Latvijas Radio 3 "Klasika" studijā komponists ierodas taisnā ceļā no Miķeļdienas gadatirgus Doma laukumā, kur iegādājies iemīļotos sklandraušus. Viņš nebeidz jūsmot par Islandi, kuru apmeklējis pagājušajā nedēļā - Islandes jauniešu orķestris atskaņojis viņa opusu "Viatore".
"Jau sen gribējās tur nokļūt, un vēl tagad nevaru attapties no brīnumiem," teic komponists. "Tā ir tikai trīssimt trīsdesmit tūkstošu liela nācija – bet kā viņi uzcēluši savu zemi, kādus dabas brīnumus Dievs viņiem devis, nudien neaprakstāmi – milzu vēji, okeāna viļņi, bezgalīgie lavas lauki kā uz citas planētas. Prātam neaptverami! Brauciet uz turieni, tikai ņemiet līdzi maizīti un speķi – viss tur ir šausmīgi dārgs," smej Vasks un atklāj, ka viens no Islandes brīnumiem esot arī koncertzāle "Harpa" ar 2500 vietām un ģeniālu akustiku. Arī fakts, ka no 330 000 lielās nācijas jaunieši no divpadsimt līdz astoņpadmit gadu vecumam nodrošinot pilnu orķestri:
""Viatore" izskanēja lieliski, un Šostakoviča Piektā simfonija – tik izcili! Puse Rīgas – tā ir visa viņu nācija... Līdz šim brīdim nebeidzu jūsmot, ko spēj šī mazā, stiprā nācija."
Vaska darbi teju ik dienas skan visā pasaulē. Un arī pasaules pirmatskaņojumi lielākoties notiek ārzemēs, tālab ikviens izņēmums tiek gaidīts un uzņemts ar īpašu mīlestību.
Obojas koncerts tapis pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra aicinājuma: "Pirmo reizi Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris man piedāvāja, vai nevēlos uzrakstīt darbu. Turklāt īpaši 2018. gadam, Latvijas simtgadei, un to, protams, uztvēru kā lielu pagodinājumu. Pirms gadiem desmit biju saticis Albrehtu Meijeru, kurš tobrīd izteicās, ka būtu priecīgs, ja uzrakstītu viņam obojas koncertu. Atcerējos to un jautāju mūsu orķestrim, vai tas nevarētu būt obojas koncerts? Kad saņēmu piekrišanu, ķēros pie darba, strādāju, un pavasarī partitūrai pievilku divas strīpas."
Ar Albrehtu Meijeru, kam partitūru komponists atdevis pavasarī, autors nav saticies, tālab mēģinājumi nākamnedēļ tiek gaidīti ar sirds trīsām:
"Tas vienmēr ir tāds traks brīdis – pirmo reizi izdzirdēt savu darbu..."
Savas mūzikas ierakstus, kas tiek izdoti un ieskaņoti visā plašajā pasaulē, komponists klausās labprāt. Kādas ir sajūtas klausoties to, kas ieskaņots pirms gadu desmitiem? "Laiku pa laikam ir tāda dīvaina sajūta – pag, kā es to uzrakstīju, ka viss izklausās loģiski? Jo mans radīšanas process ir ilgs un lēns, tāpēc ar laika distanci klausoties, apmulstu, ka tas rezultāts tomēr iznācis loģisks, emocionāli iedarbīgs. Brīnos un samulstu – kā izdevies sakārtot, lai skaņas nestu vēstījumu. Jo procesā iekšā esot, tālu neesmu no tiem "ģēnijiem", kuri ņem tikai un pieraksta.
Tikai grafomāni stāsta, ka viņiem kāds diktē no augšas. Komponisti tā parasti nesaka – ka viņiem ir tiešais vads ar Radītāju, kurš pasaka priekšā, ko rakstīt...
Es vienkārši pabrīnos par tiem darbiem, no kuriem esmu distancējies," saka komponists un teic, ka pilnīgi visi darbi viņam esot mīļi. "Jo katram atdots viss, ko spēju.
Pasaulē ir pietiekoši daudz mūzikas – tāpēc jābūt ļoti svarīgam iemeslam, kāpēc tieši tu uzdrošinies piedāvāt kaut ko savu.
Mūsdienu komponisti jau vispār ir neapskaužamā situācijā: pateicoties ierakstu industrijai, mums pieejama visa mūzika jau no 9. gadsimta – turklāt izlase, pats labākais. Un tad mēs, tas mūsdienu pulciņš, pret šo izlasi piedāvājam arī kaut ko savu cerībā, ka kāds ieklausīsies. Tā konkurence ir stipri nevienlīdzīga..."
Pētera Vaska mūziku pasaulē atskaņo labākie no labākajiem: "Daudziem skaņdarbiem ir dažādas interpretācijas – nebeidzu brīnīties, kā tas ir iespējams, ka mūziķi atkal atraduši kaut ko jaunu vienā un tajā pašā kompozīcijā. Fantastiskas sajūtas – kad ir iespēja salīdzināt."
Taču gadoties arī citādi. "Parasti jau mūziku pasūta tie, kuri manu mūziku zina un pazīst, taču dažādu apstākļu dēļ gadās visādi. Piemēram, lielā festivālā, kur sanākuši daudzi mūziķi, ir tik daudz spēlējamā, ka mēģinājumam atliek tikai viena stunda laika – bet skaņdarbs ilgst, piemēram, minūtes četrdesmit. Izspēlē vienreiz cauri, un viss. Un vakarā jau pirmatskaņojums. Darbs vēl nav gatavs, lai dzimtu, bet ir jāspēlē, jo vakarā ierakstīts programmā. Ir steiga. Un tad mokos – vai pats esmu visu salaidis grīstē, ka kompozīcija neuzrunā. Tad parasti saku – jāaizbrauc mājās un jāiedod mūsu mūziķiem. Tad redzēs, vai darbs ir iznācis vai nē.
Komponists jau ir drusku egoists: ja tavs bērniņš nāk pasaulē, nevar tā ātri, ātri, gribas ar mīlestību to pasaulē laišanu. Tāpēc sirds pirmatskaņojumi vienmēr notiek Latvijā.
Mums ir labākie kori pasaulē, ir "Sinfonietta Rīga", un galu galā mājās zvaigžņu stāvoklis ir tāds, kas veicina visu labo."
