Eva Johansone: Man patiess prieks jūs redzēt Rīgā! Pēdējos gadus jums sanācis diriģēt pasaules vadošos orķestrus vadošajās koncertzālēs, tādēļ lepojamies, ka šovakar jūs muzicēsiet mūsu Baltajā namā. Sakiet, kāda ir sajūta, muzicējot Rīgā – jūsu dzimtajā pilsētā? Vai tas kaut kādā veidā atšķiras no tā, kā, piemēram, ir diriģēt Elbas koncertzālē?
Andris Nelsons: Prieks būt Rīgā un liels prieks uzstāties Rīgā, kas [tā] nav bijis kādu ilgāku laiku. Vienmēr, kad es atbraucu uz Rīgu, man tas saistās ar atpūtu, atmiņām un ar ģimenes sajūtu. Es varu būt tik laimīgs, būdams galvenais diriģents Bostonas simfoniskajā orķestrī un “Gewandhaus” simfoniskajā orķestrī Leipcigā, ka mums ir iespēja daudz tūrēt un arī atbraukt uz Rīgu. Šajā reizē tas ir Baireitas festivāla orķestris, kas arī ir brīnišķīgs orķestris un ar kuru mans mūzikas ceļš ir lielā mērā saistīts. Mēs ar Baireitas orķestri šeit spēlēsim Vāgneru. Man ir liels prieks būt šeit un es ar nepacietību gaidu tikšanos ar publiku.
Jāsaka, ka daudz braukājot pa pasauli, es personīgi sāku sajust, ka mājas ir tur, kur tu labi jūties, kur tu jūties saprasts, kur ir tava ģimene, tuvi cilvēki. Kaut kādā veidā drusku ir pazudusi sajūta par robežām, kur tad īsti ir mājas.
Ir vairākas vietas, kur es jūtos labi, jūtos kā mājās, bet, protams, Rīga – tās ir sevišķas atmiņas jebkurā gadījumā.
Pēdējais laiks – pandēmijas laiks – ir bijis ļoti dažāds dažādām cilvēku grupām. Ko jums kā diriģentam šis laiks ir devis vai gluži otrādi – atņēmis?
Ir cilvēki, kas zaudējuši dzīvību vai arī tuvinieku dzīvības, tas ir bijis un joprojām ir katastrofisks laiks. Kaut kādā mērā mēs visi esam bijuši ietekmēti. Tas ir tāds globāls pieturas punkts civilizācijai, kā tāda stopzīme. Ko tas nozīmē, vai tas nāca no Dieva vai no pazemes, es nezinu, bet ir tāda fiziska sajūta, ka kāds pateica – ir jāapstājas. [..] Šis ir, nevar teikt “komats”, bet riktīgs “punkts”. Tas ir ļāvis mums visiem, visās nozarēs un visos aspektos paskatīties uz dzīvi no cita skatu punkta un varbūt saprast, ka mēs kaut ko darām nepareizi, kaut kas notiek ne tā, kā tam vajadzētu būt.
Ko jums personīgi nozīmē šis laiks? Ko jūs esat sapratis tieši kā radošs cilvēks?
Mums bija tūre ar Vīnes filharmoniķiem pa Eiropu ar Bēthovena simfonijām, kuras tikko bijām ierakstījuši. Pēc 5. simfonijas, kas bija otrais koncerts, vakarā teica, ka nākamajā dienā koncerta nav, ka ir, tā teikt, “lokdauns”. Un pēdējais darbs, tas bija diezgan simboliski – Bēthovena 5. simfonija. Ar to viss beidzās [uz] ilgāku laiku, līdz nākamā simfonija, ko diriģēju bija ar “Gewandhaus” orķestri sezonas atklāšanā. Arī Bēthovena 5. simfonija. Tas bija pēc pirmā “lokdauna”, bet tad nāca vēl otrais. Tādā veidā tas gāja uz riņķi un man tas liekas simboliski.
Šajā laikā ļoti daudz gulēju – drausmīgi ciniski un vienkārši. Tad daudz lasīju, skatījos mūziku un dažādas lietas, arī filmas un, protams, laiks ar ģimeni un citas aktivitātes, kurām ikdienā nav tik daudz laika.
Es personīgi varu būt pateicīgs Dievam, ka man tas nav izvērsies kā traģēdija, bet kā tāda liela jautājuma zīme, ka varbūt mēs kaut ko dzīvē darām nepareizi, ka es kaut ko daru nepareizi un tā tālāk.
