Liene Jakovļeva: Liels prieks, ka pamazām atgriežas arī koncertdzīve. Šovakar jums īpašs notikums Cēsīs. Kādu laiku publika nav satikta, un šovakar koncerts, kurā muzicēsiet kopā ar "Kremerata Baltica" mūziķiem, protams, ir izpārdots. Cilvēki vēlas dzirdēt un satikt māksliniekus klātienē. Ar kādām sajūtām gaidāt šo vakaru?
Georgijs Osokins: Ar visbrīnišķīgākajām! Trīs mēneši bez publikas - tas ir diezgan baisi. Un ir liels prieks, ka ne tikai sarunāšos ar publiku un mums būs dzīvs dialogs, uz skatuves redzēšu savus draugus no Kremeratas. Spēlēsim kopā ar Gidonu un Ģiedri Dirvanauskaiti. Mums ir diezgan spontāna, krāšņa un ļoti konceptuāla programma, kā jau bieži ar Gidonu. Kremerata bija sadalīta uz divām daļām, un ilgāku laiku viņi spēlēja kopā tikai mājas apstākļos. Tāpēc no sākuma bija doma, ka Lietuvas un Latvijas sastāvs spēlēs atsevišķi, bet rezultātā kaut kas apvienosies, kaut kas ne, bet galvenais, ka mums būs viena skatuve, viens vakars, un tas būs akustiskais koncerts, ko es šausmīgi gaidu...
Jo man būtu ļoti grūti sarunāties ar publiku caur 'zoom'. Es vispār diezgan pesimistiski skatos uz to visu. Tāda 'fastfood' pēcgarša - tā īsti nav māksla, drīzāk demonstrācija. Tā ir akcija, protams, ļoti humāna un pareiza, bet no mākslas tur ļoti maz.
Jo mums viss sākas ar skaņu, un, ja skaņa ir reducēta, tas ir tas pats kā Antonioni filmu skatīties viedtālrunī.
Jūs arī esat atturējies visu šo laiku tādus tiešsastes koncertus sniegt.
Jā, man bija kādi četri pieci piedāvājumi, un es visu atteicu, jo vispār nejūtos labi - zinu, ka rezultāts būs izteikti reducēts. Protams, var parādīt, ka mēs visi esam kopā, bet
man tomēr vissvarīgākais ir māksla un mākslinieciskais rezultāts.
Šīvakara īstajā dzīvajā koncertā būsit kopā ar "Kremeratas" latviešu daļu?
Pirmajā daļā spēlēšu gan solo, gan duetu ar Gidonu, gan trio kopā ar Ģiedri. Tad mēs spēlēsim Pētera Vaska "Klusuma augli" kopā ar Latviju sastāvu - būšu tikai ar savējiem. Lietuvas sastāvs brauks ar saviem solistiem, būs ļoti daudz cilvēku uz skatuves. (..)
Ļoti sen neesmu redzējis īstas klavieres, jo man mājās nav īsta instrumenta, spēlēju uz hibrīda - redzēsim, kā tas viss notiks.
Tas nebūs nekas šausmīgi grūts, tas nebūs solokoncerts, tā nebūs divu stundu gara programma, bet tik un tā - ilgi nav bijis tā, ka trīs mēnešus vispār nav bijis nekāda kontakta ar cilvēkiem - kā tas viss ies, ir neizsakāmi interesanti, bet es neteikšu, ka ir bail, vienkārši neko nezinu šajā sakarā: kā pats esmu izmainījies, kā fizioloģija izmainījusies.
Protams, morāli un psiholoģiski mēs visi esam mainījušies. Tāpēc šobrīd aktuāla būs tāda mūzika ar jēgu - es runāju par repertuāru.
Repertuāra ziņā man personīgi šobrīd negribas teatralitāti jeb demonstrēšanu, jo cilvēkiem tas, manuprāt, pa šo laiku bijis par daudz, īpaši pandēmijas sākuma posmā.
Arī pats sevi vērtējot, domāju - ko parasti skatos telefonā vai datorā? Kaut kādu humoriņu, lai atvieglotu smadzenes pēc smagas dienas ar spēlēšanu, kur traki jākoncentrējas. No sākuma arī tā darīju, bet pēc tam kaut kā pamazām tas viss likās bezjēdzīgi.
