20. jūlijā viņš sniegs kamermūzikas koncertu kopā ar austriešu vijolnieku Julianu Rahlinu, savukārt 21. jūlijā kopā ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri un diriģenti Suzannu Melki atskaņos Johannesa Brāmsa Otro klavierkoncertu. Abi koncerti notiks Latvijas Nacionālajā operā, un 21. jūlija koncerts būs klausāms gan Latvijas Radio 3 “Klasika”, gan skatāms arī Latvijas Televīzijas pirmajā programmā.
Dāvis Eņģelis: Lasīju, ka jūsu darbistabā līdzās diviem ‘steinvejiem’ stāv arī snūkera galds.
Rūdolfs Buhbinders: Jā, tikai es spēlēju nevis snūkeru, bet pūlu. Tas palīdz relaksēties. Starp citu, kad Mocarts pārvācās no vienas mājas uz citu, vispirms viņš pārveda biljarda galdu, tikai tad klavieres.
Vai jūsos mīt sacensību gars?
Ne biljarda spēlē. Mans dēls spēlē daudz labāk. Es viņam iemācīju spēlēt galda tenisu un biljardu. Tad vienu dienu viņš teica – tēt, vai vēlies uzspēlēt? Šodien tu zaudēsi! Tā arī bija.
Galvenais uzdevums – atrast skaņu
Klausījos jūsu ieskaņoto albumu ar Baha partitām. Piemēram, Pirmajā partitā Sibemolmažorā nevarēju saprast, kā jums izdodas panākt tādu melodijas un slēptās polifonijas plūdumu. Pieļauju, to varētu izskaidrot ar ļoti smalku artikulācijas spēju. Bet vai ir kaut kas tāds, ko jūs spēlējot nesaprotat vai neizprotat? Vai arī jūs saprotat, apzināties visu, kas notiek?
Jā, pavisam noteikti.
Mans galvenais uzdevums ir atrast skaņu. Tas ir visbūtiskākais. Tehnika ir automātiska.
Kā zināt, es ieskaņoju tikai dzīvos ierakstus. Tehnikai nav nozīmes, tai vienmēr būtu jāstrādā pašai par sevi.
Festivālā “Rīga Jūrmala” spēlēšu Brāmsa Otro klavierkoncertu. Abus Brāmsa koncertus esmu ierakstījis trīs reizes. Vienreiz ar Nikolausu Harnonkūru un “Concertgebouw” orķestri, divreiz ar Zubinu Metu. Bet tie vienmēr bijuši koncertieskaņojumi. Tikai tad, kad ir nevainojama tehnika, sākas īstais darbs. Tad jāsāk ļoti smagi strādāt. Sevišķi pie skaņas. Pie dažādu gradāciju ‘piano’ un dažādiem ‘forte’. Pie pirkstu neatkarības.
Lai trīs pirksti spētu nospēlēt ‘piano’, kamēr pārējie divi spēlē ‘mezzo piano’. Tas ir ļoti svarīgi.
Un cik smalkās gradācijās jūs esat attīstījis savu pedāļa tehniku?
Ar pedāli es varu nospēlēt arī ‘tremolo’ (smejas).
Bet vai tiešām, kad uzstājaties, mūzikā nenotiek nekas tāds, kas ir ārpus jūsu saprašanas, kaut kas ārpus prāta robežām?
Nē, es saprotu itin visu, ko daru. Savādāk es nevarētu kāpt uz skatuves.
Ir trīs iemesli, kāpēc es neierakstu mūziku studijā. Pirmais: studijā nav emociju. It nekādu. Otrais: studijā nav spontanitātes. Treškārt, studijā nav nervozitātes, es tur nejūtu uztraukumu.
Vai mikrofonu klātbūtne jūs neuztrauc?
Nē. Nē, nē, nē! Vienureiz bija grūtāk, kad ieskaņoju visas Bēthovena Klaviersonātes, tas bija Zalcburgas festivālā. Bet līdzās mikrofoniem bija arī astoņas, deviņas kameras. Ziniet, tas ir liels spiediens. Kameras vēro katru tavu pirkstu kustību.
