Diriģentu Latvijas Radio 3 "Klasika" uzrunā pēc viena no pirmajiem mēģinājumiem 11. decembrī.
Frīders Berniuss: Zinu, ka Latvijā ir izteikti gadalaiki, taču esmu pārsteigts, ka jau četros pēcpusdienā ir tumšs. Štutgartē ir citādi – 21. decembrī saule spīd vismaz astoņas stundas, tamdēļ aizdomājos, ka ziemā jūs droši vien vairāk strādājat iekštelpās vai pievēršaties personības attīstībai, bet vasarā dodaties dabā. Šī man ir jauna pieredze. Oktobrī viesojos Izraēlā, tur bija +30 grādu. Bet svarīgi ir piedzīvot pārmaiņas, garie tumšie vakari liek koncentrēties uz ko citu – par to es aizdomājos, viesojoties šeit.
Inga Žilinska: Vai Latvijas Radio koris jums jau bija zināms vārds?
Frīders Berniuss: Jā, pirms pāris gadiem Tokijā iepazināmies ar Kasparu Putniņu, bet zinu arī Sigvarda Kļavas ierakstus. Latvijas Radio koris ir zināms vārds, īpaši mūsdienu mūzikas repertuārā. Zinu vairākus radio korus pasaulē, un vairums koru reti iestudē baroka mūzikas darbus. Taču tā ir lieliska iespēja dalīties savā pieredzē ar dziedātājiem un atklāt savu redzējumu skaņdara interpretācijā. Mēs daudz strādājam pie valodas, lai gan arī es neesmu dzimis anglis, bet ceru, mēs kopīgi spersim plašu soli baroka autentiskā atskaņojuma virzienā.
Visvairāk mācījies praksē
Kad jūs studējāt mūziku, baroka māksla tikko bija sākusi piedzīvot savu atdzimšanu 20. gadsimtā. Kāpēc pievērsāties tieši barokam?
Jums taisnība, lielākā daļa mūziķu un dziedātāju baroku interpretēja vēlīnā romantisma manierē. Interese par baroka retoriku sāka veidoties vien aizvadītā gadsimta 80. gados. Nepārstāvu pirmo baroka entuziastu paaudzi, te es piesauktu Nikolausa Arnonkūra vārdu, taču visai drīz man kļuva skaidrs, ka vēlos sekot viņa norādītajam ceļam. Atceros, kādā festivālā Beļģijā mani aicināja strādāt ar jaunu soprānu no Anglijas; mēs kopā gatavojāmies Monteverdi programmai, un tā iepazinos ar jauniņo Emmu Kērkbiju. Mūs pārsteidza viņas zināšanas ornamentikā, kā arī viņas dziedājums, tāpēc varu sacīt, ka lielākoties esmu mācījies savā koncertpraksē.
Vai bija arī kādi diriģenti, klavesīnisti, no kuriem mācījāties?
Diriģenti nē, jo mūsu reģionā nebija īsti labu baroka mūzikas interpretu. Kā pārsteidzošu piemēru varu minēt Džonu Eliotu Gārdineru, kurš Štutgartē viesojās ar Georga Frīdriha Hendeļa oratoriju “Izraēļi Ēģiptē”. Jau toreiz viņš baroka interpretācijā bija soli priekšā. Mācījos arī no Nīderlandes mūziķiem. Vēlāk Štutgartē nodibināju savu baroka orķestri un kori, kā arī senās mūzikas festivālu, bet tolaik Dienvidvācijā reti kuram mūziķim piemita atšķirīgs skats uz baroka mūziku. Protams, daudz esmu lasījis zinātniskus traktātus, bet vairumu zināšanu esmu ieguvis praksē.
"Mesija", neskatoties uz teju 300 gadu seno vēsturi un vērā ņemamo apjomu – tās hronometrāža ir divarpus stundu, šķiet, ir viens no pasaulē pašiem populārākajiem opusiem, kas tiek atskaņoti Ziemassvēktu laikā. Kāds šim fenomenam varētu būt izskaidrojums?
"Mesija" ir kā Kristus dzimšanas un viņa dzīvesstāsta simbols, šajā ziņā tas ir unikāls darbs.
"Ziemassvētku oratorija" uzsver tikai Kristus piedzimšanas notikumu, bet "Mesija" izgaismo viņa dzīves notikumus.