Tagad prasās kaut kas ar saturu. Ar tēvu skatāmies nevis komēdijas vai seriālus, kurus visi rekomendē, bet jau piekto Bergmana filmu.
Tāpēc arī ar repertuāru ir pilnīgi tas pats – šobrīd gribas kaut ko klusu, ļoti konceptuālu un jēgpilnu.
Tātad pandēmijas laiks jums pagājis diezgan noslēgti?
Jā, diezgan. Bet man bija mazliet vieglāk nekā maniem kolēģiem, jo
man no dabas pašam patīk izolācija. Protams, kontrolēta un neuzspiesta. Man neprasās katru dienu kaut kur iet un ņemt enerģiju no citiem cilvēkiem.
Man ļoti patīk visu vērot no malas, bet, kad redzi, ka visiem ir tāda situācija, kāda tā šobrīd ir, tas ir pilnīgi kas cits. Kad dzīve norit kā parasti, visiem viss ir labi, tu vari noslēgties un justies labi. Bet ja visi piespiedu kārtā ir izolēti, tu nevari nepārdzīvot.
Jebkuram māksliniekam šobrīd raksturīga pārdzīvošana par citiem un līdzjūtība. Līdz ar to gribas spēlēt, gribas teikt kaut ko svarīgu un to, kas tiešām nozīmē mākslu, nevis vienkārši lozungus.
Situācija nav viegla nevienam – ne jau tikai māksliniekiem. Māksla visos laikos vienmēr reaģējusi uz katastrofām, tāpēc šobrīd pat vairāk izjūtu savu piederību mākslai kā maģiskam aktam, kas ir neizsakāmi svarīgs cilvēkam. Tas ir viens no pandēmijas laika plusiem – visam ir ļoti liels saturīgums.
Šis laiks licis arī pašdisciplinēties – lai strādātu, sevi savāktu un piespiestu kaut ko darīt. Ko jūs darījāt pie savām hibrīdklavierēm šajā laikā?
Iemācījos daudz jauna. Katru mēnesi man bija plānoti koncerti, bet aprīlī tika atcelts Rūras festivāls, jūlijā diemžēl atcēla mūsu koncertu Zalcburgā – cerams, ka nākamgad tas tomēr notiks. Martā bija jāspēlē Itālijā, tieši epidēmijas epicentrā, bet jau tad to nolēmām pārcelt uz nākamo gadu.
Tas ir tāds trieciens, kad jūti – varbūt skatuvi vēl ilgi neredzēsi, bet man mūzikas radīšana notiek tieši uz skatuves – nevis istabā
vai sarunās ar cilvēkiem, kurus vērtēju kā savas autoritātes. Tā rodas tieši muzicējot un kopā ar klausītājiem, protams. Šobrīd vairāk saprotu cilvēkus, kuri iet uz liturģijām, kur ir vieni un tie paši teksti - mums skatuve ir kaut kas līdzīgs. Šausmīgi pietrūkst dzīvā kontakta.
Vienīgi liturģijā ir drošības sajūta, ka ir lietas, kas nemainās. Bet koncertos taču lietas mainās vienmēr, un tur jau ir tā burvība.
Protams, un ļoti liela loma šeit ir interpretam. Cilvēki iet uz koncertiem, varbūt jau desmito reizi klausās konkrētu Mālera simfoniju, jo zina, ka atklās kaut ko jaunu. Runājot par disciplīnu – katru dienu nodarbojos ar sportu, staigāju, kustos. Līdz šim laika trūkuma dēļ šādas iespējas man nebija – īpaši pēdējos mēnešos, kad bija jādodas no vienas lidostas uz otru, un tas nedod iespēju sajust ikdienišķo ritmu. Man, piemēram, ir tā – kad aizbraucu uz jaunu vietu, vajag vismaz nedēļu, lai sajustu savu ritmu – kā ritēs diena, kā sadalīšu laiku. Tagad, kad bija atcelts pēdējais koncerts, sapratu – būs diezgan daudz laika padomāt, varēšu savākties un izveidot savu ritmu. Vispirms domāju, ka varbūt nebūs tādas motivācijas kā tad, ja zini – pēc divām nedēļām būs koncerts, tad nākamais, un tu tiem gatavojies. Bet motivācija tomēr atradās – zināju, ka tieši šobrīd varu papildināt repertuāru, tehnikas aspektus, apgūt komponistus, kurus nekad nespēlēju, tāpēc es teiktu, ka šis laiks pagāja ar jēgu. Tagad, protams, nezinām, kas būs tālāk – septembrī, oktobrī, bet šobrīd jūtos optimistiski, jo vismaz kaut kas atveras.
