Tavas saknes ir arī koris “Kamēr…”. Tas ir koris, kuru vadot tu kļuvi par tautā ārkārtīgi iemīļotu mūziķi. “Kamēr…” šogad svin neticamu – 30 gadu – jubileju.
Man liekas, ka es varētu šobrīd runāt par sēklu, kādu tu esi iesējis šajā procesā, jo tas laikam ir tas nozīmīgākais. Divas lietas – tajā brīdī, kad jūti, ka tev ir jābeidz, aiziet prom un nejaukties iekšā procesā. Man liekas, ka es to esmu mēģinājis godam izpildīt. Es nekad neesmu koriģējis un norādījis, kā vajadzētu darīt un kā vajadzētu rīkoties. Un otra lieta, kas ir jāmāk, iesējot šo sēklu, – atstāt aiz sevis tādu ieguldījumu, lai šie turpinātāji to darītu tikpat labi jeb, iespējams, pat labāk par mani. To, man liekas, ir pierādījis gan Jānis (Jānis Liepiņš, kora “Kamēr…” mākslinieciskais vadītājs no 2012. līdz 2018. gadam – red.), gan Aivis (Aivis Greters, kora “Kamēr…” mākslinieciskais vadītājs kopš 2018. gada – red.) ar saviem panākumiem, ar savu mērķtiecību, ar savām kvalitātēm, kā viņi turpina tālāk.
Kādām īpašībām jāpiemīt koristiem, lai dzīvotu šādā korī? Jo tas tomēr ir amatierkoris, darbība tajā ir jāsavieno ar naudas darbu.
Zināmā mērā, kad Ivars Zviedris veidoja pirmo dokumentālo filmu par kori “Kamēr…”, viņam bija tāds teiciens – koris ir diriģenta spogulis.
Es domāju, ka koristi izvēlas kori, koristi izvēlas diriģentu, viņi izvēlas vidi.
Galu galā – ne viņiem tas ir algots darbs, ne viņi ir piesieti pie tās lietas. Viņi var brīvi atnākt un tikpat brīvi aiziet. Tur ir tā suģestija, kas kaut kādā mērā veidojas, sākot no diriģenta un pēc tam no viņiem pašiem. Tas patiešām ir dzīvesveids.
Tavas šobrīdējās profesionālās mājas, ja tā var teikt, ir Valsts akadēmiskais koris “Latvija”. Kas tur šobrīd notiek?
Šobrīd, protams, ka bija tas pirmais apjukums, jo tūlīt pēc šīs pandēmijas paziņošanas es noteikti biju viens no tiem, kas teica – nekāds stop, mēs neko neatceļam, mēs tikai pārceļam. Pirmā bija sanākšana, kur mēs visu, kas bija plānots, tā skaisti sakārtojām, visas koncertprogrammas, lai mēs varētu pēc tā pirmā mēneša turpināt pilnasinīgi tālāk.
Bet, kā jau mēs saprotam, dzīve ienes savas korekcijas.
Vienā brīdī man likās, ka pats svarīgākais, ka mēs tagad atgūstam kaut kādu zināmu kustību, ka mēs to laiku varam pavadīt maksimāli jēgpilni un piepildīti. Mēs mēģinājām vēl tādā pašā pandēmijas karstākajā punktā ierakstīt caur mobilajiem telefoniem divus pirmatskaņojumus, ko ir sarakstījuši divi brīnišķīgi literāti, – tā ir Nora Ikstena, kas uzrakstīja dzejoli, un Raimonds Tiguls uzrakstīja dziesmu, un Inese Zandere uzrakstīja arī brīnišķīgu dzejoli ar nosaukumu “Koki”, kuru mūzikā ietērpa Jēkabs Jančevskis. Šīs dziesmas mēs sākumā arī mēģinājām, un tad es sapratu, ka tas, ko sludina un kāds mēģina apgalvot, ka tā var izveidot kvalitatīvu ierakstu caur mobiliem telefoniem –
es tiešām neesmu tehnoloģiju speciālists, bet es varu šobrīd diezgan droši apgalvot, ka tas nav iespējams.
Es visu to “kancelēju”, jo, kad mēs samontējām pirmos divdesmit cilvēkus kopā, tad mēs sapratām, ka to ir neiespējami klausīties, tas nav baudāmi. Man liekas, ka nav jēga šādu bezkvalitāti radīt.
Manuprāt, es īsti nesaprotu tos koncertus, kas tiek translēti video. Es saprotu, ka tas ir varbūt ir tādai dzīvības uzturēšanai vai iespaida radīšanai, ka viss process notiek. Man liekas, ka tā klātesamība jau ir tā galvenā vērtība. Jo mēs jebkurā brīdī varam “Youtube” skatīties, ko mēs gribam, un ne tikai “Youtube”. Tomēr tā pieeja ir tik milzīgi liela, ka tas šobrīd nepārsteidz.
