Gunda Vaivode: Ir mazliet dīvaini, ka par Andreju Žagaru jārunā pagātnes formā, tomēr tava karjera ļoti strauji uzplauka tieši viņa aizbildniecībā. Vai atceries pašu pirmo reizi, kad saprati – Andrejs ar savu redzīgo aci virza tevi par solisti?
Kristīne Opolais: Jā gan, tieši Andrejs mani pamanīja uz skatuves – tolaik vēl dziedāju korī. Daudzi jau dzirdējuši stāstu par slaveno mēteli "Klīstošajā holandietī", kuru vajadzēja pacelt no grīdas, turklāt pacelt īpaši. Kaut kā es atsaucos, ka gribu izmēģināt, un Andrejs pamanīja manu "artistiskumu", kā viņš teica. Toreiz viņš pienāca pie manis un aprunājāmies – teicu, ka gribētu dziedāt solopartijas un mācos. Tā bija pirmā reize, kad Andrejs man pievērsa uzmanību. Pēc tam viņš redzēja mani visos mēģinājumos, uz kuriem gāju un skatījos – vajag vai nevajag, sēdēju zālē, jo mani interesēja viss, kas notiek uz skatuves. Andrejs viennozīmīgi arī iedeva atslēgu tām durtiņām... Man pašai bija pārsteigums, ka es kaut ko varu. Nekad neesmu mācījusies aktiermākslu, bet viņš vienkārši provocēja mani un skatījās, ko varu izdarīt. Ne vienmēr tajā jaukākajā formā.
Tobrīd jutos kā tīneidžers, kaut man bija jau divdesmit trīs, divdesmit četri. Domāju, piegājiens bija ļoti pareizs – viņš mani provocēja, un es arī pierādīju gan viņam, gan sev, un pati biju pārsteigta. Tā mēs arī augām.
Es noteikti augu viņa klātbūtnē – visus trikus, ko viņš man iemācījis, vienmēr ņemu līdzi – jebkurā iestudējumā. Mums sakrita arī tas, ka abi skatījāmies vienā virzienā – abi ambiciozi, mums patika arī sapņot un kaut kā mēs labi sapratāmies cilvēciski. Es viņu dzirdēju – bija notikusi kaut kāda ķīmija.
Kaut gan viņš jau arī teica, ka režisoram, tāpat kā diriģentam, runāt pretī nevajag – ar tavu raksturu, pieņemu, tas nemaz nebija tik vienkārši...
Nebija vienkārši, jā, bet vēlāk Andrejs sāka man uzticēties, lai gan viņam nepatika, ka kaut ko piedāvā pretī. Nekad neticēju, ka kaut ko nevaru, man liekas, viņam patika, ka biju drusku dulla un darīju visu, ko viņš grib, līdz ar to mēs mēģinājām vairāk. Mums bija vairāki varianti, vienmēr izvilkām to labāko un process tāpēc bija ļoti interesants.
Viņam arī patika, ka es gatavoju “mājasdarbus” – jo turpināju vēl mēģināt mājās. Tā tiešām bija – ar krēsliem un dīvāniem! Krēsli bija mani partneri...
Andrejam patika, ka gribēju pierādīt sev, ka uz skatuves varu būt ne tikai dziedātāja, bet arī aktrise.
Ar Andreju bijāt ne tikai kolēģi, bet arī kaimiņi – dzīvojāt vienā mājā. Un, lai arī netikāties pārāk bieži, jo katram bija sava profesionālā dzīve, trakās idejas šad tad tika izsapņotas tieši pie viņa. Kas bija tā pati trakākā ideja, ko jūs izdomājāt? Varbūt arī palika kaut kas nerealizēts?
Mums palika nerealizēta viņa iestudētā "Manona Lesko", ko viņš no Igaunijas gribēja pārcelt uz Latvijas Nacionālo operu. Sapņojām arī par "Adriānu Lekuvrēru" – Andrejs zināja, ka šogad man būs šīs lomas debija Itālijā. Runājām arī par "Andrē Šenjē". Bieži ciemojāmies – kā jau pie Andreja parasti bija – vieni un tie paši cilvēki. Daudz skatījāmies mūsu izrādes videoierakstos, domājām, kā vēl varētu. Viņš bija fascinējošs.
Un tās nebija sadzīviskas sarunas, bet gan sarunas par lielo mākslu, procesiem.
Jā, par procesiem un sapņiem. Pēc Baltijas tūres domājām par vairākiem koncertiem. Brīnišķīgas idejas mums dzima pie Andreja mājās – kopā ar Arturu Maskatu, arī Andris (Nelsons) nāca. Domājam par to, ko mēs varētu kopā iestudēt. Jā, tas bija brīnišķīgs laiks...
Kontrolei - nē!
