Inga Žilinska: Kā tas ir – būt ļoti slavena pianista dēlam un būt arī slavena pianista brālim? Esat jaunākais šajā triādē. Tas ir viegli, tas ir grūti, tas ir izaicinoši vai tas ir dabiski?
Georgijs Osokins: Es teiktu, ka tas ir dabiski, bet tur ir savi plusi un savi mīnusi. Ļoti agri sapratu, ka tas ir mans ceļš. Jau zināju brāļa ceļu, jau zināju tēva ceļu, tāpēc man bija ērtāk – zināju, kuri ir tie zemūdens akmeņi, tāpēc gandrīz visu par šo profesiju jau zināju – ja vien to var nosaukt par profesiju.
Taču tikai nesen sapratu, ka vajag klausīt tikai pašam sevi, uzticēties tikai sev.
Pat ja ir cilvēks, kurš desmit, piecpadsmit gadus stāv tev blakus un dod padomus – ir jāuzticas viņam, bet ne vienmēr jāizvēlas viņa padoms.
Jārīkojas kā Rubinšteinam, kurš atzina, ka skatuve ir visvientuļākā vieta pasaulē. Tā arī ir. Kad tu spēlē, nedomā ne par brāli, ne tēvu, ne citām autoritātēm – tu esi pats par sevi.
Kurā brīdī šī uzticēšanās ir jāpārtrauc, jo mācību procesā tomēr skolotājs ir tas, kuram vispirms mēs uzticamies visvairāk.
Protams, bet tas bija agrāk, kad studēju pie tēva. Vēlāk, kad jau sāku braukāt apkārt, vienmēr jau nebija tā, ka blakus būtu kāds uzticams cilvēks ar padomu. Tāpēc kaut kā man tas laikam pat patīk – patīk brīvība, intuīcija, kurā vienmēr ieklausos. Ne vienmēr spontanitāte ir pareizais ceļš. Un arī intuīcija ne vienmēr ir pareizais ceļš. Piemēram, pirmie signāli, kurus tā raida, vēlāk ne vienmēr izrādās pareizi. Bet tik un tā – tas ir kaut kas dzīvs, kaut kas patiess, tāpēc vienmēr izvēlēšos iekšējo balsi, kuru neredzu, bet kura skan manī.
Beidzamos piecus gadus nav arī iespējas tik cieši kontaktēties ar tēvu un ģimeni. Reizēm viņi atbrauc man palīdzēt tīri morāli un psiholoģiski – vienkārši būt klāt, kad man ir nozīmīgi koncerti. Piemēram, nesen tēvs bija Hamburgā – tas man bija ļoti svarīgs koncerts Elbas filharmonijā. Tur bija pilnīgi ekstremāla situācija – koncerts bija jāsagatavo mēneša laikā, un jāspēlē tur pirmo reizi. Tāpēc man ļoti palīdzēja nevis padomi, bet tīri fiziski – ka tēvs bija tur, ka sajutu viņa klātbūtni.
Bet tas ir arī skaisti, ka tu uzticies tikai sev un pats formulē savu ceļu.
Jūsu tēvs izraudzījies pedagoga darbu. Viņš ir lielisks pedagogs, kurš izaudzinājis vairākas pianistu paaudzes. Brālis Andrejs savukārt izvēlējies koncertpianista ceļu. Kāds ir jūsu ceļš, un vai jūs arvien vēl studējat?
Nav jau laika īpaši kaut kur studēt... Šobrīd dzīvoju starp Vāciju un Rīgu, un koncertu grafiks ir tāds, ka nevaru kaut kur uzturēties ilgāk par divām nedēļām, dažreiz pat vienu nedēļu, un ar studēšanu to grūti savienot. Koncertu kalendārā jau sen iestājusies zināma stabilitāte – zinu, kur spēlēšu pēc diviem gadiem, zinu, kuriem koncertiem jāgatavojas.
