Latvijas mūziķi Tallinas Mūzikas nedēļā par klausītāju trūkumu nevarēja sūdzēties, kaut arī iepriekšējos festivāla gados publikas apjoms ir bijis lielāks. Smagās mūzikas cienītājus Telliskivi radošā kvartāla koncertvietā “Sveta Bar” priecēja grupa “Tesa”, kura piektdien, 4. septembrī, aicina klausītājus uz sava jaunā albuma “Control” prezentācijas koncertu Āgenskalnā, kādreizējā Latvijas Televīzijas redakciju ēkā. Kā norādīja grupas mūziķi Kārlis Tone un Jānis un Dāvis Burmeisteri, albums, kura atklāšanas koncerts bija paredzēts martā, jau pamanīts starptautiski un ticis novērtēts dažādos mūzikas apskatos. Tomēr prezentācijas koncerts ir svarīgs, jo bez tā iztrūkst sajūtas, ka “viss ir izdarīts”.
Iespaidos par “Tesas” koncertu Tallinas Mūzikas nedēļā dalījās pasākumu rīkotājs no Somijas Niklass. Viņš atklāja, ka pirms došanās uz koncertu paguvis paklausīties grupas jauno albumu.
“Protams, dzīvais izpildījums ir pilnīgi cita lieta, nekā klausīties šo mūziku “Spotify” vai tamlīdzīgi. Skaņa ir ļoti spēcīga, arī pašos mūziķos es sajutu īpašu, pirmatnēju spēku, un tas mani ļoti uzrunāja. Viņi izmanto dažādu žanru paņēmienus, savienojot psihedēliskās mūzikas cilpas ar pamatīgu, klasisku blekmetālu, kurš citos gadījumos jau ir pārvērties par klišeju. Bet šis salikums man pilnīgi noteikti nostrādāja,” stāstīja Niklass.
Mūzikas novirziens šūgeizs – drīmpops nozīmē sapņainu, meditatīvu skanējumu, kurā būtiska loma ir tā dēvētajai skaņas sienai, proti, konstantam melodiskam pamatam, kuru papildina vokāls vai ritma ilustrācijas. Šajā žanrā spēlē grupa “Tribes of The City”, kura pērn triumfēja mūzikas ierakstu balvā “Austras balva”. Tallinā grupa spēlēja kompozīcijas gan no pēdējā albuma “Rust and Gold”, kā arī no agrākiem ierakstiem. Neskatoties uz Covid-19 sagādātajiem apgrūtinājumiem, norit darbs arī pie jauna albuma, pastāstīja mūziķis Sergejs Jaramišjans.
Tallinas Mūzikas nedēļas vadītāja kopš tā pirmsākumiem 2009. gadā ir Helēna Sildna. Viņa stāstīja, kādi resursi bijuši radošās komandas rīcībā, lai tiktu galā ar neparedzētu uzdevumu – rīkot divus dažādus festivālus – vienu pirms Covid-19 krīzes un otru, jau rēķinoties ar jaunajiem apstākļiem: “Ir dažādu veidu resursi, kuri mums palīdzēja – visvairāk, protams, mūsu komandas cilvēki viņu enerģija un pašaizliedzīgi veltītās darba stundas.”
“Šogad mums tiešām bija jāorganizē divi festivāli viena vietā, pie tam tas jādara pandēmijas apstākļu drošības noteikumu ietvarā.
Izmaiņas notika nemitīgi – te kāda no festivāla dalībvalstīm tika iekļauta karantīnas zonā, te kāda cita nelaime,” turpināja Sildna. “Katrā ziņā mēs noteikti nebūtu tikuši galā bez mūsu sponsoru un sadarbības partneru palīdzības.”
Festivāla vadītāja atklāja, ka šogad pirmo reizi organizatori izmēģināja jaunu modeli, piedāvājot cilvēkiem iegādāties dārgākas biļetes kā sava veida papildu ziedojumu jau tā diezgan augstajai biļetes cenai, kas ir vidēji 75 eiro.
