras kodu, situāciju utt. Bet par erudīciju runājot – es apzinos, ka mana mūzika nav mūzika visiem.
Ja tu sāksi prātot, ka izmantotais epitets ir par sarežģītu, tu zaudēsi patiesumu. Kad mēs sākam runāt par mākslu, tad viens no kritērijiem ir patiesums. Tu nespēlē to, kas tu neesi.
Es teiktu, ka cenšos neiekāpt meinstrīma grāvī, tas būtu gan bezgaumīgi, gan ļoti stulbi. Visas tās rūpes par skaitļiem un statistiku, panākumu mērīšana pēc cilvēku skaita koncertos un “YouTube” skatījumiem... Es mīlu mūziku, jo tā ir brīvības forma. Apzināti izvēlēties būt atkarīgam no pieprasījuma – tas būtu dumji.
Vienlaikus es apzinos, ka savā attieksmē pret mākslu esmu vientuļš. Un tas mani priecē.
Un tomēr ir jau arī ļoti saturīgi piemēri. Skatoties globāli, kaut vai Kendriks Lamārs, kura mūzika ir ļoti bagāta ar kultūras atsaucēm un simboliem, kurus viņš spēj izstāstīt ļoti mūsdienīgā, komerciāli veiksmīgā formā. Uz Lamāra koncertiem biļetes tiek izpirktas ļoti ātri.
Protams, ne visa meinstrīma mūzika ir slikta. Runājot par Kendriku Lamāru, es nezinu, vai viņš ir piemērs vai izņēmums. Viņš ir audzis hiphopa vidē un kultūrā, jā, un ir viens no mūsdienu hiphopa flagmaņiem, arī ar lieliem komerciāliem panākumiem. Bet es domāju, ka tad, kad runājam par meinstrīmu un populārām lietām, mums jāskatās arī uz to, kas aiz tā stāv. Nav šaubu, ka Kendriks Lamārs ir izcils emsijs ar lielu kultūras bagāžu, bet nedrīkst aizmirst arī to, ka patiesībā Kendriks Lamārs ir viņš un vēl 100 cilvēku liela komanda, kurā ir izcili džezmeņi, producenti, mūziķi, arī mārketinga cilvēki. Ja mēs domājam šādā kontekstā, es zinu vēl vismaz 10–15 ne mazāk spēcīgu ASV emsiju, kuri vienkārši nedarbojas meinstrīma teritorijā un tādēļ par viņiem zina tikai retais. Viņi tiešām ir vieni paši.
Kā tev liekas, vai šajā gadījumā tā ir laimes spēle, loterija, kurā Kendrikam bija lemts izvilkt laimīgo lozi?
Es neticu veiksmei. Sarunas sākumā mēs jau runājām, ka kaut kas sasummējas un tu nonāc tajā vietā, kur nonāc, un vari izpausties tā, kā tu to dari. Tā vienkārši izkrita kauliņi.
