Sarunā par:
- pieredzi Ukrainā,
- pievēršanos kamermūzikai,
- draugu pamudinājumiem beidzot rakstīt pavārgrāmatu,
- 27. augustā gaidāmo koncertu Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars",
- jauno koncertprogrammu sadarbībā ar Reini Zariņu.
Ukrainā daudz ko darītu citādāk
Dina Dūdiņa-Kurmiņa: Kur ir labāks borščs – Ukrainā vai Latvijā?
Aleksandrs Antoņenko: Pie manis mājās! (smejas)
Jūs tikko esat izkāpis no lidmašīnas – kādi bija jūsu mērķi, dodoties uz Ukrainu? Vai tikai tā nebija pirmā piedalīšanās kādā skaistā koncertā?
Tā ir. 24. augusts ir Ukrainas neatkarības gadadiena, šoreiz tā bija trīsdesmitā. Saņēmu uzaicinājumu no Odesas operteātra, un tā bija pirmā reize, kad Ukraina mani uzaicināja. Piedalījos koncertā, kas veltīts Ukrainas Neatkarības dienai – tur satiku ļoti daudz savu draugu, kuri kopā ar mani dzied visā pasaulē, – Vitāliju Billī, Annu Bondarenko, Aleksandru Cimbaļuku, Oksanu Volkovu. Bet diriģents bija Andrejs Jurkevičs, kurš viesojās pie mums Rīgā, kad debitēju Radamesa lomā operā "Aīda". Tagad neesmu izgulējies, lidmašīna bija četros no rīta. Tikko esmu ielidojis...
Un mēs vēl tiekamies visai agrā pirmdienas rītā... Taču mūsu klausītāji ir ļoti saprotoši. Ja vēl neatvadāmies no Ukrainas – esat dzimis šeit, Latvijā, tomēr saistība ar Ukrainu jūsu gadījumā izpaužas ne tikai boršča sakarā, vai ne?
Protams, svarīgs ne jau tikai borščs... Ar skumjām skatījos uz to, kas tur notiek.
Neskatoties uz to, ka jūtu savu piederību ukraiņu tautai, būdams Ukrainā, sapratu, ka esmu kārtīgs latvietis. Es tur, Ukrainā, daudz ko darītu citādāk. Piemēram, teiktu cilvēkiem, lai viņi aiz sevis savāc drazas, lai jūras krastā neatstāj netīrumus.
Latvijā ir cita kultūra, šeit cilvēki daudz labāk saprot, ka apkārtējā vide jātur tīra. Pilsēta tur netiek laistīta, kā tas tiek darīts pie mums, – mauriņi izdeguši dzelteni, putekšņi lido apkārt – domāju, man ir visas tiesības pateikt: lai cik ukraiņi nekliegtu, ka Ukraina ir Eiropa, pagaidām tā diemžēl nav.
Bet publika?
Protams, Odesas operteātris ir slavens visā pasaulē – tas ir teātris ar fantastisku akustiku, ļoti labu orķestri un izciliem diriģentiem. Tas, kas sākotnēji tika piedāvāts, bija trīsdesmit numuri divās daļās. Teicu, ka to neviens cilvēks nevar izturēt... Rezultātā bija divdesmit viens numurs divās daļās.
Jūs piedalījāties arī pie programmas veidošanas, gluži tāpat kā Jūrmalas festivālā?
Jā, ieteicu kaut ko izņemt, kaut ko ielikt un tamlīdzīgi. Šobrīd no Odesas mani gaida jau citi piedāvājumi – viņi grib, lai piedalos "Aīdas" iestudējumā un dziedu Radamesu. Tur ir ļoti interesanta akustika, viena no labākajām. Varbūt varu to salīdzināt ar Drēzdenes "Semperoper".
Grieķija, Maskava, Liepāja un Mazā Mežotne
Bet ne jau tikai odesieši vēlas jūs redzēt, vai ne?
Jā, bija cilvēki no Kijevas, arī Ļvovas operteātra direktors, kurš iedeva vizītkarti un teica, ka gribot mani redzēt.