“Atsaucība bija liela, un tas mūs nodrošināja ne tikai ar finanšu resursiem, bet stiprināja radoši, dodot lielu iedvesmas devu – tāpēc, ka ir ļoti svarīgi apzināties, ka sava mērķa sasniegšanā neesi viens un vari uzticēties gan saviem sadarbības partneriem, kuri ir ar mums kopā jau vairākus festivālus, gan arī pašiem apmeklētājiem, kuri izvēlējās atbalstīt mūs šajos, nepavisam ne vieglajos un vienkāršajos laikos,” norādīja Sildna.
Tallinas Mūzikas nedēļa vēl bez koncertiem savā programmā iekļauj arī konferenču un industrijas tirgus programmu. Vienā no paneļdiskusijām piedalījās arī Igaunijas Republikas prezidente Kersti Kaljulaida.
Diskusijā Tallinas Mūzikas nedēļas vadītāja Helēna Sildna uzsvēra: “Sākot no marta, līdz pat šim brīdim kultūras nozare un īpaši jau pasākumu veidotāji saskaras ar nopietniem izaicinājumiem. Esmu novērojusi, ka tas ir nesis līdzi gan pašpārliecinātības trūkumu kultūras darbinieku vidū, gan arī veicinājis zināma veida kultūras norišu stigmatizāciju no sabiedrības puses. Proti, ka šajos apstākļos organizēt kultūras norises nozīmē nerēķināties ar situāciju, neuzņemties atbildību par saviem lēmumiem.
Tieši par šo mums bija vairākas sarunas savā starpā – vai tiešām rīkot festivālu šobrīd būtu pati atbildīgākā lieta, ko darīt.
Taču mēs skatījāmies vēl tālāk, domājot par jaunām stratēģijām, piemēram, kā kultūras nozare varētu sastrādāties ar zinātniekiem. Jo jautājums vēl arvien ir būtisks – kāda varētu būt izeja, ja viena nozare, kura pamatā balstās uz cilvēku pulcēšanu vienkop, pilnībā apstājas?”
Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida savukārt norādīja: “Droši vien Igaunijas gadījumā šī izeja ir vasara, proti, ja pasākumi notiek brīvā dabā, tad tur vīruss nav tik lipīgs kā iekštelpās. Bet ir ļoti svarīgi, ka kultūras nozarē strādājošie paliek atvērti šiem izaicinājumiem, piefiksē tos un stāsta par tiem gan sabiedrībai, gan valsts pārvaldei. Jums ir tiesības dalīties savos uztraukumos, īpaši tad, ja jūtat, ka notiek zināma veida netaisnība, proti, kāda cita nozare noteiktos apstākļos ir vairāk vēlama vai pieņemama nekā kultūras [joma]. Un tas jau nenotiek tikai Igaunijā, es domāju, tā ir globāla aktualitāte. Ir arī zināma daļa cilvēku, kura vīrusu izmanto savā labā, gūst no tā kaut kādu labumu – par to mēs nevaram klusēt.
Mums ir nepieciešamas sīvas diskusijas par to, kā saglabāt taisnīgumu dažādu nozaru starpā, iesaistot arī sabiedrības, proti, kultūras patērētāju pusi.
Un pats svarīgākais šajā visā ir – izvairīties no iebiedēšanas, jo nav nekā vieglāka, kā izvēlēties vienu sabiedrības grupu un norādīt: “Tā, jūs tagad esat tie sliktie!” Lai jau nākamajā nedēļā to varētu sacīt jau pavisam citai grupai. Kas svarīgi, neuzskatīt savu priviliģēto stāvokli par paliekošu, jo vienā brīdī – agri vai vēlu – kāds, kurš ir bijis apsūdzēto pusē, pats var tajā attapties.”