Kristīn, tu esi publikas cilvēks. Arī caururbēja, un vienmēr gūsti arī enerģiju pretī no publikas, kas ir svarīgi dziedātājam. Ir sajūta, ka arī šajā reizē koncertam esi izvēlējusies ļoti efektīgus numurus un tos, kas saistās ar tevi un Andreju.
Pirmām kārtām noteikti gribējām atrast kaut ko, ko varu nodziedāt no iestudējumiem, ko esmu dziedājusi, un "Traviata" bija labākais variants, ko varētu kopā nodziedāt. Savu pirmo Violetu dziedāju tieši kopā ar Egilu Siliņu kā Žermonu – tā bija brīnišķīga ideja, un to mēs arī dziedāsim. No "Manonas Lesko" izvēlējos kaislīgo duetu ar Degrijē, jo Andrejam tas ļoti patika: mēs daudz par to runājām, kā to iestudēt. Sapratu, ka Andrejam būtu prieks to dzirdēt un viņš noteikti būs ar mums – man ir arī brīnišķīgs partneris, kas man palīdzēs... No "Likteņa varas" dziedāšu dramatisku āriju, bet, kā es saucu – ir "raudīgas" ārijas, un ir tādas, kas uzvelk uz augšu, kas dod cerību. Leonoras ārija ir dramatiska, dziļa, bet nebeidzas ar asarām. Tā dod cerību, uzmundrinājumu.
Bet šo lomu teātrī vēl neesi dziedājusi?
Nē, neesmu, kaut man tā ļoti patīk, un es tai ļoti prātīgi tuvojos. Gribas drusku pievērst uzmanību Verdi, bet man ar to grūti iet, jo visi manā repertārā grib dzirdēt Pučīni... Bet man prieks, ka parādīsies "Andrē Šenjē", bus arī "Aīda" ar laiku, bet, kā es saku, man nav, kur steigties,
dzīve ir brīnišķīga un gribas izbaudīt visu. Tāpēc – prātīgi!
Man ir arī daudz koncertu, tāpēc es tā pamazām, pamazām. Runājot par koncertu – ļoti ceru, ka visi skatītāji un klausītāji klausīsies ar smaidu un ar pozitīvām emocijām – jo viņš bija neizsakāmi pozitīvs. Pat savās negācijās viņš bija ļoti pozitīvs un aktīvs, un domāju, ka mums nevis uz minoru tagad jācenšas virzīties, bet,
domājot par Andreju Žagaru, jāatceras viņš ar lielu, foršu mažoru. Andrejs bija ļoti pozitīvs, ļoti ambiciozs un kaislīgs – ļoti!
Kaisle ir vajadzīga, nepieciešama, un tā es arī dziedāšu.
Kristīn, tu vienmēr esi bijusi no tiem, kuriem patīk kontrolēt situāciju. Neraugoties uz to, ka situācijas bijušas dažādas un aģenti mainās, tomēr arī skats no malas ir ļoti svarīgs. Andrejs noteikti bija viens no tiem cilvēkiem, kuram tu varēji prasīt padomu. Kam tu tagad vari uzticēt savus sapņus, nepiepildītās ambīcijas vai vēlmes?
Ar to tagad ir grūtības, jo Andrejs bija vienīgais cilvēks, ar ko dalījos pilnīgi visā – savos sapņos, bēdās, ar to, kas nesanāk. Andrejam nepatika kontrole, un arī es esmu cilvēks, kas vienmēr iet projām no kontroles. Ja jūtu, ka mani grib ielikt kāda "kastītē" un ierobežot, vienmēr mainu situāciju, turklāt diezgan negaidīti – pat pašai sev. Ja jūtos kontrolēta, man šķiet, ka dzīve beidzas. Tā es darīju arī ar aģentiem – ik pa laikam pazudu, ja jutu, ka mani kontrolē vai spiež kaut ko darīt. Jo dzīve ir viena, un
uzskatu, ka brīvība ir ļoti svarīga. Man tiešām nepatīk, ja mani kontrolē!
Andrejs man deva brīvību – tas bija tas fantastiskais. Man viņa pietrūkst arī tajā ziņā, ka tagad esmu uzmanīga un par sapņiem vairāk domāju iekšēji.
Sācies jauns posms
Tev tagad tūlīt skaista jubileja – četrdesmit!
Negribu par to pat domāt, kur nu vēl runāt...
Bet tas taču ir pats skaistākais vecums!
Jā, tā jau saka, ka dzīve pēc četrdesmit tikai sākas.
Manā dzīvē šis noteikti ir jauns posms, kas sācies apmēram pirms gada.