Tomēr iepriekšējais gads bija uz lielas pauzes. Jums nācās atteikties no ļoti daudziem skaistiem plāniem un sapņiem, bet pamazām tas viss ir atkal atgriezies. Šobrīd, kā saprotu, jums pat nākas izvēlēties, kam teikt – jā. Piemēram, Grieķijā par jums jau cīnās.
Grieķijā ir divas kompānijas, kuras cīnās par mani, par to, kur dziedāšu. Pats vēl nezinu – dzīvosim, redzēsim.
Izskatās, ka tomēr uzvarēs Grieķijas Nacionālā opera Atēnās, kur dziedāšu "Otello" jauniestudējumā.
Ja paskatāmies vēl mazliet uz priekšu – jums vēl ir plāni ārpus Latvijas?
Jūnijā debitēju Loengrīna lomā Maskavā, Jevgeņija Koluba jeb "Novaja opera" teātrī.
Ar vienu orķestra mēģinājumu iziet "Loengrīnā" – vēl tagad smiekli nāk.
Atbraucu 22. maijā, bet 10. jūnijā jau vajadzēja dziedāt "Loengrīnu", tas bija diezgan saspringti.
Bet Vāgners jums bija liels sapnis, uz kuru gājāt?
Tas nebija sapnis... Reiz jau Ēriku dziedāju "Klīstošajā holandietī", bet pēc tam aizbraucu no Latvijas – sāku savu starptautisko karjeru un visi teātri gribēja, lai dziedu itāļu repertuāru, kā šobrīd tas arī notiek.
Kas attiecas uz plāniem, tas pats Maskavas teātris gaida mani uz divām "Karmenām", kuras paredzētas decembrī. Nākamajā sezonā atkal būs "Loengrīns" Maskavā.
27. augustā man ir solokoncerts Liepājas festivālā, kas būs Liepājas festivāla noslēguma koncerts, bet 25. septembrī Mazajā Mežotnes pilī mēs ar Reini Zariņu piedāvāsim publikai Georgija Sviridova vokālo kamermūziku.
Nepārkliegt orķestri
Par Latvijas koncertiem mēs vēl parunāsim, bet gribas arī uzzināt, vai lielā piespiedu apstāšanās nenes līdzi arī zināmu labumu, jo jūsu repertuārā nu ir Mālera "Dziesma par zemi"... Tā mierīgi, bez stresa un bez steigas varējāt tam veltīt savu laiku.
Jā, vēl tagad varu. Pagājis jau vairāk nekā pusotrs gads, kopš tas viss ir sācies manā dzīvē. Priecājos un lepojos ar sevi, ka šis laiks man nesis zināmu izaicinājumu, kuru esmu pārvarējis. Esmu lieliskā vokālajā formā – pats brīnos, nespēju noticēt, ka tā ir.
Bet ko tas no jums prasījis?
Lielu atdevi un arī ļoti stipru koncentrēšanos. Arī es esmu dzīvs cilvēks, un, kad viss sabruka, kad nebija neviena iestudējuma, kad biju pazaudējis piecas "Turandotas" Florencē, septiņus "Otello" Cīrihē, pazaudējis arī "Otello" iestudējumu Atēnās, par kuru viņi tagad atkal runā... Diezgan sāpīgi bija tas viss.
Kad skatos, kā man iet, man liekas, šis bijis periods, kad
beidzot esmu pārstājis pārkliegt orķestri un pievērsies kamermūzikai – kad ar Reini Zariņu uztaisījām Rihardu Štrausu un ar Lailu Holbergu – Čaikovska programmu, tas bija interesants gājiens pa citu taciņu – kā apbraukt "korķi".
Bija, ko darīt, kur virzīties. Un es priecājos par to, ka man šis laiks ir pagājis gandrīz nesāpīgi. Bija bail, protams. Bet nu – kaut kā saņēmos,
eju uz priekšu un redzu, ka vēl varu daudz ko paveikt.