Brālis gan koncertē, gan pasniedz meistarklases – viņš to dara pilnīgi brīvi un, manuprāt, ar prieku. Man tā nav, esmu drausmīgs pedagogs –
man bijuši trīs gadījumi, kad pēc koncerta kāds pianists pienācis un gribējis paspēlēt. Tas bija Polijā un vienu reizi Japānā. Tas bija vienkārši drausmīgi... Varētu ilgi runāt par to, kāpēc man tas nesanāk un pat varbūt negribu, lai sanāktu, jo neuzskatu, ka tas ir mans.
Manuprāt, izcils pedagogs ir kaut kas, kas dots no dabas – tas ir talants. Vai nu tas ir, vai tā nav. Iemācīties pasniegt var tikai līdz kaut kādam līmenim, bet, manuprāt, tas ir kaut kas maģisks no dabas, kas piemīt manam tēvam.
Pēc pieredzes spriežot, nezinu daudzus tik izcilus pedagogus – tas vispār ir retums, ka pasaulē vari sastapt labu pedagogu. Tas ir kaut kas ļoti, ļoti, ļoti specifisks, īpašs talants, smags darbs, kas, protams, dod prieku, taču tas noteikti nav mans ceļš. Protams, nekad nesaki nekad, bet domāju, ka turpmākajos gados man vienkārši nebūs intereses to darīt.
Kas šobrīd ir jūsu nozīmīgākais padomdevējs?
Ir vairāki, bet jau kādus divus gadus ļoti cieši sadarbojos ar Gidonu Krēmeru – gandrīz katru dienu ar viņu par kaut ko runājam, par kaut ko spriežam. No vienas puses – viņš ir mans sargeņģelis, kurš atnācis tieši tajā brīdī, kad vajadzēja.
Otrkārt, viņš ir Mūziķis ar lielo burtu, kurš palīdz man saprast pašam sevi, sajust pašam sevi – tas ir tāds retums, kuru pat mūža garumā var nesastapt un neatrast.
Vienmēr klausos viņa padomus. Man ir tāda metafora – kad spēlēju uz skatuves, dažreiz iedomājos tādu māju, kas stāv kaut kur aiz mežiem, aiz kalniem, kur apkārt neviena nav. Es spēlēju iekšā, istabā, bet durvis ir atvērtas, un spēlēju, zinot, ka varbūt kāds ar vēja palīdzību vai kā citādāk var sadzirdēt, ko spēlēju. Un bija brīdis, kad iedomājos – Gidons atnāk šajā istabā, apsēžas, sāk klausīties manī un joprojām klausās. Man tas neizsakāmi palīdz tīri filozofiski saprast pašam sevi. Nevis apzināties savu cenu, nē, bet – kas es esmu, savu dziļāko būtību, patiesību. Paldies augstākajiem spēkiem par to.
Jūsu sadarbība vainagojusies ar to, ka Gidons Krēmers jūs līdzās Likā Debargam nosaucis kā vienu no Kremerata Baltica"" rezidējošajiem māksliniekiem, kas līdz šim šī orķestra pastāvēšanas vēsturē nav bijis. Kā tas mainījis jūsu solo ikdienu?
Esmu daudz tuvāk orķestrim, mēs tik daudz spēlējam kopā visdažādākajos projektos, tāpēc tā ir tāda kā ģimene, kurā esmu nevis vienkārši solists, kurš ik pa brīdim atbrauc, bet ģimenes daļa – es tā vismaz to uztveru. Par plāniem runājam kopā, meklējam mūziku kopā. Tas ir radošs process, un jūties kā lielā muzikālā ģimenē.
Nesen redzējāmies arī ar Likā, jo viņš spēlēja Berlīnē, bet es divas dienas pirms tam spēlēju Hamburgā – abi spēlējām vienu un to pašu koncertu. Zinu, ka viņš plāno kaut ko uzrakstīt orķestrim. Arī man ir nākotnes plāni... Ir komandas sajūta, lai gan abi esam dažādi.
Manuprāt, Gidona milzīgais nopelns ir tas, ka viņu interesē strādāt ar jaunajiem cilvēkiem, jo orķestrī šobrīd gandrīz ir tikai jauni dalībnieki. Tas laikam palīdz viņam saprast šodienu. Es teiktu – viņš ir unikāla būtne.
