Nesen viņš savā mājaslapā rakstīja, ka “labi būt pianistam pandēmijas laikā”, un tā patiesi varētu būt – klavieres nu reiz ir tas instruments, uz kura var atskaņot jebkura laika un stila mūziku, vienlaikus neprasot plašu mūziķu sastāvu. Tas ir pašpietiekams instruments, tomēr īstu, dzīvu un cilvēcīgu klātbūtni gribas – gan ar citiem mūziķiem, gan klausītājiem.
Anete Ašmane: Šķiet, ka dzīve palēnām sāk atgriezties ierastajās sliedēs – atsākas koncerti ar mazskaitlīgu, bet tomēr publiku, arī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) 12. jūnija koncertu klātienē vēros aptuveni 50 klausītāji. Vai tu esi noilgojies pēc publikas? Bieži vien savos koncertos tu ne tikai spēlē, bet arī sarunājies ar klausītājiem, tāpēc varētu domāt, ka tev kā mūziķim publikas klātienes aspekts ir svarīgs. Nu tev ir pieredze koncertēt arī bez publikas, un tās noteikti ir pavisam citas sajūtas. Arī LNSO mūziķi joprojām runā par 13. marta koncertu, kad iznāca uz Lielās ģildes skatuves spēlēt Mālera 5. simfoniju pilnīgā klusumā un pēc simfonijas pilnīgā klusumā arī devās prom…
Reinis Zariņš: Godīgi sakot, es vēl nezinu, kā es uz to skatos. Pašlaik es pieņemu šī brīža spēles noteikumus, kurus izvēlēties es nevaru. Domāju, ka visiem – gan publikai, gan pašiem mūziķiem – vēl labu laiku cementēsies mūsu viedoklis par šiem jaunajiem formātiem. No savas puses varu teikt, ka ir daudz grūtāk koncertēt bez redzamu, jūtamu cilvēku klātbūtnes, bez momentānas atpakaļejošās saiknes ar klātesošām personām; no publikas puses es dzirdu, ka paliek arvien grūtāk gribēt sēdēt pie ekrāna.
Bet tad ir arī nenoliedzamie plusi: piemēram, tie daudzie man mīļie cilvēki, kas dzīvo izkaisīti pa visu plašo pasauli — viņi pēkšņi tiek uz maniem koncertiem!
Tas iepriekš bija neiedomājami. Tāpēc man šķiet, ka to vajadzētu atstāt kā vēl vienu opciju arī tad, kad atkal varēsim pulcēties lielā skaitā – piemēram, dot pieeju koncertam video tiešsaistē visiem, kuru skatāmierīce atrodas, teiksim, 150 kilometrus no koncerta vietas, bet tiem, kas tuvāk, nedot, lai mudinātu braukt būt klāt. Zinu, ka ASV tā jau dara ar sporta spēlēm, nevajadzētu būt tehniski pārāk sarežģīti.
Otrs lielais pluss ir tas, cik ļoti video straumēšana atvieglo klasiskās mūzikas pieejamību. Aktīvās publikas paplašināšana un jaunas publikas veidošana ir mana sirdslieta, tāpēc es priecājos, ka šādā veidā klēpī tiek iemesta iespēja ieskatīties šajā lauciņā tiem, kuri iepriekš nekad negāja uz klasiskās mūzikas koncertiem. Atkrīt visa tā pucēšanās, uzvedības kodi, taksis, restorāns, aukle — uztaisi savu mīļāko tēju, uzslēdz ierīci, piesēdi ērti un piedzīvo samērā labu devu no tā, ko klātesošā publika piedzīvo. Ja jāsalīdzina tie piegājieni, ar kādiem “klasiskie” mūziķi ir centušies pievilināt jaunu publiku, tad no visiem trikiem šis man šķiet visdabiskākais ceļš, kā ziņkārīgajiem dabūt to āķi lūpā.
Un, kad āķis lūpā, tad varu teikt droši, ka dzīvais koncerts ar dzīvo publiku ir neaizstājams un nesalīdzināms.
Kādi tev bijuši pēdējie pāris mēneši? Esi teicis, ka ar ģimeni apbraukā Latviju. Varbūt esi prātā izauklējis arī kādu jaunu programmu solo vai ar “Trio Palladio”?
