"Mūsu koncertzālē šis būs Andreja Osokina un viņa rezidences gads, un vēlējāmies, lai šogad mūsu koncertzālē skanētu vairāk klaviermūzikas un lai mēs varētu nodemonstrēt mūsdienu Latvijas pianisma izcilību," uzsver koncertzāles "Cēsis" mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska. Viņa arī atgādina: "Ja skatāmies plašāk uz pianismu Latvijā, redzam, ka
izaugusi vesela pianistu paaudze, kurā ir tik ļoti atšķirīgi pianisti – ar savu skatījumu, savu rokrakstu, savu skanējumu, turklāt šodien lepojamies ar veselu pianistu dzimtu – Osokinu dzimtu, kas vainagojusies ar Andreja Osokina rezidenci mūsu koncertzālē.
Šai vēsturei ir dziļas, dziļas saknes – tā nav radusies pēdējo desmit vai divdesmit gadu laikā. Valērijs Zosts, Ilze Graubiņa, Teofils Biķis un Arnis Zandmanis – šie meistari savus klavierspēles noslēpumus un meistarību saviem audzēkņiem no paaudzes paaudzē nodevuši ļoti rūpīgi, kāpēc šodien mūsu vidū ir tik lieliski pianisti – īstas izcilības! Tad nu Andrejs būs tas, kurš pārstāvēs mūsdienu pianismu."
Šis ir Bēthovena gads, un nav noslēpums, ka tieši šis komponists Andrejam Osokinam ir viens no mīļākajiem autoriem, dvēselei tuvākajiem. Tāpēc par to, ar ko sākt rezidences gadu Cēsīs, viņam šaubu nav bijis.
"Ļoti loģiski šķita sākt rezidentūru tieši ar Bēthovenu, jo šis ir Bēthovena 250. jubilejas gads, ko svin visa pasaule – ir ļoti daudz koncertu," atzīmē pianists.
"Viņa mūzikā ir daudzas virsotnes, un viena no tām – Piektais klavierkoncerts, kas, manuprāt, sniedzis iedvesmu daudziem romantisma komponistiem, kuri rakstīja savus klavierkoncertus – vai tas būtu Čaikovskis, Lists vai Šopēns. Tas tiešām atklāj pavisam citas klavieru iespējas, nekā tas bija Mocarta vai Haidna laikā, vai pat paša Bēthovena pirmo klavierkoncertu laikā, tāpēc tieši šo koncertu gribēju nospēlēt. Par iespēju spēlēt Cēsīs ar igauņiem – par to man ļoti liels lepnums! Tāpat priecājos par visu rezidentūru un to, cik smalki un daudzveidīgi veidota tās programma – sākumā šis brīnišķīgais koncerts ar orķestri, bet pēc tam būšu pavisam citā lomā.
Daži teiks – pavadītāja lomā, bet es teikšu, ka kamermūziķa lomā – tas būs 30. maijā, kad kopā ar pasaulslaveno operdziedātāju Marinu Rebeku ķersimies pie krievu un itāļu kamermūzikas šedevriem:
būs daudz Rahmaņinova un citu komponistu, bet pēc tam – atkal cita loma, pavisam cits ansamblis: trīs Osokini, un tas būs novembra beigās.
Lūk, cik smalki un daudzveidīgi šī programma izdomāta, un galvenais nopelns šeit, protams, ir Inesei – es tikai spēlēšu," sirsnīgi nosaka pianists un neslēpj prieku, ka viņa rezidence notiks tieši Cēsīs: "Man šī zāle ir ļoti tuva gan no saviem koncertiem, gan arī no tiem iespaidiem, kurus, piemēram, guvu pirms dažiem gadiem pianistes Martas Argeričas un Gidona Krēmera koncertā. Toreiz sēdēju, klausījos un domāju – cik skaisti skan, kāda akustika, kādi mākslinieki, kāda skatuve. Uzreiz gribas kāpt uz tās! Tāpēc šis būs priecīgs gads – visu laiku varēšu dzīvot Cēsīs, vingrināties un gatavoties."