Vienreiz uz klavierēm tika nolikta pavisam neliela kamera pildspalvas lielumā, tā filmēja tikai klaviatūru. Fantastiski!
Vai tas jums netraucēja?
Nē, nē, nē, nē, nē!
Vējš caur koku lapām un vārdi starp rindām
Kad klausījos jūsu ierakstīto Bahu, gāju pa ielu un caur austiņām dzirdēju, kā vējš skrien caur koku lapām. Sakiet, kāda būtu jūsu pirmā muzikālā asociācija, ja jums būtu jāpasaka – lūk, šī mūzika skan akurāt tā, kā vējš skrien caur koku lapām?
Nāk prātā programmatiskā mūzika. Ir dažas vietas Bēthovena sonātēs, kur var sadzirdēt vēju. Trīsdesmit pirmais opuss, numur divi, trešā daļa (nodungo). Varbūt tas varētu būt vējš, es nezinu. Es necenšos ielikt mūzikā to, ko komponists tur nav ielicis. Mūslaikos mēs tā darām. Man šķiet, ka komponisti domāja par kaut ko pilnīgi citu nekā to, ko mēs iedomājamies tur esam šodien.
Bet vai mēs varam uzzināt, ko komponists mūzikā bija domājis?
Nē, paldies Dievam!
Paldies Dievam, ka mēs nezinām šo vai to, piemēram, par tālo mīļoto, par viņa lielo mīlestību. Bēthovena vēstules ir pilnīgi neticamas. Bet, paldies Dievam, tas paliek noslēpums.
Jā, zinātnieki saka – tā bija tā lēdija vai tā meitene. Bet mēs nezinām, un tas ir labi.
Notīs paliek tikai būtiskākais?
Jā. Protams, mēs varam nedaudz izlasīt starp rindiņām. Sevišķi klaviersonātēs: no otrā līdz 111. opusam – tā ir Bēthovena dzīve. Vai Mocarta klavierkoncerti – tā ir Mocarta dzīve.
Tad jūs nepievēršat uzmanību mūzikas hermeneitiķu interpretācijām?
Nē, es tam neticu. Toties iespējams sajust, kad viņš bijis iemīlējies, kad juties labi, kad slikti. To ir iespējams sajust.
Tātad tomēr ir iespējams uztvert dažādas emocijas?
Jā, viennozīmīgi! Un Bēthovens vienmēr raksta, ka jāspēlē ‘espressivo, con gran espressione’. Un, ziniet, Brāmss to kaut kādā mērā turpināja. Viņš daudz ko paņēma no Bēthovena. Bēthovens līdzās dinamikas apzīmējumiem ‘sforzato’ un ‘sforzando’ izgudroja apzīmējumu ‘rinforzando (rfz)’. Tas attiecas uz veselu frāzi. Arī Brāmss to pārņēma savā mūzikā. Turklāt arī viņš izgudroja kaut ko jaunu. Bija apzīmējums ‘Fp’ (forte piano), bet Brāmss sāka rakstīt ‘pF’. Bet tas nenozīmē ‘piano forte’, bet gan ‘poco forte’ (pamazām skaļāk). Pirms Brāmsa neviens cits komponists tā nerakstīja.
Izspēlēt Bēthovena rokrakstu – neiespējami
Pieļauju, ka noteiktu mūziku esat spēlējis gan no drukātajiem nošu izdevumiem, gan no rokrakstiem. Sakiet, vai kāda komponista rokraksts jums sniedzis savādāku muzikālo pieredzi, nekā drukātās notis?
Nošu izdevumos mēdz būt kļūdas. To meklēšana līdzinās detektīvromāna lasīšanai.
Man ir nošu kopijas Brāmsa klavierkoncertiem, kurās viņš ar zīmuli veicis piezīmes. Diemžēl pavisam nedaudz. Bet tās ir ļoti interesantas. Sevišķi dinamikas norādes.
