"Šobrīd izbaudu šo laiku – reti gadās tāda situācija, kad varu būt mājās un nodoties lietām, kuras iepriekš nav bijis laika izdarīt," neslēpj Daumants Liepiņš. "Tagad varu nodarboties ar jauna repertuāra apgūšanu, klausīties mūziku, lasīt un pastaigāties – esmu lauku mājā, tāpēc varu iet ārā, nesatiekot pārāk daudz cilvēku.
Tā ka no sadzīves viedokļa par to, kas un kā bijis līdz šim, pagaidām nesūdzos."
Par to, ka publika ļoti gaidījusi Daumanta un Jevgēnija uzstāšanos, liecina fakts, ka jau divas nedēļas pirms koncerta norises visas sēdvietas koncertā bijušas rezervētas. Jevgēnijs Čepoveckis šobrīd ir Austrijā – jau pirms nedēļas kļuvis skaidrs, ka viņš uz Latviju nevarēs atbraukt.
"Pagaidām ar "Klasiku" esam vienojušies, ka pārceļam koncertu uz novembra sākumu, bet tad jau redzēs – situācija šobrīd ir tik nenoteikta, ka paredzēt kaut ko ir gandrīz vai neiespējami."
Daumanta Liepiņa sadarbība ar vijolniekiem sākusies jau skolas laikā, spēlējot kopā ar māsu Madaru Liepiņu. Abi lieliski startēja Latvijas Mūzikas akadēmijas kamermūzikas konkursā.
Kādām īpašībām jāpiemīt pianistam, lai uzstātos kopā ar vijolnieku? "Varu spriest no savas pieredzes. Man vienmēr lielu gandarījumu sniedz kamermūzikas spēlēšana, sevišķi, ja partneris sniedz savu ieguldījumu un no viņa puses jūtu sarunāšanos un komunicēšanu mūzikā. Vēl mūziķim jābūt lielai personībai, jo man šķiet – jo mazāk cilvēku uz skatuves, jo lielākai iniciatīvai jānāk no katra spēlējošā. Ja iniciatīva ir līdzvērtīga no abām pusēm, tā ir tiešām bauda spēlēt. Vēl arī ļoti dzirdīgas ausis, iejūtība. Saliekot to visu kopā, kamermūzikā var gūt prieku."
Taču pirmais atceltais koncerts bijis Zviedrijā.
"Man bija labi – nebija jāiet karantīnā, jo mājās jau biju ātrāk, pirms Eiropā viss sākās. Latvijā bija paredzēti divi koncerti – Radio studijā un kopā ar Madaru.
Aprīlī vēl bija paredzēts koncerts Kaimanu salā Karību jūrā, Centrālamerikā – tas būtu bijis eksotisks brauciens. Taču jau pirms divām nedēļām viņi nobijās un koncertu atcēla, kaut tobrīd vēl neviena saslimušā tur nebija," stāsta pianists.
Abos koncertos Latvijā akcents tika likts uz Bēthovenu, un šīgada lieljubilārs arī turpmāk būs viņa repertuārā.
"Bēthovens man vienmēr bijis no tiem komponistiem, kas nāk bez liekas piespiešanās, ļoti dabiski, tāpēc arī ar prieku šo mūziku spēlēju," stāsta Liepiņš.
"Es komponistus nevērtēju pēc tā, kas man sanāk labāk vai patīk. Visu mūziku varu spēlēt, tikai jautājums, cik ilgu laiku prasa ieiešana šajā mūzikā un tās padarīšana par savu. Bēthovenam šis laiks ir ļoti, ļoti īss. Šī mūzika jau ir manās šūnās, un nav vajadzīgs papildu laiks, lai ķertos pie dziļākām lietām."
Un kurš ir cietākais rieksts, vismaz šobrīd? "Droši vien Bahs. Viņa mūzika vienmēr man prasījusi daudz ilgāku laiku, lai aizraktos līdz pašam kaulam. Apgūt tekstu jau var, bet – lai to padarītu dzīvu, lai tā elpotu, nestu kādu virsuzdevumu un vēsti, Baha mūzika man vienmēr prasījusi ilgāku laiku. Tur ir apslēpts tik daudz dārgumu... Arī citi mūziķi saka, ka Bahs ir pats cietākais rieksts, un arī es to ļoti jūtu."
Vai tur palīdz citu pianistu klausīšanās? "Kādreiz favorītu bija vairāk, tagad vienkārši izbaudu, ka varu paklausīties ne tikai pianistus, bet arī simfonisko mūziku un kamermūziku. Tas ļoti palīdz atvērt jaunu pasauli tajos brīžos, kad pats esi kaut kur mazliet iestidzis," prāto Daumants Liepiņš. "Tas process māksliniekam jau ir būt vienatnē ar mūziku. Jo vairāk dari, jo lielāka iespējamība, ka kaut kur apstāsies un vajadzīga iedvesma, jauna informācija no ārpuses. Tagad pieejamas tik daudzas un dažādas platformas. Turklāt cenšos paņemt kādu specifisku iedvesmu – pēdējā laikā mani, piemēram, ļoti fascinē dažādu mūziķu dzīves stāsti, skatīties dažādas dokumentālās filmas par mūziķiem, par to, kā viņu dzīves izvērtušās, kā viņi izdzīvo savu mūziķa dzīvi un personisko dzīvi, kā viņi to savieno un kā tas ietekmē viņu dzīves gājumu."
Arī Latvijas Radio 3 "Klasika" arhīvā rodami neskaitāmi raidījumi par mūsu leģendām. Un šī raidstacija ir iemīļota arī Daumanta Liepiņa ģimenē. "Mājās "Klasika" vienmēr ir ieslēgta.
Mums ir papagailis – kad viņš paliek viens, vajag, lai kaut kas fonā skanētu un uzturētu viņam garastāvokli. Tā kā pa ausu galam vienmēr no "Klasikas" kaut ko dzirdu.
Arī mūsu vecmāmiņai Rīgā visu dienu "Klasika" ieslēgta."
Starp citu, arī Jāzepam Vītolam esot bijis papagailītis, vārdā Pēterītis. "Tagad mums ir jau otrais papagailis – pirmais bija Largo, tagad – Pikolo. Saucam viņus vārdā un uzvārdā... Bija Largo Liepiņš, tagad ir Pikolo Liepiņš," atklāj pianists, kuram šobrīd uz klavieru pults stāv Prokofjeva Otrais klavierkoncerts, kas tiks atskaņots 1. oktobrī kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. "Tagad esmu sācis to apgūt, un šis ir perfekts laiks iemācīties tāda apjoma nošu materiālu! Vēl uz manām klavierēm stāv Skrjabina Ceturtā sonāte, Ligeti etīde un Lūcijas Garūtas prelīdes klavierēm. Vairāk fokusējos uz solo."