Uzreiz pēc mana koncerta Mežotnē ar Gidonu lidosim uz Austriju – jūlija sākumā mums būs divi koncerti, arī šeit ir plāni, augustā varbūt arī Francija sanāks.
Ir sajūta, kuru negribas zaudēt – varbūt tas vektors tomēr ies uz augšu nevis leju, un tas dod lielas cerības, savukārt tās, kā jau vienmēr, rada motivāciju un iedziļināšanos tajā, ko dari.
Pēdējais koncerts pirms pandēmijas jums bija Polijā?
Jā, 1. martā, un poļiem tā ir Šopēna dzimšanas diena, kad visur ir koncerti. Uzstājos nelielā pilsētā – zālē ar sešsimt cilvēkiem, bet no tiem simt jau bija atdevuši biļetes atpakaļ. Nebija pat pirmā inficētā cilvēka Polijā, bet viņi baidījās – ažiotāža medijos jau bija sākusies. Tāpēc jau tobrīd sajutu, ka būs grūti, ka sākas ļoti smags vilnis, un ka dažreiz daba ir stiprāka –
patiesībā gandrīz vienmēr daba ir stiprāka par mums.
Zīmīgi, ka arī mans pirmais solokoncerts Latvijā būs ar Šopēnu. Viņš piešķir atbildību un jēdzīgumu, pašpārliecinātību.
Nemaz tik tālā pagātnē nav arī atmiņas par solokoncertu "Gewandhaus", kas notika februārī, un arī par tūri Amerikā kopā ar Gidonu Krēmeru un Ģiedri Dirvanauskaiti.
Ļoti ceru, ka arī pēc gada turp brauksim – martā tur plānota liela tūre ar dažādu mūziku. Janvārī bija interesanti koncerti Amerikā, pēc tam izcils koncerts "Gewandhaus", un esmu ļoti pateicīgs liktenim, ka man bija iespēja dzirdēt Gidonu divas dienas pirms mūsu koncerta – kopā ar vietējo orķestri un Danielu Gati viņš atskaņoja Veinberga Vijolkoncertu. Tas bija kaut kas ļoti īpašs... Tas man bija īsts radošais trieciens, jo šādu koncertu nav daudz, kad jūti – uz skatuves šobrīd notiek kaut kas ļoti nozīmīgs.
Jums taču nācās arī pārcelt koncertu kopā ar brāli un tēvu, kas bija iecerēts Operā...
Ļoti ceram, ka tas tomēr notiks.
Opera šobrīd cieš visvairāk – daudzviet pasaulē tā būs pati pēdējā instance, kas tiks atvērta apmeklētājiem.
Šobrīd runājam par datumu, kad tas varētu tomēr notikt, jo ļoti ceru, ka izglābsim šo koncertu un cilvēki varēs atnākt un baudīt mūziku, nevis baidīties. Manuprāt, jūlijā un augustā atkusnis koncertdzīvē būs.
Vairākkārt sarunā esam pieminējuši Gidonu Krēmeru, Ģiedri Dirvanauskaiti un "Kremerata Baltica", kur jūs esat rezidējošais viesmākslinieks kopā ar Likā Debargu. Jūtu, ka esat atraduši kopīgu valodu.
Jā, tā ir kā ģimene, kura ļoti precājas satikt arī mani, kopā muzicēt, un man arī vienmēr liels prieks sadarboties ar viņiem, jo "Kremerata" šobrīd pasaulē ir viens no nozīmīgākajiem ansambļiem. Spēlēt kopā ar viņiem gan šeit, gan citur – par to esmu pateicīgs. Protams, arī dialogs ar Gidonu – pandēmijas laikā gandrīz katru dienu runājāmies, un tas ir
ļoti svarīgi, ka šajā izolācijas laikā ir cilvēki, kuri dod tāādu radošuma enerģiju. Tas ir šausmīgi, šausmīgi svarīgi, jo dažreiz draugs tev ar vienu intonāciju tavu dienu var pavērst labāku.