Orķestris jau 22 gadus dzīvo bez diriģenta. Esmu spēlējis arī ar citiem pasaules klases orķestriem, bet nevienā nav tik radošas un ģimeniskas atmosfēras kā "Kremeratā".
Koncerts Lielajā ģildē būs kopā ar diriģentu, un tas būs Makao dzimušais Lio Kuokmans. Vai iepriekš abi esat tikušies?
Vēl nekad, bet nesen ar Gidonu spēlēm Francijā, un tur diriģēja arī Kuokmans – tur dzirdēju viņa vārdu. Ar nepacietību gaidu satikšanos. Sāksim mēģināt stipri iepriekš, nevis koncerta dienā. Man ir laba sajūta, ka būs kaut kas radošs.
Kā vispār jums veidojas sadarbība ar diriģentiem klavierkoncertu atskaņojumos – jūs viņiem uzticaties vai tomēr arī kaut kur piekāpjaties?
Ir diriģenti, kuri palīdz, ir diriģenti, kuri nepalīdz, ir tādi, kas ir neitrāli, un ir diriģenti, kuri ir mūziķi, kuri dod tik stipru impulsu, ka nevari nereaģēt. Ir situācijas, kad vienkārši jāizvēlas egoistiskais ceļš, un zināmā mērā pat jāignorē, ja diriģents nereaģē un kontakta nav. Dažkārt tas atkarīgs arī no klavierkoncerta – piemēram, Brāmsa Otrais ir kā simfonija. Tu nevari tur pa savam, tur ir viss kopā. Bet tik un tā meklēju impulsus, meklēju kontaktu. (..)
Piemēram, Valērijs Gergijevs ir diriģents, ar kuru pat runāt nevajag – viņam piemīt absolūta intuīcija, īpaši Šopēna koncertos.
Pat tad, ja pianists spēlē kaut ko oriģinālu, kuru neviens cits pianists nespēlē, viņš reaģēs un vēl palīdzēs tev atvērties uz skatuves. Tādi diriģenti, meistari, ir milzīgs retums.
Ar mūsu simfonisko orķestri esat tikušies vairākas reizes. Vienīgā atšķirība – ka šis būs viens no koncertiem, kurā orķestris būs tikai līdzspēlētājs, jo Šopēna Otrais klavierkoncerts, kas būtībā uzrakstīts kā pirmais, no miminora koncerta atšķiras ar to, ka tajā ļoti liela loma uzticēta tieši klavierēm, kas ir galvenais idejas nesējs.
Šis koncerts man ir tuvāks nekā miminora klavierkoncerts, kaut gan es teiktu, ka arī miminora koncertā primāra ir pianista loma. Taču Otrais koncerts, ko spēlēšu piektdien, ir neizsakāmi poētisks no pirmās nots līdz pēdējai; tas ir viens no maniem mīļākajiem koncertiem, vienmēr jūtos labi, ļoti brīvi, to spēlējot, neskatoties uz orķestru atšķirīgajiem līmeņiem.
Protams, orķestrim šeit ir tāda kā pavadošā loma, bet bez orķestra šī mūzika neskanētu. Tā ir tāda dziedoša dimensija aiz tevis, kas palīdz tev celties vēl augstāk un augstāk, lidot. Otrā daļa ir kā lidojoša ārija.
Mēs zinām, par ko šeit rakstījis Šopēns un kam viņš šo daļu veltījis – tas ir viņa neveiksmīgais mīlasstāsts, bet man tā asociējas ar brīžiem, kad sapnī esi iemīlējies.
Tu neredzi cilvēku, tu nesaproti, kas tas ir, – tas vienkārši ir kā tēls, bet pašu iemīlēšanos tu izjūti ļoti spilgti. Tā ir tik skaista mūzika! Polijā vari to spēlēt simt reižu, un visi to klausīsies – tāds nebeidzams skaistums. Par to nevajag daudz runāt, vajag klausīties.
