Henrieta Verhoustinska: “Tautumeitas” ir laidušas klajā jaunu albumu “Skrejceļš”. Noklausoties albumu, man radās jautājums, kāpēc tieši “Skrejceļš”? Šis albums turas pie tradicionālām vērtībām, bet skrejceļš ir modernās pasaules iezīme.
Asnate Rancāne: Es domāju, ka visas šīs lietas pie mums atnāk no kaut kurienes. Mums bija diskusiju aplis, sēdējām, domājām par konceptu un sajūtu, kāda mūs pārņem, domājot par šo albumu, un skrejceļš sevī iemieso, mūsuprāt, daudzas patīkamas emocijas. Savā ziņā nelielu adrenalīna devu, jo visi zinām to sajūtu, kad sēžam lidmašīnā uz skrejceļa, pilots paziņo, ka tūlīt pacelsimies, un ir neliels satraukums, kas nu būs. Tāpat arī mūsos ir satraukums, kas nu būs. Mēs tūlīt laidīsim ārā pilnīgi jaunu mūziku, būs kaut kas zināms, kaut kas nezināms un negaidīts. Šis ir patīkams satraukums, zemais starts pirms lidojuma.
Staņislav, vai pievienojies šim raksturojumam?
Staņislavs Judins: Absolūti. Jāsaka, šoreiz es piedalījos citādākā veidā, attālināti. Biju Spānijā, kur dzīvoju pusgadu, savas partijas ierakstīju tur. Reinis Sējāns, kurš bija albuma producents, jau otro reizi ir izdarījis lielu darbu. Viņš spēj saglabāt autentiskumu, pielikt savu skatījumu, aranžējumu, skanējumu. Tas kopā skan ļoti labi.
Es teiktu, ka "jaudīgs" ir raksturojošais vārds. Jums abiem diviem jau krietnu laiku pirms šī kopdarba bija cits kopdarbs, “Op. 2.” (2017) etniskām noskaņām bagāts pasaules mūzikas albums, ko man atklāja Kaspars Zaviļeiskis, mūsu raidījuma "Kultūrdeva" producents. Vai jūs kaut ko tādu vēl grasāties turpināt darīt?
Staņislavs Judins: Jā, mums ir idejas, koncerti mums notiek retāk nekā “Tautumeitām”, bet notiek. Regulāri, bet reti. Ir idejas, ir jaunas skices, ko izpildām koncertos. Noteikti līdz tam nonāksim. Tas projekts, duets, mums sākās paralēli ar “Tautumeitām”, iepazināmies ar Asnati un viens otram palīdzējām muzikāli un idejiski.
Asnate Rancāne: Varbūt var likties, ka “Tautumeitas” un šis ir kaut kas līdzīgs, jo abus saista etno elements, mēs ar Staņislavu esam abos projektos. Taču varu teikt, ka šī ir pilnīgi pretēja mūsu šķautne, un arī savā ziņā “Tautumeitu” šķautne.
“Tautumeitu” galvenais elements ir mūsu, sešu meiteņu sanākšana kopā un jaudas, latviskās dzirksts, spēka radīšana.
Šeit ir sajūtu pasaule, individuālāka, personiskāka, intīmāka. Koncerti un mūzikas klausīšanās pieredzes ir absolūti dažādas.
Par Asnati man šaubu nav, ka viņa piekopj dažādas tradīcijas, Staņislav, kā ir ar tevi?
Staņislavs Judins: Īstenībā šo pasauli man atvēra tieši Asnate. Kad es mācījos akadēmijā džeza nodaļā, es sāku meklēt savu ceļu, jo daudz spēlēju kā pavadošais mūziķis. Spēlēju kontrabasu, basģitāru, izpildīju popu, džezu, klasisko mūziku, baletu, simfonijas akadēmijas orķestrī.
Neticama žanru daudzveidība.