Solo programmas es auklēju bez mitas — vispirms bija ''Mājas karantīnas'' sērija ar pilnīgi jauniem četriem koncertstāstiem. Tos joprojām var noskatīties manā “Youtube” kanālā “MrZarins”. Tad bija Vāgnera dzimšanas dienas koncerts Rīgas Vāgnerzālē — jā, tajā pašā, kuras sienas saplaisājušas un durvis slēgtas, tomēr atjaunotnes projekts ir gatavs, vien naudiņa jāsavāc, un Vāgnera teātris atdzims ar nebijušu spožumu. Nedēļu vēlāk muzicēju Latvijas Radio 1. studijā, šonedēļ ar Andri Pogu un LNSO ceļam augšā Stravinski, nedēļu vēlāk solo Ventspils koncertzālē “Latvija”, tad vēl pēc pāris nedēļām Līgatnes “Zeit” un tā tālāk. Katrā vietā ir cita programma, jo katrai vietai ir sava publika, savs koncerta konteksts. Lai būtu kāds kontrasts dzīvē, mums tā visa vidū vēl nācās strauji savākt savu mantību un pārcelties uz citu dzīvokli. Tomēr dažus izbraucienus mums izdevās iespiest arī tā visa vidū — kolosālas klinšainas vietas Gaujas Nacionālajā parkā, meža ezeri Rīgas tuvumā, Dobeles ceriņi un vēl šis tas jauks.
Runājot par “Trio Palladio”, mēs ļoti ceram, ka situācija ar kamermūziku kaut nedaudz uzlabosies sekojošo sezonu laikā — kaut vai tāpēc, ka trim ir vieglāk (un drošāk) nekā trīsdesmit.
Mēs šobrīd darbojamies katrs no savām mājām ar savām lietām, tā ka trio aktivitātes šobrīd ir uz pauzes. Tomēr gada nogalē mēs ceram sniegt divas dažādas programmas ''Liepājas dzintarā'' un Jūrmalas Dzintaros, un pamazām plānojam lietas Itālijā, Šveicē un citviet, kad ceļošana kļūs atkal pieejama.
12. jūnija vakarā, kad LNSO uz skatuves būs kamersastāvā, programma būs ļoti dažāda gan laikmetu, gan stilistikas ziņā. Tavu solo dzirdēsim Igora Stravinska Koncertā klavierēm un instrumentu ansamblim. Vai esi iepriekš jau interpretējis šo darbu? Kas ir tas, kas tevi saista Stravinska mūzikā?
Gan man, gan Andrim Pogam šī ir atgriešanās pie skaidra, nesamākslota, emocionāli tieša darba, kas, manuprāt, ļoti noder šajā laikā. Stravinska ritmiski sapiparotā, nerimtīgā aktivitāte ir viņam gana raksturīga, pūšaminstrumentu un klavieru līdzskaņa retāk sastopama, bet lēnās daļas tīrais skaistums — īsts pārsteigums pat pēc vairākkārtējas klausīšanās.
Nākamajā pavasarī tevi gaida tikšanās ar LNSO arī Johannesa Brāmsa 2. klavierkoncertā. Kāds ir tavs stāsts, sajūtas un piesaiste šim darbam?
Šis ir viens no vismonumentālākajiem, visskaistākajiem klavierkoncertiem, īstena simfonija, kas iemieso visu cēlo, vērtīgo, dziļi cilvēcisko. Atskaņot šo mūziku koncertā ir patiess gods un laime, un tādus vārdus es parasti nesaku.
Zinu, ka orķestris šo darbu nav spēlējis jau ļoti sen, tāpēc no sirds ceru, ka šo tik godpilno opusu varēsim kopīgi dāvāt patiešām visiem klātbūt gribētājiem, nevis vien mazumiņam kā šobrīd.
Jau kādu brīdi tu esi atgriezies un savu ikdienas dzīvi vadi Latvijā. Klausītājiem tas nozīmē vairāk iespēju tevi dzirdēt klātienē, lai arī mēs pirms tam nevarējām īpaši sūdzēties, jo tu dzimtenē uzstājies itin bieži. Bet ko šī atgriešanās nozīmē tev – tas bija grūts lēmums vai absolūti loģisks dzīves turpinājums?
Tas bija gan grūts, gan loģisks solis. Un, nezinot nākotni, tas bija solis ticībā, solis paļāvībā uz Dievu, kurš jau iepriekš tik daudz reižu man un manai ģimenei parādījis, ka uz Viņu var paļauties. Šodien es redzu, ka tas, kas man tobrīd šķita lieka kavēšanās, tagad izrādās vislabākais laiks — mēs itin neko neesam nokavējuši un neesam arī par agru atgriezušies. Pandēmija Latvijā mums ir bijis kopumā neparasti svētīgs laiks gan finansiāli, gan ģimenes attiecību ziņā.
Cik nu spēju izspriest, tad Londonā tas būtu bijis daudz, daudz grūtāk.
Tā ka dzīvojam šobrīd ar klusu paļāvību.