Minējāt, ka šis ir viens no jūsu iemīļotākajiem klavierkoncertiem. Vai romantiskais vispār ir jūsu repertuārs? Jo jūsu programmā pamatā ir Šopēns, Rahmaņinovs, arī Veinbergs. Kurā repertuārā pats sevi jūtat vislabāk, vai pagaidām tam nav ļoti būtiskas atšķirības?
Spēlēju to, kas man šobrīd patīk, kas man ir tuvs, uzrunā un, manuprāt, var uzrunāt arī klausītājus. Vienmēr meklēju kaut ko jaunu, bet kaut kā viss pagaidām iznācis gludi – nevienā brīdī neviens nav teicis, ka man būtu jāspēlē tas un tas. Tā savā ziņā ir laime, jo – ja pianists spēlē to, ko viņš negrib spēlēt, rezultāts nesanāks tik patiess. Komponistu ziņā gan man nepatīk žonglēt – patīk monogrāfiska pieeja, tāpēc arī tad, kad ierakstu diskus, tur ir viens komponists, nekad divi vai trīs. Tāpat kā ar grāmatām – man nepatīk lasīt uzreiz piecas atšķirīgas grāmatas.
Ne dzīvē, ne radošajā daiļradē neesmu un negribu būt hameleons.
Koncertējat tik daudzās un dažādās koncertzālēs – vai ir kāds iemīļotākais klavieru ražotājs, kura instrumentus labprātāk spēlējat, vai arī instrumentam un skatuvei nav izšķirošas nozīmes?
Ir liela nozīme! Par Rihteru visi zināja, ka uz jebkura instrumenta viņš spēlēs fantastiski. Tas, protams, ir pareizi – pat ja tev gadīsies slikts instruments, arī uz tā mēģināsi sasniegt maksimālo rezultātu. Līdz pēdējam brīdim jācīnās par maksimālu rezultātu. Ir arī tā, ka instruments ir labs, bet skaņotājs slikts. Līdz pēdējai sekundei pirms koncerta vienmēr cīnos par labāko situāciju – labāko akustisku, klavierēm, skaņotājiem un tā tālāk. Pilnīgi drošs jūtos tikai tad, ja man blakus ir zināms skaņotājs. Ja ir tūre Vācijā vai Japānā, tad plus-mīnus zini, ka tevi negaidīs slikts instruments. Ja blakus stāv skaņotājs-burvis – un man tādi ir divi, ar kuriem sadarbojos – , varu pilnīgi uzticēties viņam. Vienmēr saku, ka skaņotājs ir puse no koncerta.
Koncertos Rīgā jau ceturto vai piekto gadu nespēlēju ''steinveju'', kas šeit stāv.
Ne tāpēc, ka nevarētu uz tā spēlēt, bet gribu maksimāli labu rezultātu. Sajūta uz skatuves ir ļoti svarīga, turklāt gribas, lai klausītāji bauda to, ko viņi dzird, turklāt vislabākajā kondīcijā. Tāpēc līdz pirmajai koncerta sekundei ļoti cīnos par labāko situāciju. Vienmēr piefiksēju modeļus, kuri man patīk. Pat zinot, ka mani gaida instruments, kuru jau zinu, vienalga, tas var skanēt savādāk. Arī Horovics, kurš vienmēr ceļoja ar savu instrumentu, teica, ka nevarot saprast, kas tas esot par instrumentu, jo akustikas un klimata dēļ viss mainās. Tāpēc tā vienmēr ir loterija, maģija. Tā vienmēr ir pielāgošanās un adaptācija, un tas ir arī skaisti.
Koncerts ir izpārdots. Vai atklāsit, kad Latvijā jūs varēs dzirdēt atkal?
Pavisam noteikti pavasarī kaut kas būs, un būs arī mūsu ģimenes projekts "Trīs Osokini Operā" 6. aprīlī. Arī ar ''Kremeratu'' plānojam Šopēna koncertu atskaņot. Plāni ir. Varbūt ne tik bieži spēlēju Latvijā, bet man šausmīgi patīk šeit atrasties, jo tās ir mājas – vieta, kur ļoti brīvi varu eksperimentēt. Nekur citur tā nekad nebūs, un es to izmantoju.