Protams, cilvēkiem, kas ir zaudējuši tuviniekus, kas ir piedzīvojuši lielas traģēdijas, tas ir viens no vistraģiskākajiem punktiem dzīvē. Es domāju, ka mums no šīs situācijas būtu jāmācās. Un šajā situācijā mēs arī vairāk redzam to, kas ir īsta draudzība, kas ir attiecības vienam ar otru visādās jomās, visādos variantos – vai tā ir tauta un valdība, vai tas ir vīrs ar sievu vai jebkura veida attiecības. Mēs redzam, kas ir īsta mīlestība vai īsta sapratne un līdzcietība. Mēs diemžēl daudz esam piedzīvojuši [to], ka tas trūkst, ka tas ir nepieciešams. Varbūt no šīs situācijas nākotnē būtu iespēja kaut kādā veidā mainīties un uzlaboties, ka cilvēku, kuri par to ir atbildīgi prioritāte būtu galvenokārt dzīvība, labsajūta, un līdzcietība.
Visi šie pārdzīvojumi un sajūtas – no lielas mīlestības līdz traģiskumam – ir mūzikā. Dažādu stilu un dažādu laiku mūzikā visur ir šie jautājumi par līdzcietību, mīlestību, par likteni, debesīm un zemi, Dievu un nelabo. Šie jautājumi, kā mēs redzam, visos laikos ir bijuši aktuāli. Tas nepaies garām.
Mums ar Bostonas orķestri un Leipcigas orķestri ir komponistiem pasūtināti darbi, piemēram, [Jērga] Vidmaņa trompetes koncerts, ko viņš ir rakstījis tieši šajā laikā [..].
Būs interesanti redzēt, vai mūzika ir mainījusies, un kā komponisti izprot šo laiku mūsu dzīvē.
Šovakar izskanēs fragmenti no Riharda Vāgnera operām. Kādēļ tieši Vāgners?
Vāgners ir viens no visģeniālākajiem komponistiem. Man personīgi ļoti tuva mūzika. Vecāki mani aizveda uz pirmo operu, kad man bija pieci gadi un tas bija “Tanheizers”. No tā laika es ļoti iemīlēju Vāgnera mūziku, biju gandrīz tādā kā atkarībā no tās sevišķās mūzikas. Protams, Rīga arī kā pilsēta, kurā Vāgners strādāja divus gadus. Dažādi viņam gāja – tā teikt raibas dzīves gaitas. Un vēl arī liels gods un liels prieks būt šeit ar Baireitas festivāla orķestri. Ja mēs domājam un runājam par Vāgnera izpildījumu, es pats esmu piedzīvojis brīnišķīgus mirkļus Baireitas teātrī, diriģējot Vāgneru vairākus gadus ar šo pašu orķestri tajā sevišķajā bedrē, kas sanāk zem skatuves. Šeit [Rīgā] mēs spēlējam uz skatuves. Ir koncertorķestris ar brīnišķīgiem Vāgnera dziedātājiem.
Tā ir liela un sevišķa sajūta iedomājoties, ka visi tie mūziķi, kas ir sapulcējušies no dažādiem Vācijas orķestriem, visi mīl Vāgnera mūziku.
Varbūt viņiem var pat nepatikt kāds diriģents, bet viņi visi simtprocentīgi atdodas šai mūzikai un muzicēšanai. Līdz ar to tā ir tāda sevišķa enerģija un arī gandarījums man kā Vāgnera mūzikas mīļotājam. Šis orķestris dod sevišķu partnerību.
Jūs esat iemīlējis Vāgneru no piecu gadu vecuma. Ja jums būtu iespēja viņu satikt, teiksim aci pret aci, ko jūs viņam gribētu pajautāt?
Zinot viņa dzīvi, viņa dzīves dažādus punktus, man būtu interesanti pajautāt, ko viņš teiktu par to, kā viņa operas tiek uzvestas. No muzikālā viedokļa – skaidrs, bet arī no režijas viedokļa. Vai viņš teiktu – jā, manai mūzikai ir nepieciešams, lai ar viņu radītu dialogu vai radītu konfliktu, daudzplākšņainu reakciju. Vai viņš teiktu – ziniet, es griežos uz riņķi tajā zārkā no katra iestudējuma. Man vienkārši interesanti saprast, cik daudz mēs varam to uztvert individuāli un kur ir pārāk tālu. Jo abos Rīgas koncertos mēs izbaudām Vāgneru ar brīnišķīgu orķestri un brīnišķīgiem dziedātājiem.
Bet tagad jūs esat tas interprets starp Vāgneru un orķestri. Piemēram, ko jūs stāstāt orķestrim, kad ir jāizpilda “Parsifāls”? Kā jūs mēģināt iekustināt vai iedvesmot orķestrantus?