Un kāpēc tieši Piektais klavierkoncerts? "Esmu to spēlējis tikai vienu reizi – pirms četriem gadiem skaistajā Berlīnes filharmonijā. Tā bija liela atbildība. Publika bija stāvā sajūsmā. Šis koncerts man pašam bija ļoti svarīgs punkts, jo sapratu, ka Bēthovena mūzikā varu pateikt kaut ko vērtīgu," atklāj pianists "Jo mēs jau no skolas laikiem spēlējam viņa sonātes, bagateles, vēlāk klavierkoncertus, un vienmēr ir tas jautājums – vai tas ir tāds skolas un akadēmijas repertuārs, vai tieši otrādi – kas tāds, kas nāk no sirds, ko spēlētu arī tad, ja neviens nezinātu šo komponistu. Un tieši šis klavierkoncerts kopā ar "Apasionātu" bija punkts, kad sapratu – man vajag vairāk spēlēt Bēthovenu…
Manuprāt, tas, ko ar orķestri kopā varam izdarīt šajā mūzikā – pat man gribas būt zālē un klausīties, kas notiek ļoti reti, jo parasti pret sevi esmu visai kritisks. Šis ir izņēmums. Tādas ir manas personīgās jūtas pret šo skaņdarbu, kas ir pilns gaismas, enerģijas un arī nostalģijas, domājot par cilvēces nākotni.
Komponists te mēģina pavēstīt, lai mēs cits citam palīdzam, nevis esam individuālisti un sēžam katrs savās mājās. Tieši otrādi – Bēthovens mudina apvienoties – gan šajā koncertā, gan Devītajā simfonijā. Viņš māk apvienot un atrast tādas vērtības, zem kurām visi varam parakstīties. Un tā ir šīs mūzikas burvība."
Par Igaunijas Nacionālo simfonisko orķestri savs sakāmais ir Inesei Zagorskai: "Mūsu koncertzālei ir tā privilēģija, ka apmeklētājs var dzirdēt ļoti dažādus orķestrus – mums pašiem sava rezidences orķestra nav, tāpēc strādājam ar daudziem orķestriem. Bija laiks, kad sākām lūkoties uz Igaunijas pusi un sākām sarunas par iespējamo koncertu mūsu koncertzālē: bija piedāvātas dažādas programmas no igauņu puses, bet tad radās lieliskā doma par Andreja rezidenci mūsu koncertzālē. Izveidojies tiešām ļoti labs Baltijas sadarbības projekts, kura ietvaros Andrejs dosies arī uz Igauniju, kur būs divi koncerti – mazā tūre noslēgsies ar koncertu Cēsīs.”
Cēsīs jau viesojies gan Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris, gan Lietuvas kamerorķestris, taču Igaunijas Nacionālais simfoniskais orķestris šeit muzicēs pirmoreiz. Līdzās Bēthovenam šajā koncertā skanēs arī muzikāls suvenīrs no Igaunijas – Raimo Kangro ''Arcus'' simfoniskajam orķestrim, kā arī Nikolaja Rimska-Korsakova svīta "Šeherezāde".
"Tāpat kā Andreja tēvs Sergejs Osokins savus meistara noslēpumus nodevis saviem dēliem Andrejam un Georgijam, arī Andrejs rezidences laikā sniegs meistarklases, savas zināšanas un prasmes nodos Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas audzēkņiem, kuri jau gaida šīs meistarklases. Tas būs vēl ļoti labs papildinājums koncertiem," atzīmē Zagorska.
* Slimības "Covid-19" izplatības draudu dēļ Vidzemes koncertzāle "Cēsis" 14. marta koncertu pārcēlusi uz nenoteiktu laiku, medijus informē koncertzāles pārstāvji.