Drīkst visu, tikai ne par daudz
Vai visas taciņas veda mūzikas virzienā? Varbūt bija kāds sānceliņš, pa kuru iet jūs pirms tam pat neiedomājāties? Jums nav pēkšņi kāds vaļasprieks nācis klāt?
Mans vaļasprieks vienmēr un visur bijusi ēdienu gatavošana. Cilvēki tagad ļoti ieinteresējušies par to, lai uzrakstu pavārgrāmatu "Operas ēdienkarte", kas adresēta koloratūrsoprāniem, soprāniem, mecosoprāniem, tenoriem, baritoniem un basiem – arī ar stāstiem no dzīves un interesantiem notikumiem.
Ja šobrīd jums lūgtu vienu labu tenora recepti – kas tur varētu būt?
Tad nu gan uzdevāt man jautājumu... (smejas) Tenoriem ļoti patīk šampanietis – domāju, tās būtu kādas vakariņas pēc izrādes un noteikti kaut kas ar šampanieti.
Bet drīkst?
Drīkst, drīkst! Drīkst visu, tikai ne par daudz. (smejas)
No romantiķa Antiņa līdz "nosmakušajam" Otello
Iemesls, kāpēc esam aicinājuši jūs uz sarunu, ir kāds skaists koncerts, kas jau piektdien izskanēs Liepājas Zvaigžņu festivāla noslēgumā. Uz skatuves būsiet jūs, Liepājas Simfoniskais orķestris un Gintars Rinkevičs. Par programmu – vai varējāt citu aiz cita rindot tos skaņdarbus, kurus gribējāt?
Tikai vienu darbu ieliku tādu, kurš tikai vienu reizi izskanējis, un tas notika Cēsīs – tas būs Loengrīna stāsts, kas izskanēs pirmās daļas beigās. Pirms tā – Antiņa ārija, Čillea Federiko no operas "Arliete", būs Otello monologs, būs arī skaņdarbi orķestrim. Otrajā daļā būs divas Čaikovska ārijas – abas Hermaņa ārijas, tāpat būs Leonkavallo “Pajaci”, Kanio ārija.
Programma ir ļoti krāsaina. Ko tas no jums prasa – dziedāt vismaz četrās piecās valodās?
Četrās – krieviski, latviski, itāliski un vāciski. Kas attiecas uz programmu, visa, ja izņemam ārā Loengrīnu, ir romantisms un itāliska pieeja. Pirms doties uz Ukrainu, kopā ar Lailu Holbergu pāris dienu pastrādājām pie šīs programmas, un tad es
nodomāju – nu, kāpēc izvēlējos Vāgneru? Tehnikas ziņā viņš taču ir pilnīgi cits paņēmiens. Bet – ja koncertā nebūšu pārliecināts par savu izpildījuma kvalitāti, vienmēr varu pateikt – nu, ko jūs gribat, es taču starp itāļiem ieliku Vāgneru.
Nu, nevajadzēja to darīt! (smejas)
Tomēr, domāju, publika ļoti, ļoti grib dzirdēt jūsu balsi arī Vāgnera mūzikā, šoreiz “Loengrīnā”. Mēs jau arī dzirdēsim šo koncertu "Klasikā", jo pārraidīsim to tiešraidē. Ja par šo repertuāru – kam pieder jūsu sirds?
Tomēr itāļiem.
Un Žilinskis?
Viņa mūzika ir skaista. Un es to kaut kā varonīgāk dziedu,
mans Antiņš nav tik ļoti trešais dēls, es viņu vairāk veidoju kā romantisko varoni.
Koncertā jau arī var dziedāt nedaudz citādāk nekā teātra izrādē. Tas arī attiecas uz Otello monologu, pie kura rakstīts – “nosmakusi balss”. Izrādē to var darīt, bet koncertā jau neviens to nesapratīs, ja sāksi dziedāt ar “nosmakušu balsi”. (smejoties rāda)
Sajūtu līmenī nepietrūkst, ka turpat kaut kur blakus nav Dezdemonas?