Otrs iemesls, iespējams, ir koris "Alleluja". Nevajadzētu šo darbu par zemu novērtēt. Lai arī tam ir gandrīz 300 gadu, "Mesija", manuprāt, ir dzīvs un aktuāls opuss, kā tikko būtu sacerēts, un šī aktualitāte jāatklāj klausītājam. Daudzi domā, ka pēc "Alleluja" kora darbs beidzas, bet tam seko vēl trešā – Augšāmcelšanās daļa. Hendelis skrupulozi izrakstījis precīzus tempa apzīmējumus, kurus jācenšas ievērot. Arī skaņai ir liela nozīme – mūziķiem jāpārzina skārumi un artikulācijas nianses, savukārt dziedātājiem – teksta artikulācija, ar ko šajās dienās visvairāk esmu strādājis kopā ar Radio kori. Manuprāt, teksta retorika nozīmē to, ka vārdi izkārtoti tuvu runātam tekstam, tā tie būtu jāpasniedz. Kantilēni izdziedot tekstu – tā būtu Mendelszona vai Brāmsa maniere, bet Hendelim teksts tuvinās runai.
Vai esat jau ticies ar orķestri?
Es zināju par orķestri “Sinfonietta Rīga”, taču tiekos ar šiem mūziķiem pirmo reizi. Ir ļoti apsveicami, ka orķestris, kurš ikdienā nespēlē izvērstās Mālera un Brāmsa simfonijas, koncentrējas arī uz 18. gadsimta repertuāru, pie kam ir apguvis šī laika stilistiku. Ir būtiski spēlēt arī Brāmsa un Mālera mūziku, taču nedrīkst visu spēlēt vienādi. Esmu ārkārtīgi iepriecināts ar “Sinfonietta Rīga” sniegumu un šobrīd gaidu kora un orķestra kopīgo mēģinājumu.
Pirmā "Mesija" – 12 gadu vecumā
Vai atceraties savu pirmo "Mesiju"?
Mana māte bija baznīcas ērģelniece, un tieši viņas vadībā pirmo reizi atskaņoju Hendeļa "Mesiju" – teksts bija pārtulkots vāciski,
tobrīd man bija 12 gadu un šajā atskaņojumā es spēlēju otro vijoli! Tas bija sen – sešdesmito gadu sākumā.
Bija jāpaiet ilgam laikam, līdz pats diriģēju "Mesiju" un no jauna palūkojos uz šo darbu. Atceros, ka toreiz veicām arī ierakstu. Daudz mācījos no angļu koriem, jo, dzirdot koncertu vai ierakstu, klausītājs nedrīkst just, ka interprets nav dzimis brits. To centos panākt savā "Mesijas" ierakstā ar Štutgartes orķestri un kori, kā arī kopā ar Latvijas Radio kori te, Rīgā.
Vai esat ticies jau ar solistiem – soprānu Ingu Kalnu un basu Rihardu Milleru?
Jā, mēs tikāmies, un, lai darbs ritētu raitāk, iepriekš sagatavoju viņiem kalvierizvilkumu, kurā atzīmēju savas ieceres un vēlmes artikulācijā un retorikā. Šādus ieteikumus tiku sagatavojis arī orķestrim – tas ir labs pamats, uz kura būvēt kopīgo darbu, jo laika kā viesdiriģentam man ir maz.
Jūs bieži koncertējat kā viesdiriģents. Ar kādiem mūziķiem strādājat labprātāk – ar tiem, kas paklausa bez ierunām, vai tādiem, kas labprātāk ielaižas diskusijās?
Ja korim ir savi ieteikumi un idejas, tas ne pie kā laba nenoved, jo koristu ir daudz. Taču nereti kora mākslinieciskajam vadītājam ir kādi ierosinājumi, un tos labprāt uzklausu.
Ja, atbraucot kā viesdiriģents, redzu, ka koris ir iemācījies citādi, nekā esmu iecerējis, tas liek man padomāt par virzienu, kādā kora vadītājs ved savu kolektīvu.
Piemēram, nesen viesojos pie Štutgartes Radio kora, ko šobrīd vada Markuss Krīds. Augstu vērtēju viņa idejas, tamdēļ arī saprasties ar viņa vadīto kolektīvu bija viegli. Taču, ja, piemēram, radio koris dzied kā operas koris – neredzu jēgu veidot "a cappella" programmas vai iestudēt baroka mūziku. Līdzīgi ir arī ar orķestriem. Ja kolektīvs ir kaut nedaudz izglītots tajā stilā, kādā strādāju, es labprāt sadarbošos. Ja uzskati mums ir pārāk atšķirīgi, tad neredzu jēgu sadarbībai.