Vai starp tām ir arī vārdiskas norādes?
Nē, nē, nē.
Tikai mūzikas notācija.
Jā, jā, jā, jā. Lielākoties dinamikas norādes.
Vai ir kāds komponists, kura rokrakstam dodat priekšroku iepretim drukātam izdevumam?
Nē.
Ar Bēthovenu ir problēma – viņa rokrakstu izspēlēt nav iespējams.
Nepieciešama milzīga koncentrēšanās. Toties Rahmaņinovs, arī Haidns un Lists rakstīja filigrāni, viņu rokrakstus varētu uzreiz drukāt, tie ir perfekti. Bet ne Bēthovenam. (smejas)
Mūzika sākas cilvēkā
Laikam varētu teikt, ka mūzika neatrodas notīs. Notis vēl nav mūzika.
Notis ir skelets. Tā vēl nav arhitektūra. Tā ir jāuzbūvē mūziķim.
Bet vai esat domājis par to, no kurienes rodas mūzika, kur tā sākas?
Mūzika sākas cilvēkā. Tā sākās ar svilpošanu, dziedāšanu. Pamazām mūziku sāka pierakstīt. Manuprāt, šādā ziņā mūzika ir ļoti attīstījusies. Kaut vai salīdzinot mūzikas pierakstu baroka laikmetā un mūsdienās.
Vai jūs, studējot klaviernotis, izdziedat savas partijas?
Jā, tas ir ļoti interesanti. Kad mācīju studentus, tad teicu viņiem – izdziediet frāzes. Uz klaviatūras viņi frāzēja nepareizi, bet dziedot vienmēr nofrāzēja pareizi. Tas ir savādi. Tu nemaz nevari nodziedāt nepareizi. Tāpēc es mācīju, lai viņi cenšas imitēt savu balsi.
Vai esat lasījis Tolstoja “Kreicera sonāti”?
Jā, protams.
Vai atceraties, kā viņš aprakstīja Bēthovena sonāti?
Jā gan.
Vai jūs piekrītat Tolstoja aprakstam?
Jā. Tā ir neprātīga, fascinējoša grāmata. Tāpat varam lasīt, kā Tomass Manns aprakstījis sonāti opus 111. Stravinskis teica, ka tā ir ‘boogie-woogie’ sonāte. Un viņam ir taisnība. Tas ir ļoti īpatnējs ritms. Visos piecos Bēthovena klavierkoncertos var atrast trīs, piecas taktis, kurās jūtams svings.
Vai jums ir nojausma, kur Bēthovens ieguva šo ritma sajūtu?
Es nezinu. Bet nevajadzētu aizmirst, ka tajā laikā tā bija popmūzika.
“Elīzai”, “Mēnesnīcas sonātes” pirmā daļa – tā bija tikpat pazīstama mūzika kā “Yesterday” mūsdienās. Arī ''Bītli'' ir uzrakstījuši labu daļu no mūzikas vēstures.
Garastāvoklis, emocijas, brīvība
Mūzikas skolā spēlēju vienu no Bēthovena vēlīnajām bagatelēm – op. 126. Mans pasniedzējs teica, ka šīs miniatūras ir kā kopsavilkums tai mūzikas valodai, kuru Bēthovens attīstīja savās sonātēs. Esmu dzirdējis arī nievājošākus viedokļus, ka šīs bagateles nav nekas īpašs. Man gan tās patīk. Ko jūs domājat par 126. opusu?
Tas ir pēdējais darbs, ko Bēthovens rakstīja klavierēm. Pēc Diabelli variācijām, kas, protams, ir viņa diženākais darbs klavierēm. Un tad viņš uzrakstīja šīs mazās bagateles.
Visi vēlas Bēthovena mūzikai kaut ko piedēvēt, kas tajā varētu būt paslēpts. Tie ir absolūti fantastiski skaņdarbi. Pilnīgi citādāki. Un katrā no šiem gabaliņiem mēs varam sajust citu garastāvokli. Tās ir tīras emocijas.