Staņislavs Judins: Ļoti, varu saukt vēl daudz žanru. Beigās sapratu, ka jāmeklē kaut kas savs. Tas, kas nāk no dvēseles, ko pa īstam gribi spēlēt. Vienā projektā es satiku Asnati, un viņa sāka dziedāt. Sapratu, ka tas ir tas, kas pa īstam trūkst, tas īstums, kas nāk no šejienes… Mēs iepazināmies, un sāku vairāk interesēties par to. Asnate mani uzaicināja uz koncertu, vienu no pirmajiem “Tautumeitu” koncertiem, kur bija sešas meitenes, kuras dziedāja a capella, tas bija Asnates kursa darbs. Ir arī albums “Dziesmas no Aulejas”, silti ieteiktu šo programmu dzirdēt bez apskaņošanas, dzīvē, kādā mazā telpā, tāpat kā man gadījās. Tas bija muzikāls pārdzīvojums. Bieži cilvēki prasa: “Iesaki kaut ko paklausīties.” Es tiešām iesaku šo pārdzīvot. Tad arī sāku vairāk interesēties. Asnate un viņas ģimene ļoti dziļi ir tradīcijās. Viņiem ir folkloras kopas, kurās arī atnāku padziedāt, kad sanāk, labprāt to darītu vairāk, tas ir ļoti interesanti.
Asnate Rancāne:
Tas ir retums, kad profesionāli mūziķi ar augstākajām izglītībām mūzikā nāk uz folkloras kopu un piedzīvo īstuma sajūtu. To, kas nav notīs, bet, kas ir apkārt.
Tāpēc mums ar Staņislavu tik ļoti kopā klājās muzikālais ceļš, jo mums abiem ir svarīga īstuma sajūta.
Tikko aizgājušas Lieldienas: olu krāsošana, dziesmu dziedāšana u.c. pagāniskās tradīcijas. Kāpēc tās joprojām mums ir tik svarīgas?
Asnate Rancāne: Svētki ir atskaites punkts. Tie, kas svin svētkus zina, ka tikko bija Ziemassvētki, gaidām Meteņus, nosvinējām Meteņus, gaidām Lieldienas, nosvinējām Lieldienas, gaidām tālāk Ūsiņus. Tā dzīve rit katru gadu. Svētki atkārtojas, un tur ir burvība iekšā.
Svētkus svinot, krāsojot olas, mēs gan sazemējamies, gan vienojamies ar visiem šīs pasaules cilvēkiem un dabu. Savienojamies arī ar mūsu dzimtu, senčiem un kosmosu. Tā ir ļoti terapeitiska sajūta – svinēt šos svētkus.
Protams, ka pirmo reizi mēs nokrāsosim olu ar ķīmiskajām krāsām, pēc tam sāksim domāt, kā senāk krāsoja, kā vēl var, kā var ekoloģiskāk, kā agrāk darīja. Mēs sāksim to kamolīti šķetināt ar pavisam vienkāršām lietām un jautājumiem, un tas kamols ir bezgalīgs. Tā mēs turpinām visu dzīvi to šķetināt un nodot no paaudzes paaudzei.
Fināla dziesma albumā “Skrejceļš” mani satricināja ar jaudu un plašumu. Man bija sajūta, ka jūs esat kaut kur nostājušās un palaižat vaļā visu, kas jūsos ir šajā dziesmā. Kas ir spēka un jaudas avots?
Asnate Rancāne: Es domāju, ka tā ir mūsu kultūra, tradīcijas un tas, kas mums ir visapkārt, ko mēs redzam.
Tā ir sajūta, kas mūsos mājo, un, iespējams, arī šis laiks, kad tik daudz ir jāpārdzīvo, daudz kas notiek iekšā mūsu emocionālajā pasaulē, ka tā vien gribās izkliegties kādreiz.
Tā sajūta, ka tu stāvi kalna galā vai pasaules malā un vienkārši izlaid visu ārā. Tas ir fantastiski. Es ļoti ceru, ka šajā albumā cilvēki saņems šo sajūtu, ka ar mums varēs izdziedāties un atlaist savas domas.
Vai etno mūzika spēj reaģēt uz sabiedriskajām un politiskajām aktualitātēm?
Staņislavs Judins: Es domāju, ka pilnīgi noteikti, jo arī Asnate vairāk var pastāstīt, ka teksti vienmēr atspoguļo, kas notiek, aktuālās lietas.