Mēs tomēr esam ļoti sociālas būtnes, bez tā nevar iztikt.
Kā klājas jūsu Rahmaņinova albumam? Kopš tā iznākšanas pagājis gads?
Visvairāk mani interesēja, ko teiks cilvēki, kuri man ir tuvi mākslas redzējumā. Sergejs Babajans ļoti augstu novērtēja šo albumu, jo Daniils Trifonovs, viņa skolnieks, bija viens no pirmajiem, kurš nesen Variācijas par Šopēna tēmu atkal sāka atskaņot dzīvajos koncertos. Es tikai pēc pieciem koncertiem sapratu, ka tās ir ārkārtīgi grūti spēlēt koncerta ietvaros – tas pats, kas nospēlēt Rahmaņinova Otro vai Trešo klavierkoncertu.
Albums ir ļoti tuvs manai dvēselei, arī secība ir simboliska – koncepcija ir subjektīva, par to negribu īpaši runāt, bet šī mūzika joprojām man ir ļoti tuva.
Esmu gandarīts, ka kopā ar Gidonu un Ģiedri Zalcburgas festivālā jāspēlē Rahmaņinova Pirmais trio, ko neatskaņo bieži - bija plānots koncerts jūlijā, bet tagad tas pārcelts uz novembri. Šis darbs ir zelts! (..) Spēlēsim to arī septembrī, "Kremeratas" festivālā Dzintaros. Ļoti ceru, ka tas notiks.
Pandēmijas laikā svinējāt divdesmit piecu gadu jubileju. Uztverat to kā robežšķirtni?
Divdesmit četri – tas tomēr tuvāk divesmit gadiem. Divdesmit pieci psiholoģiski tuvāk trīsdesmit, un sāc domāt par visādām lietām. Tas nav tik viegli... Izdomāju – ai, es par to nedomāšu un neafišēšu. Bet bija ļoti patīkami, ka cilvēki, kuri vienmēr seko, kam ir dzimšanas dienas, bija pamanījuši. Viens draugs man saka – dzimšanas dienu sakarā viņš orientējoties tikai pēc soctīklos redzamajām rekomendācijām.
Pats neesmu soctīklos, tāpēc man ir labāka situācija – es zinu, kuri draugi ir tiešām mani draugi un atceras mani tāpat.
Kur ir jūsu aģentūra – vai tās varbūt pat ir vairākas?
Vairākas – līdz ar to esmu ļoti labā situācijā, jo, ja ir tikai viens cilvēks, kurš rūpējas par visu, tas ož pēc monopola. Piemēram, tu ļoti gribi nospēlēt tur un tur, bet viņš tev saka – nē, šeit mēs nespēlēsim, jo manā skatījumā tev nav tur jāspēlē.
Zinu ļoti daudzus savus kolēģus, kuriem šī problēma ir tik būtiska, ka triju gadu laikā viņiem vairs nav neviena koncerta, jo ir viens cilvēks, kurš par to "rūpējas".
Īpaši, ja tas cilvēks domā vairāk par komerciju nekā tavu izaugsmi. Manā gadījumā man līdz šim ir ļoti paveicies, jo cilvēki, ar kuriem strādāju, mīl to, ko daru, un, manuprāt,
tas ir pats svarīgākais - vispār dzīvē divas no svarīgākajām lietām ir mīlestība un atbildība, un, ja tev ir tādas attiecības ar menedžeri, tad tu esi labās rokas un tev ir brīvība darīt to, ko tu gribi.
Ko jums šobrīd visvairāk vajadzētu novēlēt?
Veiksmi. Tas ir labākais novēlējums.
Un atrast īstos klausītājus, kuru jums netrūkst.
Vienmēr novērtēju, ka klausītājs ļoti iedziļinās un saprot, ka arī no viņa tiek gaidīts “darbs” koncertzālē. Man ļoti tuvi ir tie klausītāji, kuri pēc tam par to kaut ko pasaka klātienē vai raksta vēstulēs. Tajā brīdī jūtu, ka ir vērts ar šo visu nodarboties.