Arī vokālajā un “mākslinieciskā prāta” ziņā vairāk pievēršu uzmanību tam, ka pirmām kārtām gribu darīt tikai to, ko gribu – beidzies tas laiks, kad man vajadzēja strādāt nepārtraukti. Otrkārt, lielu uzmanību pievēršu tehnikai, jo emocijas man ir, un es zinu, kā tās lietot. Esmu diezgan kaislīgs cilvēks. Bet tām lomām, kuras gribu dziedāt nākotnē, vairāk vajadzīga struktūra un kontrole. Mācos un jūtu, ka prāts un ķermenis ir gatavs pakļauties. Tā ka man šobrīd ir ļoti interesants posms, bet palīgā nāk mans draugs, kurš visu laiku runā par tehniku un tehniskām lietām – viņš ir dziedātājs, tenors. Mūziku un dziedāšanu klausos nepārtraukti.... Smejos, ka galvenais šobrīd – lai nesāku saprast daudz vairāk par tenoriem, jo vēl joprojām gribas saprast vairāk par savu balss tipu. Bet balss arī mainās, un mana šī brīža skolotāja uzskata, ka šobrīd ir tāds brīdis, kad es varētu dziedāt gan soprāna partijas, gan dažas mecosoprāna partijas, kas nav ļoti zemas. Piemēram, Šarlote no "Vertera". Andrejs gribēja, lai to iestudēju. Karmena kā raksturs mani mazāk fascinē – man vairāk patīk kas tāds, ko varu parādīt nevis ārišķīgi, bet iekšēji. Šarlote ir ļoti interesanta sieviete. Andrejs gribēja, lai šo lomu nodziedu.
Balss, manuprāt, ir vieni vienīgi nervi – atkarībā no situācijas, dzīves pagriezieniem, mainās arī balss, īstenībā – visa dzīve. Kā tu ar to tiec galā, kas ir tavi palīglīdzekļi, paņēmieni, kā atsijā lieko un atstāj būtisko?
Jā, pati no savas dzīves esmu sapratusi –
ja ir kādas grūtības privātajā dzīvē, nevar palikt labā formā, jo balss atspoguļo mūsu dvēseles stāvokli. Esmu emocionāla un līdz ar to – ļoti jūtīga pret apstākļiem. Izgāju cauri grūtākajam posmam, un domāju – arī tas ir svarīgi, jo tas nozīmē, ka esmu patiesa savā mākslā.
Man bija vajadzīgs neliels pārtraukums, lai saprastu, kas notiek, kas ir svarīgi – bērns prasa uzmanību, sākas skolas dienas un pirmā klase. Adriānu tam gatavoju apmēram gadu, viņa nekad nav gājusi bērnudārzā, un tas man bija liels, liels process, kam biju vajadzīga es pati, ne tikai oma, mana mamma. Man bija jābūt pašai uz vietas. Līdz ar to viss kopā man deva labu iespēju padomāt, nomierināties. Nomainīju arī skolotāju, un kaut kā viss pavērsās uz labu. Ka meitiņa iet skolā – tas ir galvenais, tas man bija numur viens! Viņai tagad skolā rit pirmais gads, cenšos būt bieži uz vietas, tāpēc arī šobrīd nav nekādu lielo iestudējumu.
Bet "Adriāna Lekuvrēra" taču būs?
Jā, bet mēs sarunājām, ka būs ātri... Dziedāšu pirmizrādi un pirmās četras izrādes, un mēģinājumi būs tikai trīs nedēļas. Tas būs Boloņas operteātrī, bet nākošsezon jau būs lielie atjaunojumi: beidzot atgriezīšos pie "Nāras", atgriezīšos arī Bavārijas Valsts operā un arī Vīnē būs liels atjaunojums. Šosezon dauz dziedu Tosku, Vīnē tikko bija "Madama Butterfly", Drēzdenes “Semper oper” ir "Toska", kas šajā opernamā ir mana debija, arī Hamburgā šogad būs "Toska".
Drēzdenē ir patīkami dziedāt?
Te ir fantastiska akustika! Teiktu, ka tā ir labākā akustika, kur esmu dziedājusi. Jau no kolēģiem biju dzirdējusi, ka tā ir fantastiska. Tagad varu pateikt – jā, pilnīgi noteikti Eiropā tā ir labākā. Ļoti ērti dziedāt.
Tu tā noslēpumaini izteicies par savu partneri... Domāju, nu jau tas vairs nav nekāds noslēpums, ka tavs brīnišķīgais partneris gan uz skatuves, gan dzīvē ir tenors Džonatans Tetelmans. Kā tu varētu viņu īsi raksturot?