Asnate Rancāne: Pirmkārt vēsture vienmēr iet uz riņķi pa spirāli, un kari diemžēl ir notikuši vienmēr. Ir ļoti daudz dziesmu par šo tēmu. Detaļas mainās, bet viss, kas notiek, ir bijis aktuāls, un mēs zinām, ka esam gājuši pāri ļoti daudz pārbaudījumiem kā latviešu tauta. Par laimi, šobrīd notiekošais neskar mūs tiešā veidā, un par to varam būt ļoti pateicīgi, bet var lasīt un dzirdēt no ukraiņiem, ka viņi redz, cik ļoti mēs saprotam. Vēl šodien lasīju citātu, ka viņi mums lūdz pēc palīdzības, un mēs neprasot, kāpēc tas ir nepieciešams, to dodam. Mēs zinām, kā tas ir.
Es neesmu savā laikā, paldies Dievam, pieredzējusi nevienu karu savā zemē, bet es to zinu ar savām šūnām. Mani senči to ir piedzīvojuši.
Dziesmas vienmēr būs pa rokai, tās vienmēr būs aktuālas, un tajā pašā Covid-19 laikā bija, ko dziedāt. Tik daudz simboli ir ietverti, un šos simbolus var dažādi tulkot. Tā ir pasaule, kas tev vienmēr ir pa rokai.
Vai ir kāda īpaši spēcīga dziesma, kas tev nāk prātā, kas varētu raksturot mūsu rūpes un bažas, par to, kas notiek Ukrainā?
Asnate Rancāne: Jā, pirmais, kas man ienāca prātā, ļoti spēcīga četrrinde:
Es jums saku, sveši ļaudis,
Šai zemē nenāciet:
Dzied man zelta lakstīgala
Zobentiņa galiņā.
Staņislav, tu piedalies dažādos muzikālos projektos. Šogad nāks klajā trio “Endless Roar”, kura dalībnieks tu esi, eksperimentālās mūzikas albums “Acclivity”, kopā ar pianistu Vestardu Šimku. Cik viegli tev ir atrast kontaktu ar tik dažādiem muzikāliem līdzbiedriem?
Staņislavs Judins: Jāsaka, pēdējā laikā es ļoti daudz nodarbojos ar brīvo muzicēšanu, un jau gadus četrus, piecus man ir uzņēmums “Brīvās mūzikas centrs”. Es ar saviem draugiem, kolēģiem, aicinām visus, kas grib, un mēs vienkārši brīvi muzicējam. Jāsaka, arī mūsu albums ar Asnati tapa tāpat. Mēs vienkārši atnācām un sākām brīvi muzicēt. Man liekas, jo vairāk tu spēlē ar dažādiem mūziķiem, dažādos žanros, jo vieglāk ir atrast žanra valodu, jo tu sāc saprast katra žanra nozīmi. Ar “Endless Roar” esam domubiedri, tiekamies, brīvi muzicējam, un cenšamies visu ierakstīt.
Daudzi droši vien nezina, ka esi populārā “H2O” hita “Uzmini nu” autors. Mēs jau runājām par dažādajiem žanriem, bet ar ko tieši tevi ir pievilkusi etno mūzika?
Staņislavs Judins: Ar savu īstumu. Ziniet, kad spēlēju “H2O”, es gribēju būt kā grupa “U2”. Es kustējos kā “U2” basists. Tas nav nekas slikts, ja grib darīt kā cits, jebkurā žanrā. Bet etnomūzikā, it sevišķi, ja runājam par Latviju un vietējo mūziku, man liekas, ka tā nav atklāta. Process iet. Mēs uzzinām daudz ko jaunu. Asnate pēc izglītības ir arī pētnieks, un viņa tiešām brauc un pēta visu. No viņas uzzinu arī daudz ko jaunu.
Es sapratu, cik plaša īstenībā ir etnofolkloras mūzika. Tā ir tik nezināma, ka atliek tikai nedaudz papētīt dziļāk, un tu atradīsi dārgakmeņus. Tā ir laba sajūta, ka tas notiek šeit, Latvijā, tik skaista mūzika. Tas uzrunā un dod jaunas idejas, spēku, enerģiju.
