Rakstot šo mūziku, es sajutos gluži reāli klātesošs notikumos pirms 400 gadiem. Traģiskos un saspringtos brīžos arī man bija pat fiziski ļoti smagi – tā par savu darbu pie operas “Suitu sāga” saka komponists Rihards Dubra.
Operas pamatā ir Alšvangas valdnieku Johana un Barbaras leģendām apvītais mīlas stāsts.
Rihards Dubra stāsta par sava sapņa īstenojumu: “Sapnis uzrakstīt operu man bijis visu mūžu, bet es nekad neesmu centies tā ar varu to panākt. Es gaidīju – ja tas būs lemts, tas notiks. Šajā konkrētajā gadījumā ideja nāca no Liepājas simfoniskā orķestra direktors Ulda Lipska.”
Operas tapšana Liepājā saistīta gan ar valsts simtgadi, gan ar to, ka Liepājā kādreiz bija dziļas operas tradīcijas, ko ir vērts palēnām atjaunot.
Rihards Dubra norāda uz trešo apstākli, kas ļāvis realizēt sapni – Liepājas koncertzāli: ““Lielajā dzintarā” taču ir orķestra bedre. Orķestri ir, kur nolikt, principā ir visas iespējas operu uzvest. Un tā kaut kā tas viss saslēdzās kopā, un te nu mēs esam.”
Gluži dabiski šķitis, ka operas stāstam ir jābūt saistītam ar Kurzemi, un Ulda Lipska ierosinājums par pamatu ņemt kādreizējo Alšvangas valdnieku Johana un Barbaras leģendām apvīto mīlas stāstu komponistu pat ļoti uzrunāja.
Libretu operai rakstīja kādreizējais Alsungas prāvests Gatis Mārtiņš Bezdelīga, kurš raksta arī dzeju un kuram ir ļoti dziļas zināšanas par suitu novada vēsturi.
Libreta pamatā ir dokumentāli notikumi 17. gadsimta sākumā, to galvenie varoņi – Alšvangas grāfa dēls Johans Ulrihs fon Šverins un viņa iemīļotā – skaistā poļu meitene Barbara Konarska. Johans ar Barbaru iepazinās kādā galma ballē, karsti iemīlējās, bet viņš bija luterānis, viņa – katoliete, kas abu savienībai bija teju nepārvarams šķērslis.
“Dēls atgriežas ar priecīgu ziņu, ka viņš ir iemīlējies šajā poļu meitenē, iesākumā tēvs ir priecīgs, jo viņa ir no ļoti bagātas dzimtas. Bet izrādās, ka meitenes tēvs ir uzstādījis noteikumus, ka, jā, ja tu gribi viņu precēt, tev jāatgriežas atpakaļ Romas Baznīcā. Tas izraisa skandālu, kā rezultātā izvēršas viss šis stāsts. Kā katrā normālā operā – ar līķiem, jo, kā zināms, bez līķiem nav operas, bez mīlestības arī ne. Beigas zināmā mērā ir dramatiskas, bet tomēr ar apliecinājumu un mazu optimisma noti beigās,” stāsta komponists.
Neraugoties uz visiem šķēršļiem, Johans un Barbara apprecējās, Johans pieņēma katoļticību. Abu mīlasstāsts nebija ilgs, tikai astoņi gadi, jo Johans tika noindēts.
Visas vēsturiskās peripetijas, politiskās intrigas gan būs tikai operas fons, tās atslēgas vārds būs pavisam cits – mīlestība.
Rihards Dubra atklāj: “Šī opera ir par mīlestību. Visa darbība, protams, norisinās vēsturisku notikumu fonā, kas brīžiem varbūt ir stipri nepatīkami, bet, ja mēs uzmanīgi pavērojam, tad nekas jauns jau tur nenotiek, tās ir tādas pašas politiskās spēles un diemžēl jāsaka - tāda pati nekrietnība, kādu mēs ik uz soļa redzam arī mūsu dienās.”
Šim mīlas stāstam ir visciešākā saistība ar to, ko šodien saucam par īpašo suitu tradīciju, kas iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Un, proti, Johans Ulrihs fon Šverins, pats pāriedams katoļticībā, to pirms 400 gadiem ieviesa arī suitu novadā, un šis mantojums kopā ar tikpat stiprām tautiskām tradīcijām saglabājies līdz pat mūsdienām. Gan katoļticība, gan suitu īpašais krāšņums.
“Jaunais grāfs visu grib pa jaunam, viņš ir padzīvojis franču karaļa galmā, redzējis, cik tur viss skaists un krāsains, un viņš pasūta spilgtus krāsainus audumus no Francijas un ieģērbj visu savu tautu, jo viņš grib, lai viņa tauta atšķiras, lai tā ir īpaša,” stāsta Dubra.
Skaņu pasauli operai radīt Rihardam Dubram ļoti palīdzējusi vēsturisko vietu apmeklēšana Alsungā. Svētā Miķeļa baznīcā, piemēram, atrodas Barbaras un Johana Ulriha atdusas vietas.
“Tas, ka es varēju Alsungā būt tajā vidē… Tur ir, protams, tā vecā pils, tur ir ezers, uzkalns – iespējams, pagānu laika svētvieta… Tas radīja sajūtu, ka es esmu darbības vidū, varoņu vidū, es nezinu, kas es biju – varbūt kāds no tautas, bet es tur biju.
Un tādos saspringtos un traģiskos brīžos man arī bija grūti, pat fiziski grūti, es to izdzīvoju pilnīgi līdzi. Tā kā tas ir man arī ļoti personisks darbs,” atklāj komponists.
Riharda Dubras operu “Suitu sāga” iestudē un tās pasaules pirmizrādes vadīs diriģents Māris Sirmais. Režija ir Leona Leščinska pārziņā, bet par scenogrāfiju un tērpiem gādā Dace Dēliņa-Lipska.
Operas pirmuzvedumā vadošās lomas dziedās Ilze Grēvele-Skaraine un Juris Vizbulis, kurš pats nācis no suitiem, muzicēs Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un Liepājas Simfoniskais orķestris.