Protams, mēs nezinām, ko viņš domāja. Un paldies Dievam.
Stravinskis teica, ka mūzikai nepiemīt spēja izteikt emocijas, mūziķim tikai jāizpilda komponista norādījumi.
Nē, tam gan es nepiekrītu. Man ļoti patīk Stravinskis, bet tam es nevaru piekrist. (smiekli)
Ko jūs meklējat mūzikā, ko esat tajā atradis?
Es pirmoreiz ierakstīju visas Bēthovena sonātes pirms teju 40 gadiem. Man prātā nenāca tās ierakstīt vēlreiz. Nekad.
Bet savulaik ietekmīgākais vācu mūzikas kritiķis Joahims Kraizers, kurš vairs nav šaisaulē, man teica – Rūdolf, tev vēlreiz jāiespēlē Bēthovena sonāšu cikls. Kāpēc, es vaicāju. Jo tagad tu esi brīvs, viņš atbildēja.
30 gadus pirms tam es nebiju brīvs. Un tā es to izdarīju vēlreiz, ierakstot visas sonātes septiņos koncertos.
Es neklausos savus ierakstus. Nekad. Tas mani padara nervozu.
Bet šie vēlākie ieraksti ir pilnīgi citādi. Tu dzīvo un mainies. Mainās nozīmes, mainās tavas domas. Un nekad nevar zināt, kurš no ierakstiem ir labāks – jaunais vai vecais. Bet es tomēr esmu drošs, ka jaunais ieraksts ir labāks. Es sevi neidentificēju ar pirmo ierakstu. Protams, vienreiz tas ir jānoklausās. Lai varētu visu nokontrolēt un pateikt – jā, tas ir gatavs izdošanai.
Atceros, pirmais klaviersonāšu ieraksts bija ļoti stīvs un strikts. Nebija atļauti nekādi ‘rubato’. Bet no Karla Černi grāmatas, kurā aprakstīta Bēthovena kamermūzikas interpretācija, mēs uzzinām, ka
Bēthovens vienas daļas ietvaros mainījis tempu septiņas līdz astoņas reizes. Mūsdienās mēs tā vairs nedarām.
Kad tu spēlē, lasi, koncentrējies uz komponista darbu, galvā visu laiku darbojas bremzes – cik daudz brīvības tu vari atļauties savā interpretācijā.
Vai tā ir brīvība, par kuru runāja vācu kritiķis?
Visticamāk, jā. Tas ir tas, kas ir mainījies.
Un vai jūs jūtaties brīvs?
Jā, noteikti. Brāmsa koncertus spēlēju pilnīgi savādāk nekā pirms 20, 30 gadiem. Viennozīmīgi. (Buhbinders ieklausās fona mūzikā) Ā, Sinatra!
Lasīju, ka jums patīk Sinatra.
Jā, viņš bija ģēnijs.
Vai esat no viņa kaut ko iemācījies par mūziku?
Sinatras aranžētājs Nelsons Ridls spēja radīt izcilus pavadījumus, fascinējošus ievadus dziesmām. Mūsdienās mēs kaut ko tādu vairs nespējam. Varbūt tikai daži cilvēki. (turpina skanēt mūzika) Varbūt tas nav Sinatra. Bet ir ļoti līdzīgs.
Varētu būt.
Jā, varētu būt.
Jūs pirmīt teicāt, ka jums kā pianistam galvenais darbs ir radīt skaņu, tik pie skaņas.
Jā, bet tas nav iespējams bez tehnikas. Ir nepieciešama perfekcija, perfekta tehnika. Tikai tad vari sākt strādāt, meklēt labāko iespējamo skaņu.
Vai pirms pieskaršanās taustiņam jūs jau dzirdat, kāda būs skaņa?
Jā, pilnīgi noteikti. Dažas vietas izspēlēju piecas līdz desmit reizes, kamēr esmu pārliecināts, ka esmu atradis īsto skaņu. Tas arī viss.