Iznācis ļoti interesanti... Esam satikušies uz skatuves – ar Džonatanu pirmoreiz viens otru satikām "Bohēmas" mēģinājumā Tenglvudas festivālā. Nodziedājām izrādi, un kaut kā tas Pučīni parāva mūs vaļā... Reti tikāmies, bet nu... Labi, ka ir video, Whatsapp un īsziņas. Kā jau mākslinieki. Man jau šķiet, ka mākslinieki pārsvarā satiekas uz skatuves. Mūsu gadījumā ir žēl, ka man jau desmit gadi pavadīti uz skatuves, ir pieredze, bet Džonatans dzied tikai trīs gadus. Viņš bijis baritons, bet kā tenors dzied tikai trīs gadus. Sapņojam, kuras lomas varētu kopā nodziedāt. Vienīgais, ka es skrienu bišķiņ ātrāk, esmu jau gatava “Adriānai Lekuvrērai”, “Andrē Šenjē”. Viņam līdz tam vēl jāizaug. Bet "Tosku" un "Madama Butterfly" jau varam. Bet mums ir lieli plāni par koncertturnejām, un esmu priecīga par to, ka ir partneris, kurš ir augumā garš...
Tas nav mazsvarīgi skatuvei...
Jā, un tas negadās bieži! Džons ir gara auguma. Pirmoreiz, kad viņu dzirdēju, mani fascinēja viņa balss tembrālā krāsa – man ļoti patika viņa balss. Un mūsu balsis kopā skan ļoti labi, arī tas ir retums. Prieks par to. Mēs tiešām esam partneri, šobrīd sanāk tā, ka tādi esam visās jomās. Džonatans bija gatavojies uz Latviju tagad vienkārši atbraukt, atbalstīt un klausīties koncertu, bet man pēkšņi iešāvās prātā doma, ka viņš varētu arī nodziedāt un palīdzēt ar "Manonas Lesko" duetu. Tā nu viņš laipni piekrita nodziedāt, un man liels prieks par to.
Miers un klusums Jūrmalā
Džonatan, esat jau divreiz viesojies Latvijā. Kā šeit jūtaties, un ko par Latviju zinājāt, pirms jūs bijāt Kristīni saticis?
Džonatans Tetelmans: Pirmoreiz Latvijā ierados pirms astoņiem, deviņiem mēnešiem, tas bija pavasarī, laikam martā – biju Jūrmalā, kur ir ļoti skaisti: izbaudīju ūdeni un mieru, jo pats esmu no Ņujorkas, kur vienmēr ir steiga, daudz cilvēku un trokšņa. Bet šeit, Latvijā, varu dzirdēt savas domas, kas ir gan labi, gan slikti.
Jūsu karjera ir visai veiksmīga, un šobrīd strauji attīstījusies – jūsu repertuārā jau ir lielās tenoru lomas: Rūdolfs, Kavaradosi, Pinkertons, Verters un Alfredo. Kas ir nākamais mērķis?
Nesen dziedāju Kavaradosi Turīnā – tur vēlētos atgriezties pēc dažiem gadiem, dziedot "Manonu Lesko", jo Turīnā notika šīs operas pirmizrāde. Protams, vēlētos dziedāt arī Ņujorkas Metropolē un citos lielajos opernamos, bet pašlaik man patīk mācīšanās un mākslinieka attīstības process. Kad biju jaunāks, tā nebija. Mūsdienās jaunajiem dziedātājiem ir iespēja iesaistīties jauno mākslinieku programmās, bet es mācos darba procesā. Ja veltīšu laiku, lai gatavotu lomas, galvenokārt liriskās, kaut arī dažas ir dramatiskās, būšu labā formā un man būs ilgstoša karjera. Tāds ir mans sapnis – ne vien dziedāt labi, bet arī ilgi.
Vai ir kas tāds, ko klausītājiem, kuri būs Cēsu koncertā, būtu svarīgi zināt par jums?
Cilvēki varbūt nezina, ka esmu dzimis Čīlē – mani adoptēja amerikāņu pāris. Mīlestība, ko esmu saņēmis no saviem audžuvecākiem, palīdzējusi man kļūt ne vien par dziedātāju, bet arī par mākslinieku. Man nebija iespējas uzaugt pie mammas un tēta. Uzaugu pie cilvēkiem, kas par tādiem kļuva. Tas ir retums – tikt adoptētam un izveidot mākslinieka karjeru! Vēl gribu teikt, ka ar Kristīni satikāmies uz skatuves – tas bija pagājušā gadā, Tenglvudā, "Bohēmas" iestudējumā, un kopš tā laika mēģinājām rast ieganstus, lai dziedātu kopā. Tas nemaz nav tik viegli, jo mūs pārstāv dažādas aģentūras. Man ļoti patīk dziedāt kopā ar Kristīni – viņa ir brīnišķīga māksliniece, kura atraisa manī visu to labāko, ko nespēju parādīt, dziedot kopā ar citiem. Ar Kristīni varu uz skatuves būt pats un ceru, ka viņa jūtas līdzīgi.