Mēs pagājušonedēļ sākām jau ierakstus. Sākām pa sešpadsmit cilvēkiem – pilnvērtīgi ierakstījām, tad nākamie sešpadsmit rakstīja uz iepriekš ierakstītajiem ar kvalitatīvu skaņu ierakstu aparatūru.
Šīs pandēmijas ietekmē mēs arī ļoti jēgpilni darbu mainījām – Mūzikas akadēmija jābeidz šogad gan diriģentiem bakalauriem, gan maģistriem, un viņiem ir ļoti apgrūtinoši šobrīd to darīt, jo Mūzikas akadēmijas studentu koris nedrīkst mēģināt, jo viņi neskaitās profesionāļi. Un mēs to drīkstam darīt. Tad mēs ļoti veiksmīgi veidojām sadarbību ar Mūzikas akadēmiju, ka mēs puskoris dziedam vienai daļai no beidzējiem, otra puse – otrai daļai.
Kordiriģents Gints Ceplenieks uzskata, ka galvenais šajā pandēmijas laikā ir noturēt iemaņas, taču kora dziedāšanu pārcelt uz digitālo pasauli nav iespējams. Savukārt kordiriģents Jānis Ozols atzīst, ka diriģents bez kora nav diriģents. Viņš kopā ar kolēģiem darbību turpina digitālā formātā – koristi iedzied savas partijas un iesūta viņam video formātā. Divas dažādas pieejas – Gintam Cepleniekam un Jānim Ozolam. Tu teici, ka kora “Maska” kopā ar politiķiem veidotais Lauras Jēkabsones skaņdarbs tevi esot negaidīti uzrunājis.
Es domāju, ka tas bija viens no kvalitatīvākajiem piedāvājumiem šādā formātā. Malači! Es ļoti priecājos. Un šie ir tikai divi varianti. Bet es esmu daudz runājis un tiešām zinu, ka daudzi diriģenti uztur tajā “Zoomā” savus kontaktus ar kori un mēģina kaut ko dziedāt. Starp citu, vēl viens interesants moments – daži diriģenti izmanto šo laiku, lai apmācītu ar elementārām solfedžo zināšanām savus dziedātājus. Tīri kaut kādā lekciju formā vienkārši stāsta viņiem, skaidro, kā veidojas pamatprincips, rakstot mūziku, īpaši tiem dziedātājiem, kuriem nav nekādas muzikālās izglītības.
Šī vasara ir skumja ar to, ka nenotiek skolēnu dziesmu svētki, taču pēc trim gadiem, es ceru, notiks lielie Dziesmu svētki.
Bet skolēnu dziesmu svētki taču notiks nākamgad. Tā kā nav ko skumt! Es domāju, ka tur taču arī būs liela pretimnākšana visiem tiem, kas jau varbūt būs pabeiguši 9. klasi. Es domāju, tur neviens vairs tik krasi nešķiros, jo mēs jau bijām tādā pilnīgā pusvārdā pārtraukti. Es vēl iepriekšējā dienā strādāju vienā brīnišķīgā kopmēģinājumā ar tehnikuma jauktajiem koriem, un nākošā dienā šī te ziņa, ka viss ir beidzies, pēc kāda brīža arī skolēnu dziesmu svētku atcelšana.
Ja mēs paraugāmies drusku savādāk – taču mūsu katra dzīvē ir bijusi tā pieredze, ka tas aizliegtais auglis ir vissaldākais.
Varbūt pat šāds periods, kad kaut kādā brīdī apstākļu dēļ esam ierobežoti un mums nav ļauts kaut ko darīt, varbūt būs tā bauda pēc tam mesties iekšā procesā.
Protams, mēs neviens nezinām šo scenāriju.
Vai jūs esat pētījuši šo apgalvojumu patiesīgumu, ka dziedāšana korī ir no virusologu viedokļa kaitīgāka nekā, piemēram, cilvēku mīcīšanās lielveikalā?
Es esmu dzirdējis šos skaidrojumus. Tas ir jāprasa cilvēkiem, kas tiešam šīs lietas pārzina. Es arī no draugiem Austrijā esmu dzirdējis, ka arī tur atsākušās mācības visās instrumentu nodaļās izņemot vokālajā. Un kori kaut kādā periodā ir aizliegti. Es arī nezinu, kā dejotāji varēs noturēt mēģinājumus, ja viņiem jāievēro šī divu metru distance.
Horeogrāfiem jauni izaicinājumi.
Iespējams. Būs vesels bloks nākamajos Dziesmu svētkos, kas būs veltīts pandēmijas attālumam. Ļoti jauki.
Ir jautājums, cik mēs arī spējam viegli un pozitīvi skatīties uz tām lietām.