Nē – jo brīdī, kad skan Otello monologs, viņš ir viens pats – notiek saruna ar Dievu. Bet koncertā jau ātri jāpārslēdzas uz citām emocijām.
Un te jau droši vien ļoti liela nozīme ir arī sazobei ar diriģentu.
Konkrētajā gadījumā esmu absolūti brīvs, pat nedomāju par to, ka tur var kaut kas nesanākt, jo ar Gintaru Rinkeviču esmu strādājis vairākus gadus – gan šeit, gan arī Lietuvā.
Vai varat teikt, ka arī Liepājas Simfoniskais orķestris ir jūsējais?
Viņi ļoti labi mani pazīst – atceros, vēl Aleksandra Viļumaņa laikos Liepājas Simfoniskais orķestris bija viens no pirmajiem, ar kuru kopā dziedāju.
Latvijā – cita brīvība
Koncerts Liepājā nebūs vienīgā jūsu uzstāšanās reize tuvākajā laikā – jau minējāt satikšanos ar Reini Zariņu.
Gatavojam Sviridova programmu. Pagājušogad Mazajā Mežotnes pilī kopā ar Lailu Holbergu atskaņojām Čaikovska mūzikas programmu. Šogad ar Reini izdomājām paskatīties uz Sviridovu. Cikls “Slobodskas lirika” ir ļoti skaists, ar Jeseņina vārdiem. Sākumā domāju – varbūt nevajag, jo tur runa par Krieviju. Bet tad padomāju –
tikko Ukrainā biju liecinieks tam, kā viņi politizē mākslu: nu, līdz riebumam, es atvainojos. Piespiedu kārtā tur notiek ukrainizācija, kaut mūzika nav tik laba.
Nu, ja jums nav ko labu rādīt, nu, nerādiet! Šajā ziņā es pateicu – mums ir Žilinskis, mums ir Mediņš, mums ir "Uguns un nakts", "Baņuta", "Zelta zirgs", "Pazudušais dēls" – mums ir, ko parādīt cilvēkiem un pasaulei. Nu, ja jums nav nacionālās operas kā tādas un jūs piespiedu kārtā mēģināt piedāvāt ko tādu, kas nav raksturīgs pasaules tendencēm... Dabūjām to izņemt ārā: nu, neiet tas blakus "Nabuko" Vergu korim vai "Aīdas" triumfa ainai.
Kā runājām ar Mazās Mežotnes pils saimnieci Regīnu Deičmani - varbūt samiksēt dažādus Eiropas komponistus? Un Regīna Deičmane teica – jūs ar Reini esat tik augstas klases mākslinieki, tik emocionāli, ka varat izvēlēties dziedāt un rādīt publikai visu.
Es arī padomāju – šajā ziņā mums Latvijā ir pilnīgi citādāka brīvība. Un neviens nevar man pārmest to, ka dziedu kaut kādu Sviridovu un krieviski – domāju, tie būtu pilnīgi murgi.
Sviridovs, atšķirībā no visiem pārējiem komponistiem, kuri ir strādājuši Padomju Savienības laikā, ir vienīgais, kurš varēja atļauties rakstīt arī garīga satura darbus, un mēs to dzirdēsim arī šajā ciklā.
Šis koncerts Mazajā Mežotnes pilī būs 25. septembrī.
Ar Reini mums jau ir tik daudz kopīgas sadarbības, ka noteikti būs vēl.
Un kurš kuram zvana pirmais?
Parasti notiek tā, ka Reinis pirmais man zvana un prasa – vai esi kaut ko iemācījies, esi kaut ko paskatījies?
Bet tad, kad jūs abi satiekaties...
Mums ir laiks pastrādāt, parunāt un padomāt, kā un ko.
Kuras ir tās spēka vietas, kur uzņemat enerģiju?
Literatūra. Grāmatas.
Un kas šobrīd ir līdzi koferī?
Man ir planšetdators. Atkal pārlasu to pašu Marku Mensonu.