Tas ir ļoti subjektīvi, kā katrs diriģents un katrs mākslinieks uztver mūziku, un kādā veidā diriģents pasniedz to domu vai ideju orķestrim. [..] Mums ir emocionālā puse – sirds, un mums ir racionālā puse – prāts, inteliģence, smadzeņu puslode, kas ļauj skatīties uz lietām pragmatiskāk. Es domāju šis balanss starp sirdi un smadzenēm ir ļoti svarīgs. Tas veido to rezultātu un enerģijas degsmi, ko mūziķi, diriģents dod koncertā. Tāpēc man liekas, ka diriģentam ir jāpārvalda vismaz divu veidu valodas. Viena ir tehniskā valoda – ir svarīgi zināt štrihus vai artikulāciju, gari, īsi, vienalga, kādi apzīmējumi itāļu vai jebkurā valodā, kas dod impulsu, kā orķestrim spēlēt. Tie ir profesionāli mūziķi un viņi zina, kā to panākt. Bet vēl ir šī emocionālā puse – tā, kas ir mistiskā, kas rada atmosfēru, dod mūzikai dziļumu un to, kas ir starp notīm. Kāda atmosfēra un kāda ir sūtība šai mūzikai – tas ir ļoti subjektīvi. Man liekas, tas arī ir tas mūzikas brīnišķīgums, varbūt pat vairāk kā citām mākslas formām, ka
tu kā klausītājs esi viens pats pret to skaņdarbu vai muzikālo materiālu, ko tu klausies un neviens tev nevar pateikt – tu klausies nepareizi vai pareizi.
Man personīgi liekas, protams, redzot to balansu starp sirdi un intelektu, ka tai sirds pusē vienmēr jābūt drusciņ vairāk balansā, jo tas rada un ietekmē mūsu emocionālo pusi, kas, savukārt, var radīt brīnumus un mainīt cilvēku dzīves. Tas ir tas mūzikas spēks.
Jūs teicāt par “Parsifālu” – tas ir viens no ģeniāliem Vāgnera pēdējo operu darbiem. Es jūtos atkarīgs no tās mūzikas un man liekas jebkurš, kurš klausās Vāgneru, tā mūzika kaut kādā veidā pārņem mūs un rada mistisku, bet pozitīvu sajūtu. Daudzi cilvēki domā – Vāgners, tās ir ļoti garas operas. Skaidrs, ka Vāgnera operas, piemēram, ja tas ir “Parsifāls”, tas nav īsi. Līdzīgi kā skrienot maratonu, ir tāds posms, kad liekas, ka vairs nevari, tūlīt kritīs vai jāapstājas, bet pārejot šim posmam, nāk otrā elpa, kad saproti, ka tas var turpināties un turpināties. Vāgnera mūzikā tu klausies un ir kaut kāds posms, kad saproti, ka vari klausīties piecas, sešas stundas – tu esi iekšā tajā mūzikā, viņa tevi pilnībā paņem. Tāda man ir sajūta, diriģējot vai klausoties šo mūziku.
Vāgnera mūzikā tekstam kā jebkurā operā, ir ļoti liela nozīme un tas daudz ko pasaka priekšā. Bet pat ja jūs nesaprotat neko, kas notiek, katrai operai ir savs stāsts. Vāgnera gadījumā ir tik daudz misticisma, neizprotamu lietu, ka jūs vienkārši varat klausīties mūziku un mūzika varbūt tālāk jūs var pievest tuvāk tam stāstam.
Man liekas šī ir mūzika priekš visiem – cilvēkiem, kuri zina par Vāgneru un cilvēkiem, kuri nezina.
Tāpēc es gribu uzaicināt nebaidīties, jo tas ir tikai jūsu katra noslēpums, ko jūtat atkarībā uz jebkuru komponistu. Šajā gadījumā – Vāgneru. Blakussēdētājs varbūt jūt kaut ko citu, bet tas ir noslēpums. Caur mūziku man liekas visdziļāk to var izjust. Mūzika, kā pats Vāgners teica, ir augstākā mākslas izpausme.
Andra Nelsona diriģēto koncertu festivālā "Rīga Jūrmala", kurā kopā ar maestro izloloto Baireitas festivāla orķestri uzstāsies arī soprāns Kristīne Gerke un tenors Klauss Florians Fogts, 4. septembrī tiešraidē varēs klausīties Latvijas Radio 3 "Klasika" ēterā, savukārt pulksten 22.35 to pārraidīs LTV1, Replay.lv un LSM.lv.
